Выбрать главу

Ko gan es izdarīju? Kaut ko es izdarīju.

Viņš atvēra acis. Vairums laupītāju, priekā par iespēju paņirgāties, smīkņāja un bāza pirkstus pie deniņiem. Kapteinis Kallī bija piecēlies gatavībā izziņot priekš­nesuma beigas. Pēkšņi Mollija Grū klusā, trīcošā balsī iekliedzās, un visi pagriezās. Izcirtumā iznāca vīrietis.

Izņemot brūno jaku un nošķiebto brūno cepuri ar slo­kas spalvu, viņš bija tērpies viscaur zaļā. Viņš bija ļoti garš, cilvēkam pat pārāk garš: pār plecu pārmestais loks likās tik milzīgs kā Džeks Džingls, bet viņa bultas kaptei­nim Kallī derētu par pīķiem. Neievērodams apklusušos skrandaiņus ap ugunskuru, viņš bez skaņas un elpas pārgāja pāri izcirtumam un nozuda naktī.

Pēc viņa pa vienam vai divatā sekoja citi, bez skaņas sarunādamies un smiedamies. Visi nesa garus lokus un bija ģērbušies zaļā, izņemot vienu — viscaur sārtā, bet otru — brūnā mūka tērpā, sandalēs, ar apjoztu virvi ap milzīgo vēderu. Kāds pa ceļam spēlēja lautu un klusi dziedāja.

—      Alans-e-Deils! — iesaucās zaļoksnais Villijs Džentls, — paskat, kas par brīnumiem! — viņa balss bija atkailināta kā putnēns.

Strēlnieki šķērsoja izcirtumu nepiespiesti lepni un graciozi kā žirafes (ieskaitot garāko no viņiem, laipno acu īpašnieku Kļūmo Kalibru). Kā pēdējie roku rokā iznāca vīrietis un sieviete. Viņu sejas bija tik skaistas, it kā viņi nekad nebūtu pazinuši bailes. Sievietes smagie mati no­slēpumaini spīdēja kā mākonis, aiz kura slēpjas mēness.

—   O, — izsaucās Mollija Grū. — Mariona!

—  Robins Huds ir mīts, — nervozi paziņoja kapteinis Kallī, — klasisks piemērs nepieciešamībai radīt tautas va­roni. Tāds pats ir Džons Henrijs. Cilvēkiem ir vajadzīgi varoņi, tikai neviens nekad neatbilst to prasībām, tādēļ ap patiesības graudiņu, tāpat kā pērle, apaug leģenda. Pro­tams, es neapstrīdu, ka triks ir tiešām izdevies.

Pirmais sakustējās pagurušais dendijs Diks Fanta­zētājs. Kad visi tēli, izņemot divus pēdējos, bija nozuduši tumsā, viņš metās tiem nopakaļ, saukdams aizsmakušā balsi: — Robin, Robin, mister Hud, ser, pagaidiet mani! — Ne vīrietis, ne sieviete nepagriezās, taču visa Kaili ban­da — izņemot vienīgi Džeku Džinglu un pašu kapteini — klupdama un grūstīdamās, izmīdot ugunskuru tā, ka izcirtums ieslīga ēnās, skrēja uz mežmalu. — Robin! — viņi sauca. — Marion, Skārlet, Džonīt — atgriezieties! At­griezieties! — Šmendriks maigi un bezpalīdzīgi iesmējās.

Viņu balsis pārspēja kapteiņa Kaili spiegšana: — Stul­beņi, stulbie zīdaiņi! Tie bija meli, tāpat kā visa maģija! Tada Robiņa Huda nav! — Taču zaudējuma apdullinātie laupītāji, klupdami pār baļķiem, gāzdamies cauri ērkšķu krūmiem un badīgi kaukdami, metās mežā pēc spīdo­šajiem strēlniekiem.

Vienīgi Mollija Grū apstājās un paraudzījās atpakaļ. Viņas seja balti gailēja.

— Nē, Kallī, otrādi, — viņa tam uzsauca. — Nav ne tevis, ne manis, neviena no mums! Īstenībā ir Robins un Mariona, un mēs esam tikai leģenda! — Tad, atstādama Kapteini Kaili un Džeku Džinglu pie nīkulīgās ugunskura gaismas klausāmies burvja smieklos, viņa aizmetās ar pārējiem kliegdama: — Pagaidiet, pagaidiet!

Šmendriks pat nepamanīja, kā tie viņam uzklupa un satvēra aiz rokām; pat nenodrebēja, kad Kallī šņākdams kutināja viņa ribas ar dunci. — Ta bija rupja un bīstama diversija, mister Caild! Jūs varējāt pateikt, ka nevēlaties klausīties manas dziesmas! — Duncis slīga dziļāk.

Kaut kur tālumā viņš dzirdēja ierūcamies Džeku Džinglu: — Kallī, viņš nau ne Čailds, ne arī ceļojošs burvis. Tagad es viņu pazīstu. Viņš ir Hagarda dēls, prin­cis Lirs — tikpat sabojāts kā viņa tēvs un vēl arī, protams, iesvaidīts melnajā maģijā. Savaldi roku, kaptein, — beigts viņš mums nav vajadzīgs!

Kallī aizķērās elpa. — Džek, tu esi par to pārliecināts? Likās tīri patīkams tips!

—   Tiri padumjš, tu gribēji teikt. Jā, es esmu dzirdējis, Lirām ir tāds paradums. Velnišķīgi viltigs, bet tēlo ne­vainīgu muļķīti. Kā viņš uzdevās par to čali, lai tikai tu zaudētu paškontroli.

—    Es to nezaudēju, Džek, — Kallī protestēja. — Pat ne uz mirkli. Varbūt tā izskatījās, bet es pats esmu ļoti viltīgs.

—    Un kā viņš izsauca Robiņu Hudu, lai zēni nepie­pildītās ilgās saceltos pret tevi! Bet ar to viņš arī iekrita, un tagad nu viņam nāksies pabūt ar mums, pat ja tēvs sū­tītu Sarkano Bulli viņu atbrīvot. — Pie šiem vārdiem Kallī atkal aizrāvās elpa. Milzis aizstiepa Šmendriku pie liela koka stumbra, nostādīja ar seju pret to un atplestām rokām piesēja. Smendriks nemitīgi pie sevis ķiķināja un mīļi, kā jaunu līgavu, aptvēris koku, atviegloja piesiešanu.

—     Ia, — beidzot noteica Džeks Džingls. — Apsargā viņu, Kallī, pa nakti, kamēr es guļu, un no rīta redzēs, kā vecais Hagards vērtē savu zēnu. Varbūtās nepaies ne mē­nesis, kā mēs visi būsim bezrūpīgi džentlmeņi!

—   Kur mūsu vīri? — norūpējies vaicāja Kallī. — Viņi atgriezīsies, kā tu domā?

Milzis nožāvājās un aizgriezās. — Pret rītu skumji un šķaudoši viņi jau būs atpakaļ, un tev kādu laiciņu nāksies tā vieglāk apieties ar viņiem. Viņi atgriezīsies, jo, tāpat kā es, nav no tiem, kas mainīs kaut ko pret neko. Ja mēs tādi būtu, Robins Huds varbūt būtu palicis. Arlabunakti, Kaptein!

Viņam aizejot, varēja sadzirdēt vairs tikai sienāžu čirk­stēšanu un Šmendrika pret koku vērstos klusos smieklus. Ugunskurs dzisa un, nopūzdamies reizē ar katru izgailē­jušo ogli, Kallī staigāja tam apkārt. Beidzot viņš nosēdās uz celma un pievērsās sagūstītajam burvim.

—   Varbūt ari, ka tu esi Hagarda dēls, — viņš prātoja, — nevis folklorists Čailds, par kādu uzdodies. Bet, lai kas tu ari būtu, tu ļoti labi zini, ka Robins Huds ir pasakas, bet īstenība — tas esmu es! Un ap manu vārdu nevīsies ba­lādes, ja es pats tās neuzrakstīšu; neviens bērns neizlasīs par maniem piedzīvojumiem mācību grāmatā un netēlos mani brīvajā laikā pēc skolas. Un, kad profesori rakāsies vecās pasakās, bet zinātnieki sijās vecās dziesmas, lai uzzinātu, vai Robins Huds jebkad īstenībā ir dzīvojis, viņi izmeklēs puspasaules, bet nekad, nekad neuzdursies ma­nam vārdam. Tu to zini, un tieši tāpēc es tev nodziedāšu par kapteini Kallī. Viņš bija labsirdīgs, jautrs neģēlis, kurš izdāļāja nabagiem to, ko sazaga no bagātajiem. Savā pa­teicībā ļaudis sarīmēja par viņu šos vienkāršos pantus.

Tad viņš tos visus nodziedāja, ieskaitot arī to, kuru Villijs Džentls jau bija izpildījis. Viņš bieži pauzēja, lai ko­mentētu ritmu maiņu, asonanses un modālās melodijas.

VI

Kapteinis Kallī aizmiga pie deviņpadsmitās dzies­mas trīspadsmitā panta, un Šmendriks, kas bija pārstājis irgot nedaudz agrāk, tūdaļ mēģināja atbrīvoties. Viņš no visa spēka atspiedās pret virvēm, bet tās bija stiprākas. Mezglus Džeks Džingls bija sasējis galvaskausa lielumā, un virve bija tik gara, ka tās pietiktu nelielam šonerim.

—  Tikai mieru! — viņš sev teica. — Cilvēku, kas spēj izsaukt Robiņu Hudu — nē, radīt viņu — nevar piesiet uz mūžu! Pietiks ar pāris vārdiem vai stipru vēlēšanos, un šis koks atkal kļūs par zili zarā, bet virve sapūs purvā! — Taču, vēl nepamēģinājis, viņš saprata, ka tā mirkļa neiz­protamā apskaidrība bija zudusi, atstājot aiz sevis vien sāpes. Viņš jutās kā pamesta kūniņa.

—    Dari, kā zini, — viņš maigi noteica. To izdzirdis, kapteinis Kallī sarosījās un nodziedāja četrpadsmito pantu: