Ta nu, sekodami bēgošajai tumsai, viņi devās tālāk vējā, kas garšoja pēc naglām. Zemes garoza plaisāja, un tās miesa lobījās, uz ieplakām un aizām vai čokurojās uz kreveļainajiem pakalniem. Debess bija tik augsta un bāla, ka pa dienu izzuda vispār, un Vienradze brīžiem nodomāja, ka viņu trijotne izskatās tikpat bezpalīdzīgi un akli kā gliemji, kas saulgozī nometuši savu nesamo kā drēgnu ledeni. Bet tomēr viņa bija vienradzis, tikai ar vienradzim piemītošo spēju kļūt arvien skaistākam arī sliktos laikos un vietās. Pat grāvjos kurnošo krupju un kritušo koku elpa apstājās, kad tie ieraudzīja viņu.
Krupji ari būtu bijuši daudz viesmīlīgāki par Hagarda zemes drūmajiem ļautiņiem. Nažiem līdzīgo kailo kalnāju starpā viņu ciemati gulēja pliki kā kauli; un droši, ka viņu sirdis bija skābas kā uzvārīts alus. Apmētādami akmeņiem, viņu bērni tos trenca uz pilsētu, no kurienes viņu suņi tos atkal padzina. Daži suņi gan tā arī neatgriezās, jo Smendriks bija piesviedis roku — kranči viņam iegaršojās. Pat vienkārša zādzība nebūtu tā saniknojusi pilsētniekus. Viņi neatdeva neko un zināja, ka tie, kas atdod, ir viņu ienaidnieki.
Cilvēki Vienradzi bija nogurdinājuši. Vērodama savus aizmigušos ceļabiedrus, redzēdama viņu sapņu ēnas traucamies pār viņu sejām, viņa saguma no savas prasmes nosaukt tos visus vārdā. Lai atvieglotu smeldzošo sāpi, viņa mēdza skriet līdz pat rītausmai, traukdamās panākt to laiku, kad pazina vien saldmi būt pašai sev. Un tad, starp vienu elpas vilcienu un otru, viņai bieži izlikās, ka Šmendriks un Mollija ir jau sen miruši, tāpat karalis Hagards; bet Sarkanais Bullis sastapts un uzvarēts tik sen, ka to zvaigžņu, kas to visu bija redzējušas notiekam, mazbērni jau bija izsīkuši, pārvērsdamies oglēs, — un, ka viņa vēl arvien bija vienīgais vienradzis pasaulē.
Tad, kādā rudens bezpūču vakarā, apgājuši kalna korei, viņi ieraudzīja pili. Plāna un izvīta, sabozusi savus ērkšķainos tornīšus, tumša un robaina kā milža smaids tā slējās debesīs garās, dziļās ielejas viņā pusē. Mollija atklāti iesmējās, taču Vienradze notrīcēja, jo cauri krēslai šķita, ka satupušie tornīši grābstīdamies taustās pēc viņas. Otrpus pilij kā tērauds blāvoja jūra.
— Hagarda cietoksnis, — Šmendriks murmināja, izbrīnā kratīdams galvu. — Drausmīgais Hagarda tornis. Stāsta, ka to viņam uzcēlusi ragana, bet viņš tai nav samaksājis par padarīto darbu, un viņa uzlikusi pilij lāstu. Viņa apzvērējusi, ka kādudien pils nogrims jūrā reizē ar visu Hagardu, — jo tā pārplūdīs viņa alkatības dēļ. Tad, šausmīgi iespiegdamās pēc raganu paraduma, viņa izgaisusi sēra mutulī. Hagards esot iekravājies pilī tūlīt pat. Viņš esot teicis, ka tirānu pilis bez lāsta nemaz nemēdzot būt.
— Es viņu nemaz nevainoju, ka viņš nesamaksāja, — nicīgi noteica Mollija Grū. — Es pati varētu uzlēkt tai pilij virsū un izmētāt kā pērno lapu kaudzi. Es tik ceru, ka tai raganai pietiks, ar ko nodarboties, gaidot uz šā lāsta piepildīšanos. Jūra tomēr ir lielāka par jebkādu alkatību.
Ķērkdami: — Palīgā, palīgā, palīgā! — pār debesīm vilkās kaulaini putni, un melni veidoliņi norēgojās karaļa Hagarda pils bezgaismas logos. Vienradzi aizsniedza gausa, mitra smaka. — Kur ir Bullis? — viņa vaicāja. — Kur Hagards glabā Bulli?
— Sarkano Bulli neviens neglabā, — klusi atbildēja burvis. — Esmu dzirdējis, ka viņš naktī klejojot, bet pa dienu izguļoties milzu alā zem pils. Drīz mēs par to uzzināsim, bet tagad tā nav mūsu problēma. Tuvākās briesmas mums draud no turienes. — Viņš norādīja lejā uz ieleju, kurā jau iemirgojās dažas gaismiņas. — No Hags- geitas [5] .
Mollija neatbildēja, bet pieskārās Vienradzei ar roku mākoņa aukstumā. Būdama noskumusi, nogurusi vai nobijusies, viņa bieži aplika rokas Vienradzei.
— lā ir karaļa Hagarda pilsēta, — turpināja Smendriks. — Pirmā, kuru viņš sagrāba, kad pārbrauca jūrai; tā, kura visilgāk pabijusi zem viņa stingrās rokas. Tai ir nelabs nosaukums, lai gan neviens no manis sastaptajiem nav varējis tieši pateikt, kāpēc. Uz Hagsgeitu neviens neiet un nekas cits no tās nenāk kā pasakas bērnu iebiedēšanai — briesmoņi, vilkači, raganu nakts saieti, dēmoni gaišā dienas laikā un tamlīdzīgi. Domāju, kaut kāds ļaunums tai Hagsgeitā slēpjas. Fortūnas Mammucis nemūžam tur neietu: reiz viņa teica, ka pat Hagards neesot drošībā, kamēr Hagsgeita pastāv. Kaut kas tur ir.
Runādams viņš cieši lūkojās Mollijā, jo šais dienās ieraudzīt viņas izbīli, par spīti Vienradzes baltajai klātbūtnei, bija kļuvis par viņa vienīgo rūgto prieku, lāču viņa, rokas gar sāniem nolaidusi, atbildēja gluži mierīgi: — Ir dzirdēts, ka Hagsgeitu dēvē par "pilsētu, kuru neviens vīrietis nezina". Varbūt, lai sevi atklātu, tās noslēpums gaida pēc sievietes — pēc sievietes un vienradža. Bet ko iesākt ar tevi?
Tad Smendriks pasmaidīja. — Es neesmu vīrietis. Es esmu burvis bez maģijas, un tas vispār nav nekas.
Vienradze vēroja, kā Hagsgeitas uguntiņas kļūst arvien gaišākas, taču karaļa Hagarda pilī neiešķīlās ne krams. Bija pārāk tumšs, lai pāri ielejai varētu izšķirt viru kustību gar pils sienām, bet viņa sadzirdēja klusu bruņu dunoņu un piķu šķindu pret akmeni. Sardze bija satikusies un atkal izšķīrusies. Dodoties uz Hagsgeitu pa nelielo, kazenājiem apaugušo taku, visapkārt Vienradzei dižojās Sarkanā Buļļa smaka.
Hagsgeitas pilsēta bija izveidojusies kā pēdas nospiedums — no platās ķepas izvērsās gari kāju pirksti, kas beidzās ar tumšiem zemesracēja nagiem. Un patiesi, kamēr citas Hagarda karaļvalsts pilsētas šķita uzšvī- kājušās kā bezdelīgas uz nabadzīgās zemes, Hagsgeita bija ierakusies labi dziļi. 1ās ielas bija līdzeni bruģētas, dārzi laistījās, un lepnie nami izauga no zemes kā koki. Ik logā dega gaisma, un trīs ceļotāji varēja sadzirdēt balsis, suņu riešanu un trauku bēršanu līdz gurkstoņai. Izbrīnā viņi apstājās pie augsta dzīvžoga.
— Jums nešķiet, ka mēs esam kaut kur nepareizi nogriezušies un šī nemaz nav Hagsgeita? — čukstēja Mollija. Viņa muļķīgi nogrābstījās gar savām bezcerīgajām skrandām. — Es taču zināju, ka man vajadzēja uzvilkt labās drēbes. — Viņa nopūtās.
Šmedriks garlaikoti pakasīja aiz auss. — Šī ir Hagsgeita. Tai jābūt Hagsgeitai, un tomēr te nav ne smakas no burvestības, ne vēsmas no melnās maģijas. No kā radušās visas tās leģendas, fabulas un teikas? Visai mulsinoši, īpaši, ja pusdienās noēsts pusrācenis.
Vienradze neatbildēja. Aiz pilsētas, tumšāka par tumšu, kā mēnessērdzīgais uz koka kājām, līgojās karaļa Hagarda pils, bet aiz pils slīdēja jūra. Naktī starp pilsētas dzīves un ēdienu garaiņiem auksta klīda Sarkanā Buļļa smarža. Šmendriks noteica: — Visiem labajiem ļautiņiem jau jābūt mājās un jāskaita savas galda lūgsnas. Es viņus sveicināšu!
Viņš paspēra soli, atsvieda apmetni, bet nebija vēl neko pateicis, kad gaisā atskanēja stingra balss: — Sve- šiniek, nedzisini muti, kamēr tev vēl tā ir! — No dzīvžoga izlēca četri vīri. Divi no viņiem vērsa savus zobenus pret Šmendrika rīkli, kamēr trešais ar pāris pistolēm apsargāja Molliju. Ceturtais tuvojās Vienradzei, lai saķertu to aiz krēpēm; bet viņa, kvēli spīdēdama, saslējās pakaļkājās un aizlēca.
— Kā tevi sauc? — vīrs, kurš bija jau runājis, noprasīja Šmendrikam. lapat, kā pārējie, ari viņš bija pusmūžā vai vecāks. Visi bija tērpušies garlaicīgi smalkās drānās.