— Pussimts šķēpu mājā ir, vēl pussimts vīru rokas skar,
Un, tiešām, baidos, kaptein, es, ka tie mūs nokaut var.
— Pie velna, — teica kapteins Kallī, — baiļu nedrīkst
būt mums,
Kaut simts — bet tie tik šķēpi, sešas drošas sirdis — jums!
— Kaut tevi piebeigtu! — burvis lādējās, bet Kallī bija aizmidzis no jauna. Lai atbrīvotos, Smendriks izrunāja dažus vienkāršus buramvārdus, taču, tā kā nevarēja lietot rokas, tad tālākiem trikiem aptrūka dūšas. Notika negaidītais — koks viņā iemīlējās un sāka aizgrābti čukstēt par laimi mūžīgos sarkanās kļavas apkampienos. — Mūžīgi mūžam, — viņa nopūtās. — Uzticība, kādu neviens vēl nav baudījis. Es atcerēšos tavu acu krāsu, kad visa pasaule būs aizmirsusi pat tavu vārdu. Nav lielākas nemirstības par koka mīlestību!
— Es esmu saderināts, — Smendriks taisnojās, — ar rietumu lapegli. Jau kopš bērnības. Laulības pēc vecāku prāta, bez izvēles iespējām. Bezcerīgi. Mūsu romāns nolemts neveiksmei!
Dusmu lēkmē kļava notrīcēja, it kā tai vienai būtu uzbrukusi vētra. — Miltrasu un pangābolus pār viņu! — kļava mežonīgi nočukstēja. — Nolādētā skujainā mīkst- koksnes maita, mūžzaļā krāpniece, nekad viņa tevi
neiegūs! Mēs abi iesim pretī iznīcībai, un mūsu traģēdiju visi koki glabās dārgā piemiņā!
Ar visu augumu Šmendriks juta, ka koks cilājas kā no sirdspukstiem, un baidījās, ka tas aiz dusmām tiešām ne- pāršķeļas uz pusēm. Virves ap viņu savilkās arvien ciešāk, bet nakts dzelteni sārtojās. Viņš centās paskaidrot kļavai, ka milas burvība slēpjas apstāklī, ka tā nekad nav nemirstīga; tad mēģināja sakliegt kapteini Kallī, taču spēja tikai sīki nokrekšķēt kā koks. — Viņa man vēl labu, — viņš nodomāja un atdevās'mīļotajai.
Tad reizē ar ieelpu virves atbrīvojās, un viņš atmuguriski novēlās zemē, kampdams gaisu. Sev pāri viņš ieraudzīja Vienradzi, kas viņa aptumšotajām acīm likās asiņu melnumā. Viņa tam pieskārās ar ragu.
Kad viņš jau spēja piecelties, viņa aizgriezās, un burvis sekoja, vairīdamies no kļavas, kaut tā atkal bija kļuvusi mēma kā jebkurš cits koks, kas nekad nav mīlējis. Cauri pašķidrajai tumsai Šmendriks ieraudzīja peldam violetu rīta blāzmu. Debesīm iesilstot, smagie sudraba mākoņi kusa, ēnas zaudēja asumu, skaņas — savus veidolus, vien paši veidoli vēl nebija izlēmuši, kādiem tiem šodien kļūt. Pat vējš brīnījās pats par sevi.
— Vai redzējāt? — burvis jautāja Vienradzei. — Vai vērojāt, vai pamanījāt, ko es izdarīju?
— Jā, — viņa atbildēja. — Ta bija patiesa burvestība!
Griezīgi auksta kā zobens, atgriezās zaudējuma sajūta. — Nu tā ir pagaisusi, — viņš noteica. — Bet man izdevās — es biju tai piederīgs — un nu tās vairs nav! Es nespēju to noturēt. — Vēja priekšgalā Vienradze klusi slīdēja, kā spalva.
Turpat tuvumā atskanēja pazīstama balss: — Burvi, tik ātri jau mūs pametat? Vīriem būs žēl no jums šķirties. — ' Viņš pagriezās un ieraudzīja pret koku atbalstījušos
Molliju Grū. Driskainā tērpā, netīriem matiem, basām, asiņainām, gļotainām kājām, viņa veltīja tam platu sikspārņa smaidu. — Tas tik bija pārsteigums! Ta jaunava Mariona!
Tad viņa ieraudzīja Vienradzi. Viņa nebilda ne vārda, pat nepakustējās, bet dzeltenbrūnās acis pēkšņi piepildījās asarām. Viņa sastinga, tad, saķērusi dūrēs svārku apakšmalu, sarieza ceļgalus tādā kā tricelīgā čokurā. Viņas potītes bija sakrustotas, acis nolaistas, bet pat ar visu to Smendriks tikai pēc brīža aptvēra, ka Mollija Grū taisa reveransu.
Viņš sāka smieties, bet Mollija, sasarkusi no matu saknītēm līdz pat kaklam, palēkdamās kliedza: — Kur tu biji? Nolādēts, kur tu biji? — viņa paspēra dažus soļus Šmendrika virzienā, bet raudzījās viņam pāri uz Vienradzi.
Kad viņa mēģināja paiet tam garām, burvis nostājās ceļā un vēl nesaprazdams, ka Mollija pazinusi Vienradzi, teica: — Ta nerunā. Neproti uzvesties, vai? Un nav jau arī jākniksē!
Bet Mollija, pagrūdusi viņu malā, devās pie Vienradzes, rādama to kā noklīdušu piena govi: — Kur tu biji? — Spīdošā raga un baltuma priekšā Mollija saruka kā sīcoša vabole, bet Vienradze raudzījās lejup ar savām senajām, tumšajām acīm.
— Nu esmu šeit, — viņa beidzot noteica.
Mollija nosmējās plakanām lūpām. — Un kāds man no tā labums, ka nu tu esi šeit? Kur tu biji pirms divdesmit, desmit gadiem? Kā tu uzdrīksties, kā tu uzdrīksties nākt pie manis tagad, kad esmu tāda? — Ar rokas mājienu viņa sevi rezumēja: tukša seja, tuksneša acis un dzeltējoša sirds. — Kaut tu nekad nebūtu nākusi — kāpēc tu atnāci tikai tagad? — Un gar viņas degunu sāka tecēt asaras.
Vienradze neatbildēja, un Šmendriks noteica: — Viņa ir pēdējā. Viņa ir pēdējais vienradzis pasaulē.
— Ta jau tam vajadzēja būt, — Mollija novīpsnāja.
— Tikai pēdējam vienradzim uz pasaules varēja ienākt prātā atvilkties līdz Mollijai Grū. — Viņa pasniedzās, lai uzliktu plaukstu uz Vienradzes vaiga, bet abas nedaudz satrūkās, un pieskāriens nonāca spēji pulsējošajā laukumā zem žokļa. Mollija noteica: — Ir jau labi. Es tev piedodu.
— Vienradži nav paredzēti piedošanai. — Burvis jutās kā apreibis no greizsirdības — ne tikai par pieskārienu, bet arī par to noslēpumu, kas it kā saistīja abas. — Vienradži ir domāti pirmsākumiem, nevainībai, šķīstumam un visam jaunajam. Vienradži ir domāti jaunām meitenēm.
Mollija glāstīja Vienradzes kaklu tik bikli, kā akla būdama. Viņa nosusināja nokvēpušās asaras baltajās krēpēs. — Daudz vis' tu nezini par vienradžiem, — viņa noteica.
Debesis bija nefrīta pelēkas, un koki šalca rītausmas vējā. Raudzīdamies Vienradzē, Šmendriks vēsi sacīja:
— Mums jādodas.
Mollija tūlīt piekrita: — Jā, vēl pirms nabaga puiši mums nejauši neuzduras un nepārgriež tev rīkli par to, ka viņus piekrāpi! — viņa pameta skatienu pāri plecam.
— Gribējās vēl šo to paņemt, bet tam vairs nav nozīmes. Esmu gatava!
Šmendriks aizšķērsoja viņai ceļu: — Tu nevari nākt mums līdzi! Mēs dodamies meklējumos. — Viņa balss un acis bija tik bargas, cik vien iespējams, bet viņš juta, ka deguns bija samulsis. Nekad viņš nespēja novaldīt savu degunu.
Arī Mollijas seja pret viņu aizvērās kā cietoksnis, izveldams lielgabalus, katapultas un milzu katlus ar verdošu svinu. — Un kas tu tāds būtu, lai teiktu "mēs"?
— Es esmu viņas pavadonis, — burvis svarīgi noteica. Vienradze klusi un izbrīnīti nodvesās kā kaķe, saukdama savus kaķēnus. Mollija skaļi iesmējās.
— Daudz vis tu nejēdz par vienradžiem, — viņa atkārtoja. — Kas zina, kādēļ viņa tev ļauj ceļot sev līdzi, taču vajadzības pēc tevis viņai nav. Arī pēc manis viņai nav nekādas vajadzības — tas ir skaidrs — bet viņa pieņems arī mani. Pavaicā viņai! — Vienradze nodvesās kā iepriekš, un Mollijas sejas cietoksnis nolaida paceļamo tiltu un atvēra pat vistālāko torni. — Pavaicā viņai!
Šmendrika sirds pamira, un līdz ar to Vienradzes atbilde bija skaidra. Viņš vēlējās rīkoties gudri, taču paša skaudība un tukšums viņu tā aizvainoja, ka izdzirda sevi skumji iekliedzamies: — Nekad! Es to aizliedzu — es, burvis Smendriks! — Viņa balss nomācās, un pat deguns tapa draudīgs. — Piesargies modināt burvja dusmas! Modināt. Ja vien man iegribētos tevi pārvērst par vardi…
— Es smietos kā traka, — jauki iebilda Mollija Grū. — Tev padodas pasakas, bet tu pat krējumu nespēj pārvērst sviestā. — Viņas acīs pēkšņi atspīdēja zemiska izpratne. — Esi prātīgs. Ko gan tu grasījies iesākt ar pasaules pēdējo vienradzi — iesprostot krātiņā?