— Nu nāks pats labums, — Kallī iečukstēja Šmendrikam. Pats sevi apkampis, viņš dedzīgi lēkāja.
Tiek nosviesti apmetņi trīs
Un izi'iikti zobeni trīs — kā tēja tie šņāc.
— Zvēru pie savas miesas, — teic kapteinis Kallī,
— Jums netiks ne akmens, ne šī — ja šaubas jūs māc!
Un viņš tos trenkāja šurpu un turpu, Un viņš tos gaiņāja kā aitas…
— Kā aitas, — Kallī noelsās. Atlikušo septiņpadsmit pantu laikā, aizmirsis Mollijas dzēlības un vīru vaļības, viņš dūca līdzi un šūpojās, ar roku atvairīdamies no trim
zobeniem. Kad balāde beidzot bija galā, Šmendriks skaļi un dedzīgi aplaudēja, uzteikdams Viliju Džentlu par viņa labās rokas tehniku.
— Es to saucu par Alana-e-Deila kniebienu, — atbildēja trubadūrs.
Viņš būtu izvērsis sarunu plašāk, bet Kallī viņu pārtrauca: — Labi, Villij, puisīt, tagad uzspēlē pārējās! — viņš staroja, vērodams Šmendrika iecerēto patīkamā pārsteiguma izteiksmi. — Es jau teicu — par mani ir daudz dziesmu! Precīzāk, trīsdesmit viena, taču šobrīd tās vēl nav iekļautas Cailda krājumā… — Pēkšņi viņa redzokļi paplašinājās, un viņš satvēra burvi aiz pleciem. — Jūs taču pats nebūsit misters Cailds, ko? — viņš noprasīja.
— Esmu dzirdējis, ka viņš bieži dodoties balāžu meklējumos, pārģērbies par vienkāršu vīru…
Smendriks pakratīja galvu. — Man ļoti žēl, bet tiešām ne.
Kapteinis nopūtās un palaida viņu. — Nekas, — viņš nomurmināja. — Vienmēr jau gribas, ari mūsdienās, protams, lai apkopotu, apzinātu, anotētu, lai būtu dažādas versijas vai pat apšaubīts autentiskums… nu, nekas. Villij, dēliņ, nodziedi pārējās dziesmas! Kad tevi pierakstīs kāda ekspedīcija, tas tev nāks par labu.
Murdēdami laupītāji spārdīja akmeņus. Aizsega ēnas drošībā atskanēja rupja balss: — Ne-e, Villij, nodziedi mums riktīgu dziesmu! To, par Robiņu Hudu!
— Kas to teica? — Zobenam iemavā šķindot, Kallī griezās no vienas puses uz otru. Pēkšņi viņa seja kļuva nogurusi un bāla kā izspiests citrons.
— Es, — kaut gan viņa tā nebija, atbildēja Mollija Grū. — Vīriem ir apnikušas balādes par tavu drošsirdību, mīļotais kaptein! Pat ja tās visas esi sarakstījis tu pats.
Kaili notrīsēja un uzmeta sānskatienu Šmendrikam.
LII
— Tomēr tās taču var uzskatīt par tautas dziesmām, vai
ne, mister Čaild? — viņš klusi un bažīgi vaicāja. — Galu galā…
— Es neesmu misters Cailds, — atbildēja Smendriks. — Tiešām ne.
— Manuprāt, episkus notikumus nevar uzticēt ļaudīm. Viņiem viss iznāks greizi.
Priekšplānā uzmanīgi iznāca pavecs laupītājs, tērpies novalkātā samtā. — Kaptein, ja mums ir vajadzīgas tautas dziesmas, un es domāju, ka ir vajadzīgas, tad tām, pēc mūsu uzskata, būtu jābūt patiesām dziesmām par īstiem noziedzniekiem, nevis par mūsu melīgo dzīvi. Bez apvainojumiem, kaptein, bet mēs diez kādu pacilātību neizjūtam…
— Es esmu pacilāts visas divdesmit četras stundas, Dik Fantazētāj, — Kallī auksti iebilda, — un tas nu ir fakts!
— Bet mēs neapzogam bagātos un neatdodam nabagajiem, — Diks Fantazētājs steidza turpināt. — Mēs apzogam nabagos, jo tie pārsvarā nevar atkauties, bet mums atņem bagātie, jo tie mirklī spēj mūs iznīcināt. Resno, skopo birģermeistaru mēs uz lielceļa neapzagtu, jo mums ik mēnesi no viņa jāatpērkas, lai viņš mūs liktu mierā. Ne reizi mēs neesam nolaupījuši kaut vienu bīskapu — neesam turējuši kā gūstekni mežā, izklaidējuši un kopā dzīrojuši — Mollija jau lāgā neprot gatavot, bez tam diez vai mēs būtu piemērota sabiedrība bīskapam. Kad pārģērbušies ierodamies gadatirgū, mēs tur ne reizi neesam uzvarējuši ne stobra šaušanā, ne mietu kaujās. Tik vien ir, kā mūs uzliela par labajiem kostīmiem.
— Es reiz nosūtīju savu gobelēnu konkursam, — atcerējās Mollija. — Tas dabūja ceturto… Nē, piekto vietu. Bruņinieks sardzē — togad visas šūdināja bruņiniekus. — Pēkšņi viņa ar saviem kaulainajiem pirkstiem sāka rīvēt acis. — Velns tevi rāvis, Kallī!
— Ko, ko? — viņš aizvainojumā iekliedzās. — Es tur būtu vainīgs, ka tev nepaveicās ar savu gobelēnu? Tiklidz tu dabūji sev vīrieti, tu visu aizlaidi ratā! Ne tu vairs izšuj, ne dziedi, ne darini zīmējumus rokrakstiem — jau gadiem — un kas notika ar to violu de gamba, ko es tev sadabūju? — viņš pievērsās Šmendrikam. — Viņa ir galīgi nogājusi no grauda, it kā būtu likumīgi precējusies! — Burvis pamāja un novērsa skatienu.
— Nebūtu jau slikti cīnīties par pilsoņu tiesībām un apkarot netaisnību, — teica Diks Fantazētājs, — jāsaka gan, es pats neesmu nekāds bruņinieks — kurš ir, kurš nav — bet tad mums nāktos dziedāt par tiem, kuri valkā Linkolnas zaļo vadmalu un palīdz apspiestajiem. Ta vietā mēs, Kallī, viņus aplaupām, un šīs dziesmas ir vismaz mulsinošas — tur tas suns aprakts!
Kapteinis Kallī, nepievērsdams uzmanību laupītāju piekrītošajai rūkoņai, sakrustoja rokas. — Dziedi, Villij!
— Nedziedāšu! — Trubadūrs pat nepieskārās lautai. — Un nekad tu neesi kāvies dārgakmens dēļ ar maniem brāļiem, Kallī! Tu viņiem uzrakstīji vēstuli, kuru pat neparakstīji…
Kallī atvēzējās, un vīru starpā, it kā kāds būtu uzpūtis kvēlojošas ogles, iemirdzējās nažu asmeņi. Šai brīdī, steidzīgi uzsmaidījis, priekšā atkal iznāca Šmendriks. — Es piedāvātu ko citu. Varbūt jūs varētu ļaut savam viesim atpelnīt izmitināšanu, jūs izklaidējot? Es gan nemāku ne dziedāt, ne spēlēt, toties pieprotu ko tādu, ko jūs varbūt neesat redzējuši.
Džeks Džingls tūdaļ piekrita. — Ei, Kallī — burvis! Zēniem tā būtu reta izdevība! — Mollija Grū norūca dusmīgu vispārinājumu par burvjiem kā tādiem, bet vīri, viens otru mezdami gaisā, pēkšņā sajūsmā auroja. Atturējās vienīgi pats kapteinis Kallī, sērīgi iebilzdams: — Jā, bet dziesmas — misteram Čāildam tās jānoklausās!
— Noteikti, — Šmendriks viņu mierināja. — Tikai vēlāk. — Kallī uzreiz atplauka un uzkliedza saviem vīriem, lai tie atkāptos un atbrīvotu vietu. Izretinājušies un satupuši ēnā, viņi vīpsnādami vēroja, kā Šmendriks taisa vecos pekstiņus, ar kuriem bija izklaidējis lauciniekus Pusnakts Karnevālā. Viņam šķita, ka šī kuslā maģija ir pietiekami laba tādiem skatītājiem kā Kallī komanda.
Taču viņš tos bija novērtējis par zemu. Viņi gan pieklājīgi aplaudēja gredzeniem un šallēm, zelta zivtiņām un trumpām pilnajām ausīm, taču izbrīnu neizrādīja. Nesniegdams viņiem īstu brīnumu, ari preti viņš to nesaņēma, kaut gan pat neveiksmes gadījumā — apsolot pārvērst biszāles par bīskapu, ko varētu aplaupīt, viņš ieguva vien biskvītu sauju — tie aplaudēja tikpat vienaldzīgi laipni, kā kad triks būtu izdevies. Kā skatītāji viņi bija vienreizēji.
Kallī nepacietīgi smaidīja, Džeks Džingls snauda, taču burvi aizskāra neapmierinātība Mollijas Grū trauksmainajās acīs. Aizsvilies pēkšņās dusmās, viņš iesmējās. Apgāzdams septiņas lodes, kuras viņš bija iegriezis tā, ka tās spīdēja arvien spilgtāk (veiksmīgākos vakaros viņš spēja likt tām aizdegties), Šmendriks aizvēra acis, nolādēdams savu arodu. — Dari, kā zini, — viņš čukstēja maģijai. — Dari, kā zini!
Ta izgāja viņam cauri kā nopūta, iesākdamās kādā noslēpumainā vietā — varbūt no lāpstiņām, bet varbūt no lielā liela kaula smadzenēm. Viņa sirds piepildījās un uzpūtās kā bura, un kaut kas viņā sakustējās daudz pārliecinošāk kā jebkad. Tas pavēloši runāja viņa balsī. Sagumis no spēka, viņš noslīga ceļos gaidīdams, kad atkal kļūs Šmendriks.