— A, — sargs nopriecājās. — Tur jau tā gudrība slēpjas! Jāiekliedzas trīs reizes. Divreiz gari un vienreiz īsi.
Džeks Džingls klusēdams sēdēja zirgā un kasīja ausi.
— Divreiz gari un vienreiz īsi, — beidzot viņš nopūtās.
— Nav daudz muļķīgāk par to, kad vispār nebija paroles un šāva uz katru, kas atsaucās. Divreiz gari un vienreiz isi, labs i'! — Un, savu viru pavadīts, viņš iejāja mežā.
Kaut kur priekšā atskanēja neapmierinātas, murminošas balsis, kas līdzinājās aplaupītu bišu sanoņai. Piejājot tuvāk, Šmendrikam likās, ka to starpā dzird ari sievietes balsi. Ar vaigu sajutis ugunskuru, viņš pacēla galvu. Viņi bija apstājušies nelielā izcirtumā, kur, satupuši ap ugunskuru, savā starpā satraukti lamājās kādi desmit, divpadsmit cilvēki. Gaiss smaržoja pēc piedegušām pupiņām.
Vasarraibumains sarkanmatis, tērpies pieklājīgākās skrandās nekā pārējie, cēlās viņus sveicināt. — Nu, Džek! — viņš iekliedzās. — Ko tu mums te atvedi — biedru vai gūstekni? — Pāri plecam viņš uzsauca: — Dārgā, pielej zupai ūdeni; mums ir ciemiņi!
— Es pats nezin', kas viņš ir, — Džeks Džingls noburkšķēja. Viņš gribēja sākt stāstīt par birģermeistaru un cepuri, bet knapi tika līdz aurojošajam iebrukumam pilsētā, kad plāna kā dzelksnis cauri vīriešu ielokam izspraucās sieviete un spiegdama viņu pārtrauca: — Es to necietīšu, Kallī, zupa jau tā ir šķidrāka par savu smaržu! — viņas bālo, kaulaino seju ar dedzīgajām bēša acīm ieskāva izkaltušas zāles krāsas mati.
— Un kas tas par grābekli? — viņa vaicāja, apskatīdama Šmendriku kā kaut ko tādu, kas pielipis viņas pazolei. — Viņš nav pilsētnieks. Man nepatīk viņa izskats. Pāršķeliet viņa maģiju!
Viņa bija gribējusi teikt "māgu", taču šī sakritība kā mitras ūdenszāles noslīdēja gar Šmendrika mugurkaulu. Viņš nošļūca no Džeka Džingla zirga un nostājās laupītāju kapteiņa priekšā. — Es esmu burvis Šmendriks, — viņš paziņoja, abām rokām virpuļodams savu mantiju, līdz tā vārgi noviļņoja. — Un jūs patiešām esat drosmīgākais starp drosmīgajiem un brīvākais starp brīvajiem slavenais mūžamežu Kapteinis Kallī?
Daži laupītāji nozviedzās, bet sieviete iestenējās. — 'Ia jau es zināju! — viņa paziņoja. — Kallī, uzšķērd viņu no žaunām līdz pat kaunam, pirms viņš vēl neizdarās, kā tas iepriekšējais! — Taču, uzrādīdams pliko pakausi, kapteinis lepni paklanījās un atbildēja: — Tas es esmu.
Kas kā draugs pie manis tīāks, Par draugu ari kļūs, Pēc manas galvas tīkot sāks — No savas šķirties būs!
Kā jūs šeit ieradāties, ser?
— Uz vēdera, — atbildēja Šmendriks, — un bez iepriekšēja nodoma, bet tomēr kā draugs. Kaut jūsu cienība to apšauba, — viņš piebilda, pamādams uz tievo sievieti. Viņa nospļāvās.
Kapteinis Kallī pasmīkņāja un vāri noglauda sievietes asos plecus. — Tāda nu viņa ir — Mollija Grū, — viņš paskaidroja. — Viņa apsargā mani labāk par mani pašu. Es viņai uzticos un esmu varbūt pat pārmērīgi devīgs, jo mans moto ir: sniegt palīdzīgu roku visiem tirānijas vajātajiem. Pilnīgi dabiski, ka Mollijai bija jākļūst aizdomīgai, skarbai un pāragri novecojušai cietējai. Spožajam balonam vienā galā jābūt aizsietam, ne, Mollij? Taču viņai ir laba sirds, ļoti laba sirds. — Sieviete atkratījās no viņa, bet kapteinis pat nepagrieza galvu. — Laipni lūdzam, ser burvi! — viņš teica Šmendrikam. — Nāciet pie uguns un pastāstiet kaut ko! Ko par mani stāsta jūsu pusē? Ko esat dzirdējis par brašo kapteini Kallī un viņa brīveilvēku bandu? Cienājieties ar tako!
Šmendriks ieņēma vietu pie uguns, izsmalcināti atraidīja atdzisušo drusciņu un atbildēja: — Esmu dzirdējis, ka esat draugs bezpalīdzīgiem, bet ienaidnieks varenajiem, ka kopā ar saviem jautrajiem vīriem priecīgi dzīvojat mūžamežā, ka bagātajiem nozagto atdodat nabagajiem. Esmu dzirdējis, kā jūs ar Džeku Džinglu sasitāt viens otram galvas ar vālēm un tādējādi kļuvāt asinsbrāļi; un kā izpestījāt savu Molliju no tēva uzspiestās laulības ar bagātu vecu vīru. — Patiesībā Smendriks līdz pat šim vakaram par kapteini Kallī nekā nebija dzirdējis, taču, pateicoties labajām zināšanām anglosakšu folklorā, šis tips viņam nebija svešs. — Un, protams, — viņš riskēja,
— arī par to ļauno karali…
— Hagards, kaut jupis viņu rautu! — Kallī iekliedzās.
— O, ne vienam vien no mums vecais karalis Hagards ir ieriebis, gan aizdzīdams no piederošās zemes, gan atņemdams titulu un ienākumus, gan noplēsdams mantojumu. Viņi dzīvo tikai ar vienu domu par atriebi — ievēro, burvi — un pienāks diena, kad Hagardam nāksies tā atmaksāt, ka…
Miglas mērkaķu vienība piekrītoši nočūkstēja, bet Mollijas Grū smiekli grabēdami un stindzinādami nobira kā krusa. — Varbūtās arī atmaksās, — viņa ņirgājās, — bet ne nu tādiem zaķpastalām un pļāpām. Lai ari viņa pils jau pūst un ļodzās un viņa vīri ir pārāk veci, lai bruņās spētu izslieties, — ja tas būtu atkarīgs tikai no kapteiņa Kallī, viņš turpinātu valdīt mūžīgi.
Šmendriks pacēla uzaci, un Kallī nosarka kā redīss.
— Jums jāsaprot, — viņš nomurmināja, — karalis Hagards ir tas Bullis…
— Ak, Sarkanais Bullis, Sarkanais Bullis! — Mollija noķērcās. — Es tev pateikšu, Kallī, pēc visiem šiem gadiem kopā ar tevi šajā mežā esmu nonākusi pie slēdziena, ka Bullis nav nekas vairāk kā mīļvārdiņš tavam bailīgumam. Ja es vēlreiz izdzirdēšu šīs pasaciņas, es pati iešu un pieveikšu veco Hagardu, lai pierādītu, ka tu…
— Pietiek! — ierēcās Kaili. — Svešinieku klātbūtnē! — Viņš pieķērās zobenam, bet Mollija, arvien vēl smiedamās, izstiepa tam pretī rokas. Taukaini pirksti pie ugunskura sāka virpināt dunčus, slaidie loki it kā paši no sevis uzvilkās, bet tad ierunājās Šmendriks, censdamies glābt grimstošo Kallī liekulību. Viņš necieta ģimenes skandālus.
— Manā zemē par jums dzied balādi, — viņš iesāka. — Es tikai aizmirsu sākumu…
Kapteinis Kallī izlocījās kā kaķis, kas no slēpņa uzbrūk pats savai astei. — Kuru? — viņš vaicāja.
— Nezinu, — Šmendriks apjuka. — Vai tad ir vairākas?
— Tieši tā! — iekliedzās Kallī, lepnumā uzpūsdamies un spīdēdams. — Villij Džentl [4] ! Villij Džentl! Kur tas jauneklis ir?
Atkātoja pinkains, pūtains puisis ar lautu. — Nodziedi par kādu no maniem varoņdarbiem šim džentlmenim, — kapteinis Kallī izrīkoja. — Nodziedi, kā tu pievienojies manai bandai. Neesmu to dzirdējis kopš pagājušās otrdienas.
Trubadūrs nopūtās, pārlaida pirkstus stīgām un uzsāka dziedāt drebelīgā kontrtenorā:
Tas bija kapteinis Kallī, kas mājup jāja, Nomedījis karaļa stirniņu, Un ko viņš ierauga, ja ne jaunekli Bālu, pa ceļu kas gāja.
Kas noticis, kas noticis, jaukais jaunekli? Kas sāpina tevi, ka nopūties dziļi? Vai zaudējis esi skaisto lēdiju? Vai tikai notūkušies šmiļi?
Lai kā ari tas nebūtu jāsaprot, Bet notūkušies nav mani šmiļi, Taču par lēdiju skaisto, ko aizveda Trīs brāļi mani, es nopūšos dziļi.
Es esmu kapteinis Kallī no smaržīgā meža, Vīri mani ir brīvi un droši. Kā atpelnīt taisies, ja lēdiju skaisto tev atbrīvošu?
Ja lēdiju skaisto tu atbrīvosi, Došu pa kaklu un varēsi slāt! Bet pie rīkles tai smaragds bij' kārts, Ko mani trīs brāļi ņēma turklāt.
Kapteinis gāja pie trim brašajiem zagļiem, Zobena asmenim mirdzot un dziedot. Meiču paturiet, bet akmens tiks man, Pat ķēnišķam karaļa kronim tas derot!