Joršs saprata, kāpēc elfu cilts tikai tālā senatnē bija varējusi lepoties ar karavadoņiem, kas uz uzvaru ved arī citas tautas: elfu barbariskuma un nežēlības līmenis bija nokrities tik zemu, ka tie vairs nespēja karot, un drīz izrādījās, ka tas ir par zemu, arī lai vienkārši izdzīvotu. Elfus bija pazudinājusi spēja izjust svešas sāpes. Elfiem būtu vajadzējis apturēt orkus, taču viņiem tas vairs nebija pa spēkam, un cilvēki tāpēc sāka viņus ienīst. Cilvēku cilts bija pārpratuši un pārvērtējusi elfu spējas, nebija apjēguši to vārīgumu un nosprieda, ka tie ir atbildīgi par visu ļauno, kas piemeklējis pasauli. Elfi būtu varējuši cīnīties pret dēmoniem, taču pret orkiem cīnīties nespēja, un vēl jo neiespējamāka bija karošana ar cilvēkiem: ikvienu uzvaru neizturamu un nevēlamu padarīja sakauto sāpes. Jebkas bija labāks par šīm ciešanām. Labāk mirt. Labāk pakļauties un ļaut sevi aizdzrt trimdā vai ieslodzīt. Labāk redzēt, kā paša miesu izdeldē bads, izsūc ērces un saēd naids.
Tāpat kā ugunsgrēks turpina nevaldāmi liesmot arī pēc tam, kad liesmiņa, kas to izraisījusi, jau ir nodzēsta, tā arī cilvēku cilts armija, algotņi, nedz apstājās, nedz nodrebēja, kad sāpes nogruva pār Jorša sirdi.
Joršs turējās nedaudz aiz Rankstraila, kurš citu pēc cita iznīcināja orku aizsargposteņus, bet pats nezaudēja nevienu vīni. Neviena orka arbaleta bulta nesasniedza mērķi, jo Joršs savus atlikušos spēkus.izmantoja, lai mainītu to lidojuma virzienu, — prāts smeldza no šīm pārmērīgajām pūlēm. Kapteinis tostarp ugunsgrēku liesmu un mēness gaismā pat dažās sekundēs spēja saskatīt ikkatra šķēršļa vājāko vietu, kas visvieglāk padevās triecienam.
Rankstrails pacēla un pastiepa sāņus labo roku — Lizentrails acumirklī saprata šo zīmi un kopā ar daļu vīru nogriezās sāņus, steidzoties uz kokiem apaugušā pakalna ziemeļiem, lai apmestu pilsētai līkumu un varētu uzbrukt orku flangam, kamēr Kapteinis un karaspēka lielākā daļa dosies frontālā uzbrukumā.
Pēc laiciņa Kapteinis paplēta abas rokas sāņus, un viņa vīri pašķīrās, sadalīdamies divos lielos pulkos. Pašā vidū palika vien Joršs un Kapteinis, kurš metās cīņā ar orku otro aizsardzības loku, — šķita, satracināts lauva uzbrucis suņu varzai. Labajā rokā viņam bija zobens, bet kreisajā — helebarde, ko viņš bija paķēris tepat no orku barikādēm, — Kapteinis bija nokāpis no zirga un viens pats spēja spēkoties ar duci orku, piesaistot visu uzmanību, kamēr viņa vīri kapāja ienaidniekus no sāniem. Piepeši orki atklāja, ka tiem uzbrūk no visām pusēm. Skaita ziņā viņi bija nesalīdzināmi pārāki, taču pirmo reizi, kopš bija atsācies karš ar cilvēku cilti, viņu pašpārliecinātība un drošprātība sagrīļojās. Viņu drosme sadrupa, līdzīgi kā sīkās lauskās sašķīst uz akmeņiem nomests stikls, kā pasprūk uz visām pusēm sīku putnu pulks, kad augstāk debesīs pamanīts vanags. Blakus Kapteinim bija uzradies viņa vilks — tas neizskatījās mazāk draudīgi par pašu Kapteini un iedvesa orkiem šausmas. Pie vainas nebija tikai bailes no zvēra ilkņiem: leģenda vēstīja, ka arī siru Ardvinu kaujās pavadījis vilks. Nebija no svara, vai šis stāsts ir patiess vai izdomāts, — galvenais, ka orkiem tas bija labi zināms. Plēsoņa, kas cīnījās līdzās Kapteinim, padarīja to savādi līdzīgu orku senajam un visnāvīgākajam ienaidniekam.
— Tagad! — no jauna iesaucās vīri no cilvēku cilts.
Tas bija varens rēciens. Orki sāka atkāpties, bet vietumis atkāpšanās pārvērtās bēgšanā — karotāji izjauca stingrās rindas un cienīgi neturējās pretī algotņu cirtieniem. Rankstrails savu zobenu bija salauzis jau pašā kaujas sākumā un nu bija satvēris raupju un slepkavīgu ieroci, ko iepriekš bija vēzējis viens no ienaidnieka nodaļu komandieriem. Asmens bija milzīgs, vairāk nekā trīs pēdu garš, un tas bija tik plats, ka tā gals pats pārvērtās par šķērsi un sargāja karotāja roku. Liels bars orku drudžaini darbojās ap divām ciklopisku apmēru katapultām, kas bija izmantotas, lai aizdedzinātu abus pilsētas ārējos lokus, raidot uz tiem ar eļļu piesūcinātu liesmojošu žagaru saišķus. Kamēr daļa orku, cīnīdamies krietni paretinātās un izjauktās rindās, vēl pūlējās aizkavēt cilvēku kavalēriju, pārējie tērēja pēdējos spēkus un laiku, lai pavērstu katapultas pretējā virzienā un tās kļūtu izmantojamas pret Rankstrailu. Kad liesmu metamās ierīces beidzot bija apgrieztas un Rankstrails ar saviem vīriem bija nonācis pietiekami tuvu, lai tos varētu sasniegt aizdedzinātie žagaru saišķi, piepeši uzradās jātnieku pulks, kurš bija apmetis pakalnam līkumu, un tagad uzbruka orkiem no labajiem sāniem, kas bija palikuši pilnīgi neaizsargāti. Algotņi slaktēja orkus bez žēlastības. Bet Kapteinis ar milzīgo, smago zobenu nocirta galvu teju katram, kas nostājās viņam priekšā.
Kaut arī Joršs pats vairs zobenu necilāja, viņš sajuta ikvienu Kapteiņa ieroča cirtienu. Brīdis, kad galva atdalījās no kakla, kad asmens pāršķēla skriemeļus un muguras smadzenes, kļuva par cilvēcības jēdziena noliegumu. Šis brīdis noliedza pašu dzīves jēdzienu. Noripojusi no pleciem, galva īsu mirkli vēl bija dzīva, un, lai arī cik nešķīstas būtu bijušas tās domātās domas, sāpes bija neizturamas — tās pārkāpa taisnīguma robežas.
Joršs tikai sekoja Rankstrailam. Cilvēku armija atkal bija sapulcējusies vienkopus un gatavojās izšķirošajam triecienam.
Kad līdz pilsētas ārējiem mūriem bija atlicis aptuveni simts pēdu, viņi šķērsoja ienaidnieka nometni, kas bija ierīkota mandeļu dārzā, — zemi tur sedza sārtu ziedlapiņu paklājs. Lielākā daļa koku bija nocirsti, lai gādātu malku ugunskuriem, lai būvētu nožogojumus, naglotu kāpnes, krautu sārtus. Atlikušajos mandeļkokos karājās pakārtie. Daži bija pavisam jauni, gandrīz bērni. Nometnes vidū bija sakrauta augsta un gara malkas un žagaru grēda, tajā bija iestiprināti resni stabi, bet pie tiem ar važām pieslēgti asinīm un dubļiem nošķīduši cilvēki. Žagaru grēda bija piesūcināta ar eļļu, un tās smarža bija spēcīgāka par ķermeņu smakām. Daži orki stāvēja uz grēdas, brīdinoši turēdami rokās aizdegtas lāpas.
Rankstrails apstājās. Apstājās arī viņa karaspēks, atskanēja lāsti, lamas, žvadzēja bruņas un ieroči, jo zirgi slējās pakaļkājās un grūdās cits citam virsū.
Orki sajūsmā ierēcās, tie triumfējoši auroja.
Viens no viņiem, sevišķi liela auguma, ar vilka ilkņiem uz vairoga, pamāja ar roku uz Rankstraila pusi un izsmējīgi iesaucās:
— Tu vairāk nekliegt "tagad". Tu vairāk neko nekliegt. Tu klusēt. Tu nākt šurpu, vai es viņus sadedzināt.
Iesmējās arī pārējie orki.
Rankstrails pacēla labo roku, lai apstādinātu savus vīrus. Ar strupu uzsaucienu viņš apturēja arī savu vilku, tad cieši paraudzījās uz tikko runājušo orku, uzlūkoja savažotos gūstekņus uz sārta un vēlreiz paskatījās uz orku.
Nenolaizdams skatienu, viņš nokāpa no sava klepera.
— Kaptein, tas ir veltīgi! Tas ir muļķīgs gājiens!"-— iesaucās viens no viņa kareivjiem, neliela auguma vīrs ar bizēs sapītiem matiem, kura rokām trūka vairāku pirkstu. — Sakapājuši tevi gabalos, viņi tos tik un tā sadedzinās! Nedari tā!
— Nevaru. Trešais no labās puses ir mans brālis, bet meitene līgavas kleitā ir mana māsa, — atbildēja Rankstrails. — Man pirms nāves gan gribētos uzzināt, kā mana māsa ir tikusi uz šī sārta un kāpēc, sasodīts, viņa tā saģērbusies, bet laikam nāksies palikt neziņā. Bet es tā darītu arī tad, ja tur nebūtu manu radinieku. Tur ir sievietes un bērni. Palieciet mierā!
Kapteinis nometa zemē zobenu, atsprādzēja siksnas, kas saturēja uz pleciem viņa krūšu bruņas, un visbeidzot noņēma no galvas bruņucepuri. Viņš palika stāvam nekustīgs, neapbruņots un neaizsargāts un raudzījās uz orkiem, kas stāvēja uz žagaru un malkas grēdas. Divi no tiem pacēla lokus, taču pat nepaguva nospriegot stiegras.