— Giks, — zobenu iespaidā atbildēja burvis.
— Giks, — pārdomāja vīrs ar pistolēm, — savāds vārds.
— Dabiski. Hagsgeitā visi vārdi ir savādi. Nu, Gika kungs, — nedaudz nolaidis savu zobenu līdz vietai, kur sagāja Šmendrika atslēgas kauli, teica pirmais virs, — varbūt jūs un Gika kundze būtu tik laipni un pateiktu mums, kas jūs pamudināja te ielavīties…
Nu Šmendriks atguva valodu. — Es knapi pazīstu šo sievieti! — viņš auroja. — Mans vārds ir Šmendriks, burvis Šmendriks, un es esmu izbadējies, noguris un aizkaitināts! Novāciet tos dzelžus, citādi katrs dabūsit pa skorpionam pie otra gala!
Cetrotne paraudzījās cits citā. — Burvis, — noteica pirmais. — Tieši tas, kas mums vajadzīgs!
Divi no viņiem pamāja, bet virs, kas bija centies notvert Vienradzi, kurnēja: — Mūsdienās jau katrs var pateikt, ka ir burvis. Vecie standarti ir pagaisuši, bet vecās vērtības — atmestas. Turklāt īstam burvim jābūt bārdai.
— Nu, ja viņš nav burvis, — nevērīgi noteica pirmais, — tad drīz vien gribēs, ka tāds būtu. — Iebāzis zobenu makstī, viņš paklanījās Šmendrikam un Mollijai. — Es esmu Drinns, un varbūt man ir prieks jūs sveikt Hagsgeitā. Šķiet, jūs teicāt, ka esat izsalcis. To var viegli labot — un pēc tam varbūt jūs varētu mums labi pakalpot kā profesionālis. Nāciet man līdzi!
Pēkšņi kļuvis laipns un žēlīgs, viņš veda tos uz apgaismotu iebraucamo vietu, kamēr pārējie trīs sekoja cieši nopakaļ. Pametuši pusēstas pusdienas un kūpošas tējas glāzes, arvien vairāk pilsētnieku dedzīgi plūda no mājām, lai iesprauktos viesnīcā pa tās durvīm un logiem, un tobrīd, kad Šmendriks un Mollija tika apsēdināti, uz viesnīcas garajiem soliem bija jau sadrūzmējušies kādi simts cilvēki. Vienradze — balta ķēve ar savādām acīm — nemanīta lēni soļoja pūlim nopakaļ.
Kamēr Šmendriks un Mollija ēda, virs, vārdā Drinns, tērzēja un pildīja viņu glāzes ar vīnu kažokādas melnumā. Mollija Grū dzēra ļoti maz. Viņa mierīgi sēdēja, vērodama apkārtesošo sejas un pamanīja, ka neviena no tām nebija jaunāka par Drinnu, dažas pat bija daudz vecākas. Kaut kādā viņai neizprotamā veidā visas hags- geitiešu sejas bija ļoti līdzīgas.
— Un nu, — kad maltīte bija galā, teica Drinns, — atļausit man paskaidrot, kāpēc mēs jūs tik nepieklājīgi sagaidījām.
— Pē, nav nekādas vajadzības, — vervelēja Šmendriks. Vīns bija viņu padarījis atraisīti smaidīgu un zeltaini izgaismojis zaļās acis. — Es vienīgi gribētu uzzināt, no kurienes cēlušās visas tās baumas, ka Hagsgeita ir pilna vampīriem un vilkačiem. Neko absurdāku nebūšu dzirdējis!
Drinns pasmaidīja. Viņš bija mezglains vīrs ar bruņurupuča cietajiem, tukšajiem žokļiem. — Par to jau arī būs runa. Klausieties! Hagsgeitai ir uzlikts lāsts.
Pēkšņi telpa iegrima klusumā, un aluskrāsas gaismā pilsētnieku sejas izskatījās tik savilktas un bālas kā siers. Šmendriks atkal iesmējās. — Svētība, jūs gribējāt teikt. Šai kaulainajā vecā Hagarda karaļvalstī jūs esat pilnīgi kā no citas planētas — kā pavasaris, kā oāze! Es jums piekrītu, ka tai ir uzlikta kāda burvestība, bet es iedzeršu tieši par to!
Viņš pacēla glāzi, bet Drinns viņu apstādināja. — Mans draugs, tikai ne šo tostu! Vai jūs iedzertu par piecdesmit gadus ilgām ciešanām? Tieši tad, kad karalis Hagards uzcēla savu pili pie jūras, iestājās mūsu bēdu laiks.
— Kad burve to uzcēla, man domāt, — Šmendriks piedraudēja viņam ar pirkstu, — galu galā, gods ir jāatdod, kam pienākas.
— A, tad jūs zināt šo stāstu, — iestarpināja Drinns. — Tad jau jūs zināsit ari, ka Hagards atteicās raganai samaksāt, kad darbs bija galā.
Burvis pamāja. — Jā gan, un par šo alkatību tā uzlika viņam — pareizāk sakot, pilij — lāstu. Bet kāds tam sakars ar Hagsgeitu? Pilsēta raganai nav nodarījusi nekā ļauna!
— Nē, — Drinns atbildēja. — Bet arī nekā laba. Pili iznīcināt viņa nevarēja — vai ari negribēja, jo bija augstās domās par savu mākslinieciskumu un lielījās, ka viņas veidojums ir stipri apsteidzis laiku. Lai nu kā, bet viņa atnāca pie Hagsgeitas vecajiem un uzstāja, lai viņi piespiež Hagardu samaksāt tās algu! — Paskatieties uz mani un jūs ieraudzīsit sevi! — viņa ķērca. — Lūk — īstais pārbaudījums pilsētai — vai tās karalim! Valdnieks, kurš piekrāpis vecu, neglītu raganu, ar laiku piekrāps arī savus paša ļaudis! Apstādiniet viņu, kamēr vēl neesat pie viņa pieraduši! — Drinns malkoja savu vīnu un domīgi pielēja Šmendrika glāzi vēlreiz.
— Hagards viņai nesamaksāja, — viņš turpināja, — un, ak vai, Hagsgeita viņai nepievērsa uzmanību. Ar viņu apgājās pieklājīgi un sūtīja uz attiecīgajām iestādēm, kas viņu tiktāl satracināja, līdz tā ķērca, ka savā centībā neiegūt ienaidniekus, nu būsim ieguvuši divus. — Apklusis, viņš pievēra plakstus, kas bija tik plāni, ka Mollijai likās, ka viņš tiem var redzēt cauri kā putns. Aizvērtām acīm viņš noteica: — Un tad viņa uzlika lāstu Hagarda pilij un arī mūsu pilsētai. Tādējādi viņa alkatība pazudināja mūs visus.
Nopūtu klusumā Mollijas Grū balss atskanēja kā āmura sitiens uz zirga pakava — kā kad viņa atkal rātu Kapteini Kallī. — Hagards ir mazāk vainīgs nekā jūs paši, — viņa izsmēja hagsgeitiešus, — jo viņš bija tikai viens zaglis, bet jūs — vesels bars! Ne jau karaļa, bet savas mantkārības dēļ paši iekūlāties nepatikšanās!
Drinns atvēra acis un dusmīgi paskatījās uz viņu.
— Mēs nekur neiekūlāmies, — viņš protestēja. — Tie bija mūsu vecāki un vecvecāki, kuriem ragana lūdza palīdzību, un es jums pilnīgi piekrītu, ka savā veidā viņi bija vainojami tikpat, cik Hagards. Mēs to pašu būtu atrisinājuši pavisam citādi. — Un katra no pusmūža sejām telpā drūmi noraudzījās uz ikvienu no vecajām.
Viens no senekļiem ņaudoši iesēcās: — Jūs būtu rīkojušies tieši tāpat. Tāpat kā tagad, bija jānovāc raža un bija jāapkopj lopi. Un, tāpat kā tagad, bija jāsadzīvo ar Hagardu. Mēs ļoti labi zinām, kā jūs būtu rīkojušies. Jūs taču esat mūsu bērni!
Drinns nikni uz viņu noraudzījās, un pārējie viri sāka spītīgi klaigāt, bet burvis viņus apklusināja, vaicādams:
— Kāds tas lāsts bija? Vai tam nebija sakars ar Sarkano Bulli?
Pat telpas gaišumā šis vārds auksti nozvanīja, un Mollija pēkšņi sajutās vientuļi. Tīri impulsīvi viņa piemetināja savu jautājumu, kam gan nebija nekāda sakara ar sarunu: — Vai kāds no jums kādreiz ir redzējis vienradzi?
Un tieši tobrīd viņa saprata divas lietas: atšķirību starp klusumu un pilnīgu klusumu; un to, ka viņai bijusi taisnība, uzdodot šo jautājumu. Hagsgeitiešu sejas centās nepakustēties, bet tās tomēr kustējās. Drinns piesardzīgi atbildēja: — Bulli mēs neesam redzējuši un nekad par viņu nerunājam. Gar viņu mums nav nekādas daļas. Kas attiecas uz vienradžiem, tad tādu nav. Un nekad nav bijuši. — Viņš atkal ielēja sev melno vīnu. — Es pateikšu jums lāsta vārdus, — un, sakrustojis rokas savā priekšā, sāka skandēt:
— Jums, kas vergi Hagardam, Jākrīt būs tāpat kā tam. Labvēlīgs jums liktens būs, Kamēr plūdi aizvāks jūs. Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.
Daži pievienojās viņa deklamētā vecā lāsta vārdiem. Viņu balsis bija skumjas un tālas, it kā tās nemaz nebūtu telpā, bet bezpalīdzīgi, kā mirušas lapas, augstu virs viesnīcas dūmeņa lidinātos vējā.