— Grūti laiki, — drūmi atbildēja Džeks Džingls.
— Mūs nevar vainot, ja ceļiniekiem nav vairāk zelta kā mums. No rāceņa, kā zināms, asinis neizspiedīsi.
— Es izspiedīšu, — pakratīdams dūri, birģermeistars bargi noraudzījās uz milzoni. — Bet, ja tu no manis slēp, — viņš iekliedzās, — ja tu piebāz savas kabatas uz mana rēķina, es tevi, draudziņ, tā izspiedīšu, tā izspaidīšu, ka no tevis asakas vien paliks pāri, ko palaist vējā! Tagad vācies un pasaki to savam skrandu kapteinim! Arā, nelieši!
Kad Džeks Džingls murminādams aizgriezās, Šmendriks nokrekšķinājās un nedroši iebilda: — Manu cepuri, lūdzu, esiet tik laipns!
Neko neteikdams, milzis uzlūkoja viņu savām asiņu pielietajām bifeļa acīm. — Manu cepuri! — jau stingrākā tonī noprasīja Šmendriks. — Viens no jūsu vīriem nocēla manu cepuri, un būtu prātīgāk, ja viņš to atdotu.
— Prātīgāk, ko? — beidzot noņurdēja Džeks Džingls.
— Un kas tu tāds, lūdzu, būtu, ka spriedelē par prātu?
Vīns vēl putoja Šmendrika acīs. — Es esmu burvis Šmendriks, un ar mani labāk nenaidoties! — viņš paziņoja. — Es esmu vecāks un bīstamāks nekā izliekos. Manu cepuri!
Džeks Džingls viņā labu laiku noskatījās, tad piegāja pie sava zirga un pārsviedies iemetās sedlos. Viņš piejāja par bārdas tiesu no gaidošā Šmendrika. — Nu ta', — viņš noauroja, — ja tu i' tāds burvis, iztais' kād' trik'! Patais' man zaļu degunu, uzpildi seglu somas ar sniegu, novāc man' bārd'! Parādi kādu burvību vai šļūc pa diegu! — Izvilcis no jostas ierūsējušu dunci, viņš, ļauni svilpodams, svārstīja to aiz gala.
— Burvis ir mans viesis, — brīdināja birģermeistars, bet Šmendriks svinīgi noteica: — Nu, labi. Uz tavas galvas lai tā krīt! — Ar acu kaktiņu pārliecinājies, ka jaunā meitene viņu vēro, Šmendriks norādīja uz putnubiedēkļu bandu, kas smīkņāja aiz sava vadoņa, un noskaitīja kādu pantu. Mirklī viņa melnā cepure izrāvās no vīra pirkstiem un klusi kā pūce lēnām peldēja tumsā. Divas sievietes noģība, bet birģermeistars apsēdās. Laupītāji spiedza kā nepilngadīgie.
Pārpeldējusi pāri laukumam, melnā cepure ienira zirgu dzirdītavā, uzpildīdama sevi ar ūdeni līdz malām. Tad, ēnā gandrīz vairs neredzama, tā atgriezās, skaidri mērķēdama uz Džeka Džingla nemazgāto galvu. Rokām aizklājies, viņš murmināja: — Ne, ne, sauc atpakaļ! —, un pat viņa vīri nogaidoši ņirdza. Uzvaroši smaidīdams, Šmendriks noklakšķināja pirkstiem, lai pasteidzinātu cepuri.
Bet, tuvodamās laupītāju vadonim, cepure pakāpeniski sāka novirzīties arvien vairāk uz padomnieku galda pusi. Birģermeistars tikai paspēja pieslieties kājās, kad cepure ērti novietojās uz viņa galvas. Šmendriks laikus palīda zem galda, bet daži tuvākie padomnieki tika nedaudz aplaistīti.
Smieklu dārdoņā Džeks Džingls noliecās no sava zirga pēc burvja Šmendrika, kurš ar galdautu centās slaucīt aizrijušos birģermeistaru. — Šaubos, vai tevi te vēl izsauks uz bis! — milzis nodūca viņam ausī. — Labāk dodies mums līdzi! — Pārsviedis Šmendriku uz vēdera pāri sedliem, viņš aizjāja, savas skrandainās kohortas pavadīts. Viņu irgošanās, sprauslāšana un atraugas vēl ilgi kavējās laukumā, kaut pakavu dipoņa jau bija noklususi.
Pie birģermeistara pieskrēja vīri, vaicādami, vai nevajag dzīties pakaļ un atbrīvot burvi, bet viņš, pakratījis slapjo galvu, noteica: — Diez vai tas ir nepieciešams. Ja mūsu viesis ir tas, par ko uzdodas, viņš pats spēs pilnībā parūpēties par sevi. Bet, ja nav — tad nevajag, — krāpniekam, kas izmanto mūsu viesmīlību, nav tiesību uz mūsu palīdzību. Nē, nē, par viņu neuztraucieties!
Tercītes no birģermeistara pazodes saplūda straumītēs uz kakla, lai pēc tam ieplūstu upē uz krekla priekšas, bet viņš pats vērsa savu kautro skatu uz ganībām, kur tumsā balti vīdēja burvja ķēve. Bez skaņas viņa jādelēja šurp turp gar žogu. Birģermeistars klusi ierunājās: — Es domāju, mums drīzāk nāktos kārtīgi parūpēties par mūsu aizvestā drauga jājamo, reiz viņš to tik augstu vērtē, kā dzirdējām. — Un birģermeistars norīkoja divus vīrus saķert ganībās ķēvi un ievietot viņa staļļa drošākajā stadulā.
Bet vīri vēl nebija piegājuši pie ganību vārtiem, kad baltā ķēve pārlēca pāri žogam un nozuda naktī kā krītoša zvaigzne. Abi palika stāvam kā iemieti, paši nesaprazdami, kāpēc tik ilgi noskatās burvja ķēvē un neklausa birģermeistara pavēlei atgriezties. Pēc tam viņi reižu reizēm dīvaini iesmējās pat visnopietnākajos brīžos un tā nu tika uzskatīti par vientiešiem.
Pēc mežonīgās jāšanas ar laupītājiem Smendrikam prātā palika vienīgi vējš, sedlu mala un milža šķindošie smiekli. Domājot par sava trika ar cepuri gala iznākumu, viņš bija pārāk aizņemts, lai ievērotu ko vairāk. Pār mēru angliski — iešāvās prātā. Pārākā kompensācija. Taču viņš pakratīja galvu, lai cik grūti tas viņa stāvoklī arī nāktos. Maģija zina, ko dara, viņš nodomāja, tajā pašā mirklī atsizdamies, jo zirgs lēca pār strautu. Bet es nekad nezinu to, ko maģija. Vismaz ne īstajā brīdī. Zinātu, kur maģija mīt, uzrakstītu tai vēstuli.
Krūmi un zari sitās viņam sejā, bet ausīs ūjināja pūces. Zirgi pārgāja riksī, tad solī. Griezīga, trīcoša balss izsaucās: — Stāt, paroli!
— Vellos, tie esam mēs! — nomurmināja Džeks Džingls. Ar skaņu, kas līdzinājās zāģēšanai, viņš pakasīja galvu un skaļi atbildēja:
— īsa, bet priecīga dzīve Mīļajā zaļajā mežā; Biedru kopības traukā Uzvara jaukā…
— Brīvība, — izlaboja griezīgā balss. — Brīvība jaukā. Sākas ar b.
— Paldies. Brīvība jaukā. Biedru kopība — nē, nē, to jau es teicu. īsa, bet priecīga dzīve; biedru kopība — nē, tā ne! — Džeks Džingls atkal pakasīja galvu un nodvesa: — Brīvība jaukā — nepalīdzēs' drusku?
— Viens par visiem, visi par vienu, — balss laipni noteica. — "Ialāk varēsi pats?
— Viens par visiem, visi par vienu — man neiznāk! — nokliedzās milzis.
— Viens par visiem, Visi par vienu, Kopībā spēks, Šķirti ne dienu!
Iespēris zirgam, viņš turpināja ceļu.
No tumsas izšāvās bulta, nošķēla gabaliņu no Džeka auss, noskrāpēja nākamā jātnieka zirgu un aizplēnēja tālumā kā sikspārnis. Laupītāji patvērās aiz kokiem, bet Džeks Džingls dusmās norēcās: — Pie velna, es taču desmit reizes noskaitīju paroli! Nekas, es tevi dabūs rokā…
— Džek, kamēr jūs bijāt prom, mēs paroli nomainījām, — atskanēja sardzes balss. — Veco bija grūti atcerēties.
— Ak tad jūs nomainījāt paroli, ko? — Džeks Džingls ar Šmendrika mantijas stūri susināja asiņojošo ausi. — Un kā lai es, izķidātie ķēmi ar atšķaidītajām smadzenēm, to būtu zinājis?
— Neārdies, Džek! — samierinoši atbildēja sargs.
— Redzi, jaunā parole ir tik vienkārša, ka tam pat īstenībā nav nozīmes, ka tu to nezini. Vienkārši jāiekliedzas kā žirafei. Kapteinis pats to izdomāja.
— Jāiekliedzas kā žirafei! — Milzis tik ilgi lamājās, līdz pat zirgi uzbudinājumā sakustējās. — Tu, pintiķi, žirafes vispār ir mēmas! Tikpat labi kapteinis varētu pieprasīt, lai mēs atsauktos kā zivis vai tauriņi.
— Es zinu. Bet tāpēc jau neviens, pat tu, nevarēs paroli aizmirst. Kapteinis ir prāta vīrs, ne?
— Jo tālāk, jo trakāk, — Džeks Džingls izbrīnā noteica. — Bet paklau, kas traucēs mežzinim vai kādam no karaļa vīriem iekliegties kā žirafei, kad tu tos uzrunāsi?