Burvis aizgriezās, lai Mollija neieraudzītu viņa seju. Viņš arī tieši nelūkojās uz Vienradzi, bet meta uz viņu zaglīgus skatienus, it kā baidīdamies, ka tie viņam būtu jāatliek atpakaļ. Balta un noslēpumaina, ar rīta ragu pierē, viņa noraudzījās ar caururbjošu maigumu, taču viņš nespēja tai pieskarties. Kārnajai sievai viņš iebilda: — Tu pat nezini, kurp mēs dodamies.
— Tev gadījumā nešķiet, ka man ir vienalga? — Mollija noprasīja. Un atkal atskanēja kaķiskā skaņa.
Šmendriks atbildēja: — Sarkanā Buļļa meklējumos mēs ceļojam uz karaļa Hagarda valsti.
Lai ar! ko justu viņas sirds un kam ticētu viņas kauli, Mollijas āda uz brīdi izbijās; bet tad Vienradze maigi ieelpoja viņas sakļautajā plaukstā, un pasmaidījusi Mollija aptvēra šo siltumu ar saviem pirkstiem.
— Nu, jūs dodaties nepareizajā virzienā, — viņa noteica.
Un Mollija veda tos atpakaļ pa ceļu, ko tie jau bija mērojuši, — garām dziļā miegā uz sava celma nokritušajam Kaili, cauri izcirtumam un tālāk projām, pretī lecošajai saulei. Viri atgriezās: turpat rokas attālumā krakšķēja zari un skaļi lūza krūmāji. Reiz pat viņiem nācās pieplakt dzeloņkrūmos, jo garām aizkleberēja divi paguruši Kallī blēži, vēl arvien brīnīdamies, vai Robiņa Huda vīzija bijusi īsta vai ne.
— Es viņus saodu, — teica pirmais. — Acis var viegli piemānīt, vispār acis ir krāpnieces, bet ēnas taču nesmaržos!
— Patiesībā acis ir viltus liecinieki, — atņurdēja otrs, kurš šķita ietērpies purvā. — Bet vai tu tiešām tici savu ausu, deguna vai mēles liecībai? Es, draudziņ, neticu. Visums melo mūsu sajūtām, bet tās melo mums, un kas gan cits mēs vairs esam, ja ne meļi? Es, piemēram, neticu ne "ziņai, ne ziņnesim, ne tam, ko man saka, ne tam, ko redzu. Var jau būt, ka patiesība arī kaut kur ir, bet līdz manīm tā nekad nenolaižas.
— Ai, ai, ai, — melni nosmaidīja pirmais. — Bet tu cauru nakti skrēji līdz ar mums visiem, lai pievienotos Robiņam Hudam; klaigādams un saukādams, dzinies viņam pakaļ tāpat kā pārējie. Ko tad neaiztaupīji sev šis pūles, ja esi tik gudrs?
— Nu, nekad jau nevar zināt, — otrs biezi atbildēja, izspļaudams dubļus. — Varu būt arī kļūdījies.
Mežiem apaugušas ielejas strauta malā sēdēja princese un princis. Viņu septiņi kalpi zem koka bija uz- slējuši purpursarkanu baldahīnu, un karaliskais pāris pusdienoja lautas un arhilautas pavadījumā. Līdz maltītes beigām viņi gandrīz nepārmija ne vārda, tad princese nopūtās: — Nu, šķiet, man jātiek galā ar tām muļķībām. — Princis atšķīra žurnālu.
— Jūs varējāt vismaz… — iebilda princese, bet princis turpināja lasīt. Princese pamāja kalpotājiem, kas ar savām lautām uzsāka vēl senāku melodiju. Tad viņa paspēra dažus soļus zālē, satvēra iemauktus sviesta gaišumā un sauca: — Šurp, vienradzi, šurp! Šurp, skaistumiņ, pie manis! Nācnācnācnācnāc!
Princis sāka ķiķināt. — Piedodiet, bet jums jau nav jāsasauc cālīši, — pat nepaceldams acis, viņš piezīmēja. — Ta vietā, lai kladzinātu, jūs varētu drīzāk kaut ko uzdziedāt!
— Es jau cenšos, kā prazdama! — princese iesaucās. — Nekad agrāk es tos neesmu saukusi. — Bridi klusēdama, viņa iesāka dziedāt:
— Es esmu ķēniņmeita, Un, ja viņi vēlētos, Tad vecpuisītis Mēness Man matos karātos. Neviens nedrīkst lolot To, ko mīlu es. Visu, ko vien gribu, Varu iegūt es.
Es esmu ķēniņmeita, Bet savā dvēselē Un savas ādas važās Es novecoju te.
Es labāk skrietu prom Un badā slapštītos, Lai tavu ēnu redzēt Kaut reiz man izdotos.
Ta nu viņa dziedāja vēl un vēl saukdama: — Vien- radzlt, dārgumiņ, dārgumiņ, dārgumiņ! — bet tad dusmīgi noteica: — Nu man vienreiz pietiek! Es eju mājās!
Salocījis žurnālu, princis nožāvājās. — Jūs pilnībā izpildījāt šīs tradīcijas prasības, un vairāk arī neviens no jums negaida. Ta bija vienkārša formalitāte. Tagad mēs varam precēties.
— Jā, — princese piekrita, — tagad mēs varam precēties. — Priecīgas kāzu mūzikas divu lautu pavadījumā kalpi sāka posties promiešanai. Nedaudz skumji un izaicinoši princese noteica: — Ja tāds vienradzis vispār būtu, viņš pie manis atnāktu. Es taču saucu, cik saldi vien varēdama, un man bija zelta iemaukti. Turklāt es taču esmu tīra un neskarta!
— Kas attiecas uz mani, es tam piekrītu, — princis vienaldzīgi atbildēja. — Kā jau minēju, jūs atbilstat tradīcijas prasībām.Jūs gan neatbilstat mana tēva prasībām, bet es jau tāpat. Tēvam būtu vajadzīgs vienradzis. — Viņš bija liela auguma, ar tik maigu un patīkamu seju kā zefīrs.
Kad viņi ar visu svītu bija aizgājuši, Vienradze Mollijas un burvja pavadībā iznāca no meža, lai turpinātu ceļojumu. Daudz vēlāk, klejojot pavisam citā zemē bez viena strauta un zaļuma, Mollija uzprasīja, kāpēc viņa toreiz neatsaucās princeses dziesmai. Lai sadzirdētu atbildi, Šmendriks pietuvojās, tomēr palikdams savā Vienradzes pusē. Viņš nekad negāja pa Mollijas pusi.
Vienradze atbildēja: — Tā karaļmeita nekad nebūtu aizbēgusi, lai tikai ieraudzītu manu ēnu. Ja es parādītos un viņa mani pazītu, viņa pārbītos vairāk, nekā ieraudzījusi pūķi — jo pūķim jau neviens solījumus nedod. Atceros, kādreiz man bija vienalga, vai princeses arī domā tā, kā dzied. Es gāju pie viņām visām, liku galvu klēpī; dažas kāpa man mugurā, lai gan vairums baidījās. Taču tagad man nav laika ne princesēm, ne virtuvenēm. Man vairs nav laika.
Tad Mollija, kura ik nakti bija vairākas reizes modusies, lai pārliecinātos, vai Vienradze vēl ir blakus, Mollija, kura sapņoja vienīgi par zelta iemauktiem un maigiem jauniem zagļiem, pateica ko savādu: — Princesēm jau nav laika. Debesis sagriež un aizvelk sev līdzi visu — princeses, burvjus, nabaga Kallī un pārējos, bet tu tikai stāvi. Nav nekā tāda, ko tu būtu redzējusi tikai vienu reizi. Es vēlētos, lai tu uz brīdi varētu būt princese vai puķe, vai pīle. Kaut kas tāds, kas nespēj gaidīt.
Viņa nodziedāja sērīgas un klibojošas dziesmas pantu, ik pēc rindiņas apstādamās, lai atcerētos nākamo:
— Izvēle — kam dots — tā zūd,
Diei's mums mv to klājis.
Mīlēt var vien to, kas trūd.
Gājis — prom aizgājis!
Smendriks pāri Vienradzes mugurai palūkojās Mollijas teritorijā un noprasīja: — Kur tu dzirdēji šo dziesmu? — Kopš rītausmas, kad viņa pievienojās ceļotājiem, tā bija pirmā reize, kad viņš to uzrunāja.
Mollija pakratīja galvu. — Neatceros. Es jau sen to zinu.
Viņu ceļojuma gaitā augsne dienu no dienas bija tapusi arvien liesāka, un brūnās zāles iespaidā sastapto ļaužu sejas kļuvušas arvien skābākas; taču Mollija Vienradzes acīs pārvērtās par arvien maigāku valstību, kur kvēlodamas izziedēja vecas puķes un kurā bija daudz dīķīšu un alu. Zem netīrumu un vienaldzības kārtas izrādījās, ka viņai ir tikai trīsdesmit septiņi vai trīsdesmit astoņi gadi — ne vairāk kā Šmendrikam, lai gan, protams, viņa sejā dzimšanas diena nebija salasāma. Viņas raupjie mati bija uzplaukuši, viņas āda kļuvusi mundrāka, un viņas balss arī pret visu apkārtējo bija gandrīz tikpat liega kā pret Vienradzi. Vienīgi acis, tāpat kā nespēdamas kļūt zaļas vai zilas, nekad neiegailējās priekā — taču ari tās bija pamodinātas no pīšļiem. Bieži iedziedādamās, basām, tulznainām kājām, viņa dedzīgi devās pretī Hagarda karaļvalstij.
Un tālu otrā pusē Vienradzei, cēli klusējot, soļoja burvis Šmendriks. Viņa melnais apmetnis bija izdiedzējis caurumus un atpogājies, tāpat kā viņš pats. Lietus, kas bija atjaunojis Molliju, nebija nolijis pār viņu, un viņš šķita arvien izkveldētāks un pamestāks, kā zeme tiem visapkārt. Vienradze viņu nespēja izdziedināt. No nāves viņu spētu pamodināt viens viņas raga pieskāriens, bet pār bezcerīgumu viņai nebija varas, tāpat kā pār nākušu un aizgājušu maģiju.