Joršs piecirta papēžus Enstrilam pie sāniem, uzlēca uz grēdas un notrieca strēlniekus.
— Nē! — iekliedzās Rankstrails.
Joršs nokāpa no zirga, iebāza zobenu makstī un iepleta rokas, kā gribēdams apskaut visu pasauli. Orki tuvināja aizdegtās lāpas žagariem. Enstrils ar pakaļkājām raidīja niknu spērienu, un viens no dedzinātājiem nolidoja zemē. Arvien jaunas lāpas krita sārtā, taču liesmas nepieņēmās spēkā — tās tikai lēnīgi ložņāja starp sausajiem žagariem un malkas šķilām gluži kā tārpi pa sapuvušas zivs iekšām. Eļļa neuzliesmoja. Liesmu savaldīšana Joršam sagādāja neizsakāmas mocības: uguns, kas nededzināja sārtu, tagad liesmoja viņa galvā. Kuru katru brīdi viņš bezspēkā sabruks: vairs nebija atlicis daudz laika. Joršs dzirdēja, ka viņam aiz muguras ar jaunu sparu atsākas cīņa. Viņš bija apstādinājis orku ugunis, bet ne jau to zobenu asmeņus.
Kreiso roku viņš joprojām turēja pastieptu ieplestiem pirkstiem, lai valdītu pār liesmām, bet ar labo izvilka savu zobenu un ar atlikušajiem spēkiem trieca to pret tuvākā gūstekņa važām, kas tūdaļ sabirza kā trausls stikls. Atbrīvotā bija jauna sieviete līgavas tērpā, viņai pār plecu dīvainā kārtā bija šaujamloks. Joršs pamāja viņai ar galvu, norādīdams vispirms uz savu zobenu, tad uz pārējiem gūstekņiem, un meitene acumirklī saprata. Viņa izņēma zobenu no Jorša drebošās rokas un pārcirta važas, kas saistīja nākamo gūstekni — vecu vīru, kura seja bija noplūdusi asinīm, jo kāds bija izklaidējies, izraustīdams viņam bārdu. Efeju rakstiem rotātais zobens mežonīgi iedzirkstījās. Piepeši Joršam priekšā nostājās orks: milzonīgs, atbaidošs, — viens tā acs dobulis bija tukšs kā melna ala starp zvīņām, ādu lēveriem un nagiem, kas klāja tā seju, padarot to līdzīgu nez kādam jūras dzīļu briemonim. Orku sargāja iegarens, aprūsējušiem dzelkšņiem rotāts vairogs, bet viņš nepaguva pacelt pret Joršu savu smago cirvi, jo Kapteinis Rankstrails jau bija paguvis atkal satvert savu zobenu. Orka galva tika nošķelta no pleciem ar vienu vienīgu cirtienu. Joršs sajuta prieku, ar kādu šis briesmonis būtu viņu nogalinājis, sajuta nežēlību, kādā tas savu lāpu bija iemetis sārtā, sajuta laimi, ko tas būtu izbaudījis, redzot, kā liesmas plaiksnās zem dzīviem ķermeņiem. Bet tad atkal uzmācās orka bērnības ainas: žultaina, kauslīga un izmisusi māte, kas reiz, gribēdama viņu sodīt par nočieptu burkāna gabalu, ar smagu akmeni bija sadragājusi viņam vienas rokas pirkstus. Joršs redzēja noskrandušus, sīkus radījumus, kas, pamesti gluži vieni, brida pa dubļiem ledainā lietū. Viņš dzirdēja ilgu un žēlabainu raudāšanu, ko neviens nekad nebija mierinājis un nemierinās un ko pārtrauca tika skaļākie pērkona grandieni. Orki, itin visi orki bija nemīlēti bērni, ienīsti bērni, laisti pasaulē vienīgi tāpēc, lai tos varētu padarīt par nežēlīgām kara mašīnām, kas sūtāmas sirojumos, un bezgalīgās sāpes, kas viņus piepildīja kopš pašas dzimšanas, pārvērās prātam neaptveramā vardarbībā un naidā.
Arī Rankstrails ar savu āvu ņēmās cirst pušu gūstekņu ķēdes, bet, kur tās nepadevās, nogāza sārtā iedzītos stabus. Starp sagūstītajiem bija arī jauna māte ar zīdaini, kurš par spīti visam bija spējis aizmigt, taču tagad cirvja cirtieni bērnu pamodināja, un atskanēja izmisīgas raudas. Sārtam piesteidzās pusducis Rankstraila vīru un palīdzēja atbrīvotajiem norāpties no grēdas.
Joršs vēl spēja noturēt rokas ieplestas, taču kājas viņu vairs neturēja. Viņš nokrita ceļos. Kad arī vispēdējais no gūstekņiem bija nogādāts drošībā, Daligaras Kapteinis satvēra Joršu aiz tunikas, pacēla gluži kā lupatu vīkšķi un nosvieda lejā, tai pašā mirklī arī pats nolēkdams dubļos. Viņi abi aizripoja pa zemi.
Jorša skatiens aptumšojās. Viņa galvā pārgurums sakusa kopā ar mirušo sāpēm, ar šausmām, ko nāves mirklī bija izjutuši tie, kuru galvas noripoja no pleciem, ar zīdaiņa raudām, ar mokošām un neskaidrām svešu atmiņu ainām. Varilas ugunsgrēku ugunis viņpus ziedošajiem mandeļkokiem satumsa un aizmiglojās. Rankstrails atkal sagrāba Joršu aiz drānām un nostatīja stāvus, atbalstīdams pret koka stumbru, pret vienu no nedaudzajiem, kas bija atlikuši šajā dārzā.
Ar savām pamatīgajām plaukstām Kapteinis notrauca viņam no sejas matus un dubļus. Algotņu ekipējums nekad nebija izcēlies ar sevišķu smalkumu, un arī Kapteinis nevalkāja cimdus: ieročus viņš allaž turēja kailās rokās, un viņa plaukstas bija cietas un tulznainas. Joršs mēģināja izvairīties no to pieskārieniem.
— Tu esi ievainots? — asi noprasīja Rankstrails. — Slims?
— Es esmu noguris, — vārgā balsī apmulsis atbildēja Joršs.
Viņš drebēja. Un uzlūkoja Kapteini. Šī bija pirmā reize, kad viņi stāvēja aci pret aci.
Pienāca meitene līgavas kleitā un, viegli palocījusi galvu, atdeva viņam zobenu. Rokturis bija tā notriepts ar kvēpiem, ka efeju zaru raksts gandrīz nebija samanāms, toties asmens mirdzēja tā, kā nebija mirdzējis nekad agrāk.
Divdesmit otra nodaļa
Starp risa lauku rietumu malu un uzbērumiem ar vējdzirnavām, virs sava varenā pakalna, mandeļkoku ieskauta un liesmu vainagota, skatieniem bija atklājusies Varila. «•
Šai pašā mirklī vajāšana bija beigusies un bija sākusies cīņa. Kapteinis pārstāja būt dzinējsuns, kas vajā upuri, un no jauna kļuva par kareivi, kas steidzas atbrīvot savu tautu un savu zemi.
Valdītāja un Tiesneša pavēle notvert elfu bija pārvērtusies par tālām un blāvām atmiņām un tagad šķita esam neprātīga un muļķīga iedoma, kaut arī viņš pats bija mēģinājis šo rīkojumu izpildīt.
Rankstrails nebija zaudējis savu patību, bet vienlaikus jutās vienots ar elfu, kurš auļoja vējā viņam pa priekšu, — viņš juta tā mieru un paļāvību, kas nebija mazāk spēcīgi par viņa paša niknumu un izmisumu. Rankstrails juta, kā sejā triecas vējš — tas pats, kas skāra arī Joršu un pārējos jātniekus. Šķita, viņi visi tagad ir viens veselums.
Pirmo reizi, kopš Rankstrails baudīja apšaubāmo godu būt Ērces saimniekam, viņš juta, ka viņa kleperis auļo vējā un kā vējš. Tā soļus nekavēja pat dubļi un ūdens. Vecā, lēnīgā ķēve gluži vai lidoja. Par citiem pulka zirgiem Rankstrails vēl varētu šaubīties, taču Ērci viņš pazina labāk par labu un skaidri zināja, ka, pat bēgot no izbadušu vilku bara, tā nespētu paskriet tik ātri.
Visu kavalērijas zirgu soļus uz priekšu nesa jaunā elfa burvestības.
Kad algotņu bijušais upuris, pārtapis karavadonī, bija aizdedzinājis zāles svēdras un gaismas bija diezgan, lai varētu jāt pa uzbērumiem, Rankstrails saprata, kāpēc visi vienmēr bija ienīduši elfus: ļaudis tos apskauda un baidījās no tiem, šīs jūtas, pat atsevišķi ņemtas, bija pietiekami stipras, lai derētu par ieganstu nogalināšanai, bet skaudības un baiļu sajaukums bija vēl spēcīgāks.
Rankstrails apjēdza, kāpēc bija dzimis naids, kas elfiem bija nesis nāvi. Taču viņš nespēja saprast, kā gan cilvēki spējuši šo cilti iznīcināt: ja tai piederīgie kaut nedaudz līdzinājušies elfam, kas tagad auļoja viņam pa priekšu, ciltij būtu bijis jābūt neuzvaramai.
Tad Rankstrails aizmirsa visu, izņemot savas vecās ķēves straujos soļus, kas, ņirbinādami atspīdumus ūdenī, dipēja vienā ritmā ar elfa brīnišķīgā auļotāja soļiem. Rankstraila kleperis lidoja vējā, pārvarēja orku būvēto pāļu žogu, un tā spēks līdzinājās apņēmībai un drosmei, kas bija piepildījusi viņa dvēseli, un sākās Varilas atbrīvošana.