Naktīs, kad Smendriks izgulēja savu kājas noberzušā un izsalkušā burvja miegu, Vienradze notupās un nomodā gaidīja, kad no mēness iznirs uzbrūkošais Sarkanā Buļļa milzu stāvs. Reizēm viņai likās, ka sajūt Buļļa smaku — tumšus, neķītrus izgarojumus, kas viņas meklējumu gaitā izplatās naktī. Tādās reizēs, savā gatavībā auksti iekliegdamās, viņa pielēca kājās, lai ieraudzītu vienīgi to, ka no bikla attāluma viņu vēro divas trīs stirnas. Stirnas mīl un apskauž vienradžus. Reiz, savu ķiķinošo draugu izstumts, viņai pavisam tuvu pienāca divgadīgs bucēns, kas, nodūris skatienu, murmināja: — Tu esi ļoti skaista! Tikpat skaista, kā mūsu māmiņas stāstīja.
Viņa tikai paraudzījās, bet nebilda ne vārda, jo zināja, ka atbildi viņš negaida. Pārējie stirnēni spurdza un čukstēja: — Nu, tālāk, tālāk! — Tad, pacēlis galvu, buciņš ātri un priecīgi izkliedza: — Bet es zinu vienu vēl skaistāku par tevi! — Aizgriezdamies viņš muka mēnesgaismā, un draugi metās nopakaļ. Vienradze atkal nogūlās.
Lāgu lāgiem sava ceļojuma gaitā viņi iegriezās ciematos, kur Smendriks stādījās priekšā kā ceļojošs burvis, pa visu ielu skaļi piedāvādams "uzdziedāt vakariņu tiesai, drusku iztraucēt, pavisam nedaudz izjaukt jūsu miegu un doties tālāk". Reti bija gadījumi, kad kāds nepiedāvātu naktsmājas viņam un stadulu viņa skaistajai baltajai ķēvei, un viņš sniedza savu priekšnesumu uz tirgus plača laternu gaismā līdz pat bērnu gulētiešanas stundai. Nemaz necenzdamies paveikt ko lielāku, viņš lika lellēm sākt runāt vai ziepes pārvērta konfektēs, bet pat šie sīkumi viņam reizēm negāja no rokas. Taču bērniem viņš patika, viņu vecāki neskopojās ar maltīti, un vasaras vakari bija maigi un līgani. Vēl gadsimtiem ilgi Vienradze atcerējās stadulas savādo šokolādes smaržu un ņirbīgajā gaismā uz sienām, durvīm un skursteņiem dejojošo Šmendrika ēnu.
Rītos viņi turpināja savu ceļu. Šmendrika kabatas bija pilnas ar maizi, sieru un apelsīniem, bet līdzās — jūras balta saulē vai jūras zaļa koku pavēnī — soļoja viņa. Šmendrika triki tika aizmirsti, vēl pirms viņš nozuda skatam, bet baltā ķēve daudziem cieminiekiem naktīs nedeva miera, un dažas sievietes, redzēdamas viņu sapņos, bija pamozdamās raudājušas.
Kādu vakaru viņi piestāja sātīgā un ērtā pilsētā, kur pat ubagiem bija dubultzodi un peles staigāja gāzelēdamās. Šmendriku tūdaļ aicināja vakariņot pie birģermeistara un dažiem apaļākajiem padomniekiem; bet, kā allaž, nepazīto Vienradzi palaida ganībās ar piena saldu zāli. Vakariņu galds bija uzklāts laukumā, jo nakts bija silta, un birģermeistars vēlējās padižoties sava viesa priekšā. Cienasts bija pirmklasīgs.
Maltītes laikā Šmendriks atstāstīja savus klejojošā brīnumdara piedzīvojumus, piparodams tos ar karaļiem, pūķiem un augstdzimušām dāmām. Viņš nemeloja, vienīgi apkopoja notikumus sakarīgāk — tā ka pat manīgajiem padomniekiem tie izklausījās pēc patiesības. Ne tikai viņi, bet pat vienkārši cilvēki no ielas sliecās uzzināt, kādi tad varētu būt buramvārdi, kuri, ja tos pienācīgā veidā izrunā, atver visas slēdzenes. Un visi kā viens ar aizturētu elpu noskatījās savainotajos burvja pirkstos. — Atmiņa no manas tikšanās ar harpiju, — Smendriks mierīgi paskaidroja. — Viņas kož.
— Un jums ne reizes nav bijis bail? — kautri brīnījās jauna meitene. Birģermeistars viņu apklusināja, bet Šmendriks, aizkūpinādams cigāru, cauri dūmiem viņai uzsmaidīja. — Bailes un bads mani ir uzturējuši jaunu. — Palūkojies apkārt uz snaudošajiem vai pļāpājošajiem padomniekiem, viņš plati piemiedza meitenei.
Birģermeistars neapvainojās. — Tas taisnība, — viņš nopūtās, izstieptiem pirkstiem noglāstīdams savas vakariņas. — Mums šeit tiešām klājas labi, un, ja kāds domā citādi, tad es neko no dzīves nesaprotu. Es pat kādreiz domāju, ka nedaudz baiļu vai bada mums nāktu tikai par labu — dūšas uztaisīšanai, tā teikt. Tāpēc mēs vienmēr priečājamies par svešiniekiem ar visiem viņu stāstiem un dziesmām. Viņi paplašina mūsu redzesloku… noskaņo mūs ielūkoties sevi… — viņš nožāvājās un iestenēdamies izstaipījās.
Pēkšņi viens no padomniekiem iesaucās: — Ak mūžs, paskatieties ganībās! — Uz ļumīgajiem kakliem balstītās smagās galvas pagriezās, un visi ieraudzīja lauka tālākajā galā saspiedušos ciema zirgus, govis un aitas, kas lūkojās, kā burvja baltā ķēve rāmi ganās vēsajā zālē. Dzīvnieki neizdvesa ne skaņas. Pat cūkas un zosis bija mēmas kā ēnas. Kaut kur tālumā, kā ar oglīti pārsvītrodama saulrietu, ieķērcās vārna.
— Apbrīnojami, — nomurmināja birģermeistars.
— Tiešām apbrīnojami!
— Jā, vai ne? — piekrita burvis. — Ja es jums vēl pastāstītu, ko tikai man par viņu nav piedāvājuši…
— Interesanti, — ierunājās pirmītējais padomnieks.
— Neizskatās, ka tie no viņas baidītos. Tadi kā godbijīgi, cieņas pilni pret viņu.
— Viņi redz to, ko jūs esat aizmirsuši prast saskatīt. — Smendriks bija krietni nobaudījis sarkanvīnu, un jaunā meitene viņā lūkojās gan maigākām, taču seklākām nekā Vienradzei. Sizdams ar glāzi pret galdu, Šmendriks pievērsās smaidošajam birģermeistaram: — Jums pat sapnī nerādās, cik viņa ir rets radījums! Viņa ir mīts, atmiņa, maldu un vēlmju uguns. Ja vien jūs spētu atcerēties, ja vien jūs būtu baudījuši badu…
Viņa balss izzuda pakavu dimdoņā un bērnu klaigās. Svilpdami un smiedamies kāds ducis rudens skrandās ģērbtu jātnieku iebrāzās laukumā, izkliedēdami pilsētniekus kā marmora bumbiņas. Izveidojuši ierindu, viņi drasēja pa laukumu, savā ceļā visu apgāzdami, nesakarīgā lielībā klaigādami un nezin ko izsaukdami uz kautiņu. Viens no jātniekiem, stāvus piecēlies sedlos, uzvilka loku un ar bultu notrieca baznīcas torņa gaili; cits Smen- drikam nocēla cepuri un, uzbāzis to sev galvā, rēkdams aizjāja. Daži paķēra sev pie sedliem kliedzošus bērnus, citi nokampa vīna maisiņus un sviestmaizes. Viņu acis neprātīgi mirdzēja neskūtajās sejās, bet smiekli līdzinājās bungu rīboņai.
Resnais birģermeistars nostājās, un, saskatījies ar laupītāju vadoni, pacēla vienu uzaci. Vadonis noklikšķināja ar pirkstiem, un zirgi uz vietas nomierinājās, bet skrandaiņi apklusa kā ciema lopiņi Vienradzes priekšā. Viņi rūpīgi nolaida bērnus zemē un atdeva gandrīz visus vīna maisiņus.
— Džeks Džingls [3] , lūgtum, — mierīgi noteica birģermeistars.
Nolaidies no zirga, jātnieku vadonis lēni piegāja pie galda, kur vakariņoja padomnieki ar savu viesi. Gandrīz septiņas pēdas garais milzu tēviņš žvadzēja un džinkstēja pie katra soļa, jo viņa salāpītā jaka bija apšūta gredzeniem, zvaniņiem un sprādzēm. — L'vakar, Jūs' gaišīb', — viņš smiedamies nočukstēja.
— Sitam vienreiz jāpieliek punkts, — birģermeistars brīdināja. — Es nesaprotu, kāpēc jūs nevarētu iejāt mierīgi kā civilizēti ļaudis!
— Ai, zēni neko ļaunu negribēja, Jūs' gaišīb', — milzis miermīlīgi nomurkšķēja. — Visu cauru dienu zaļā mežā iespundēti, vajag mazliet atlaist grožus, tā teikt, nelielu katarsi. Labi, labi, viss, jā? — Un ar nopūtu, izvilcis no azotes paplānu zuteni ar monētām, viņš ielika to birģermeistara pavērtajā plaukstā: — Lūdzu, Jūs' gaišīb'. Nav daudz, bet vairāk nevaram atlicināt.
Izbēris monētas saujā, birģermeistars tām piedūrās ar savu trekno pirkstu un noņurdēja: — Pavisam maz, — viņš žēlojās. — Pat mazāk nekā pagājušajā mēnesī, un jau tad bija tīrā sīknauda! Nožēlojama laupītāju banda, nekas vairāk!