Kas ir ar viņu sejām? Mollija brīnījās. Šķiet, es zinu. Virpinādams vīna glāzi savos garajos pirkstos, burvis mierīgi sēdēja viņai līdzās.
— Kad šie vārdi tika pirmo reizi izteikti, — iesāka Drinns, — Hagards vēl nebija ilgi uzturējies šai zemē, un, izņemot Hagsgeitas pilsētu, tā vēl bija maiga un ziedoša. Hagsgeita jau toreiz bija tāda, kāda tagad ir kļuvusi visa pārējā zeme: nabadzīga vieta, kur vīri lika milzu akmeņus uz būdu jumtiem, lai vējš tos neaizpūstu. — Viņš vērsa rūgtu smaidu pret vecajiem. — Jānovāc raža, jāapkopj lopi! Jūs audzējāt kāpostus, kāļus un pāris bālu kartupeļu, un pa visu Hagsgeitu bija labi ja viena nīkulīga govs. Svešinieki domāja, ka pilsētai ir uzlikts lāsts no kādas atriebīgas raganas par tās apvainošanu vai cita iemesla pēc.
Mollija sajuta, kā pa ielu garām paiet Vienradze, tad nemierīga, kā lāpu izlocīšanās pie māju sienām, pagriežas un nāk atpakaļ. Viņa gribēja skriet ārā tai pretī, bet norimusi klusi pavaicāja: — Un pēc tam, kad tas bija piepildījies?
— Kopš tā brīža mūs piemeklē viena liktens balva pēc otras, — atbildēja Drinns. — Mūsu bargā zeme kļuva tik laipna, ka sakņu un augļu dārzi izauga paši — ne mums tie bija jāstāda, ne jākopj. Mūsu ganāmpulki vairojas; mūsu amatnieki pieaug prasmē, kamēr guļ; gaiss, ko elpojam, un ūdens, ko dzeram, pasargā mūs no jebkādām slimībām. Visas bēdas met ap mums līkumu — un tas notiek laikā, kad agrāk zaļojošā karaļvalsts izplēnē zem Hagarda smagās rokas. Piecdesmit gadus tikai viņš un mēs esam zēluši un plaukuši. Ta, it kā visi pārējie būtu nolādēti.
— Jākrīt būs tāpat kā tam!
— Saprotu, saprotu, — Smendriks nomurmināja. Viņš iztukšoja vēl vienu melnā vīna glāzi un iesmējās. — Bet vecais karalis Hagards valda vēl arvien un valdis, līdz jūra pārplūdīs. Jūs pat nezināt, kas ir īsts lāsts. Ja es jums izstāstītu, kas man uz sirds! — Pēkšņi viņa acīs iemirdzējās ātras asaras. — Vispirms jau es nekad neesmu paticis savai mātei. Viņa gan izlikās, taču es zināju…
Drinns viņu pārtrauca, un tieši tobrīd Mollija saprata, kur slēpjas Hagsgeitas ļautiņu dīvainība. Ikviens bija labi un silti saģērbies, taču no smalkajām drānām lūkojās nabago ļaužu sejas — aukstas kā spoki un tik izsalkušas, ka nespēj ēst.
— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās,
noteica Drinns. — Kā gan mēs varam priecāties par savu laimīgo likteni, ja zinām, ka tam jābeidzas un ka tieši viens no mums būs tas, kas to izdarīs? Katra diena padara mūs bagātākus un nes pretī mūsu nolemtajam liktenim. Burvi, mūsu dzīve ir bijusi liesa visus šos piecdesmit gadus, un, gatavodamies jūrai, mēs esam izvairījušies no jebkādas pieķeršanās un atradinājušies no visiem paradumiem. Ne mirkli mēs neesam priecājušies par savu bagātību vai ko citu — jo prieks ir tikai vēl viena lieta, ko zaudēt. Esiet žēlīgi pār Hagsgeitu, svešinieki, — visā nožēlojamajā pasaulē nav nelaimīgākas pilsētas par šo!
— Pazudināti, pazudināti, pazudināti, — šņukstēja pilsētnieki. — Posts un bēdas, posts un bēdas! — Mollija Grū klusībā raudzījās uz viņiem, bet Šmendriks godbijīgi piebilda: — Teicams lāsts, profesionāli nostrādāts! Es vienmēr esmu sacījis: lai ko tev arī nevajadzētu, griezies pie eksperta! Ilgākā laika periodā tas atmaksājas.
Drinns sarauca pieri, bet Mollija iebikstīja Šmendrikam ar elkoni. Burvis samirkšķināja acis. — A. Nu, ko tad jūs vēlaties no manis? Man jūs jābrīdina, ka neesmu pārāk prasmīgs burvis, bet ar prieku mēģināšu noņemt no jums šo lāstu.
— Es neesmu jūs pārvērtējis, — Drinns atbildēja, — mums derētu jebkāds burvis, pat neprasmīgs. Bet lāstu liksim mierā. Ja to noņemtu, mēs nespētu vairs kļūt par nabagiem, bet mēs arī vairs nekļūtu arvien bagātāki, un tas būtu tikpat ļauni. Nē, mūsu īstais uzdevums ir pasargāt Hagarda torni no krišanas, un tas nebūtu neiespējami, jo varonim, kas to sagraus, jānāk no Hagsgeitas. Pat galvenais, mēs šeit neļaujam apmesties nevienam svešiniekam. Mēs viņus nelaižam pat tuvumā — retāk ar varu, vairāk ar viltu. Tas tumšās pasaciņas par Hagsgeitu, ko pieminējāt, ir mūsu pašu izdomātas un izplatītas, cik plaši vien iespējams, — lai tikai nodrošinātos pret apciemotājiem. — Viņš lepni pasmaidīja ar saviem iekritušajiem žokļiem.
Šmendriks, rimti smaidīdams, atbalstīja zodu uz pirkstu kauliņiem un raudzījās Drinnā. — Un kā ar jūsu pašu bērniem? Kā jūs izvairīsities no tā, ka viens no viņiem izaugtu un izpildītu lāstu? — Viņš paraudzījās apkārt iebraucamajā vietā, miegaini studēdams krunkainās sejas, kas raudzījās viņam pretī. — Ienāca prātā, — viņš gausi teica.
— Vai tad šai pilsētā jaunu cilvēku nav? Cik agri jūs viņus liekat gulēt Hagsgeitā?
Neviens viņam neatbildēja. Mollija varēja sadzirdēt, kā asinis džinkst ausis un acis, un sajust, kā āda raustās kā vēja pluinīta ūdens virsma. Beidzot Drinns noteica:
— Mums bērnu nav. Kopš tās dienas, kad tika uzlikts lāsts, nav ari bijis. — Noklepojies dūrē, viņš piebilda: — Tas likās visdrošākais veids, kā izjaukt raganas plānus.
Atmetis galvu, Šmendriks smējās bez skaņas, likdams iedejoties lāpu ugunim. Mollija saprata, ka burvis ir galīgi piedzēries. Drinna mute nozuda, un viņa acis sacietēja kā ieplaisājis porcelāns. — Neredzu nekāda humora mūsu saistībās, — viņš klusi teica. — Pilnīgi nekāda.
— Nekāda, — Šmendriks gurguļoja un, pārliecies pār galdu, izlaistīja vīnu. — Nekāda, atvainojiet, nekāda, galīgi nekāda! — Divsimt acu dusmīgā skatiena iespaidā viņš mēģināja atgūties un pilnā nopietnībā atbildēt Drin- nam: — Tad jau, man domāt, jums nav par ko uztraukties. Tās ir, nekas jūs vairs nespēj satraukt. — Un, kā tvaiks no tējkannas, no viņa lūpām izspurdza smiekliņš.
— Ta varētu likties. — Drinns paliecās uz priekšu un diviem pirkstiem pieskārās Šmendrika delma locītavai.
— Bet es jums neesmu izstāstījis visu patiesību. Pirms divdesmit viena gada Hagsgeitā piedzima bērns. Mēs tā ari neuzzinājām, kam tas pieder. Es pats viņu atradu, kādā ziemas naktī šķērsodams tirgus laukumu. Tis gulēja uz miesnieka bluķa, un, kaut gan sniga, viņš nevis raudāja, bet gan omulīgi ķiķināja klaiņojošu kaķu kompānijā. Tā viņi visi kopā murrāja, bet šī skaņa bija smaga no apzināšanās. Sniegam krītot, es vēl ilgi stāvēju pie savādā šūpuļa un pārdomāju, bet kaķi murrāja savu pareģojumu.
Viņš apklusa, bet Mollija Grū dedzīgi ierunājās: — Un jūs, protams, paņēmāt bērnu sev līdzi, lai audzinātu kā savējo. — Pavērstām plaukstām Drinns salika rokas uz galda.
— Es aizdzinu kaķus un devos mājās viens. — Mollijas seja aizmiglojās. Drinns viegli nodrebinājās. — Ieraugot dzimušu varoni, es spēju to pamanīt. 'lāpāt kā ļaunas zīmes, pareģojumus un čūskas bērnistabā. Nebijis kaķu, es vēl būtu to bērnu paglābis, bet viņi visu padarīja tik acīm redzamu, tik mitoloģisku. Ko man bija darīt — tīšuprāt pieenkurot Hagsgeitas likteni? — Viņa lūpa noraustījās, it kā tajā būtu ieķēries āķis. — Es nejauši kļūdījos, bet tas bija manas labsirdības dēļ. Kad es saullēktā atgriezos, bērns bija nozudis.
Smendriks ar pirkstu vilka zīmējumus vīna peļķē un varēja būt ari neko nedzirdējis. Drinns turpināja: — Dabiski, neviens nekad tā ari neatzinās, ka būtu atstājis bērnu tirguslaukumā, un, lai gan mēs pārmeklējām katru māju no pagrabiem līdz pat baložbūdām, mēs to vairs neatradām. Es būtu varējis arī nodomāt, ka knēveli savākuši vilki vai pat, ka es to visu esmu nosapņojis — ar visiem kaķiem un pārējo —, ja tieši nākamajā dienā pilsētā neiejātu karaļa Hagarda vēstnesis, pavēlēdams mums līksmoties. Beidzot, pēc trīsdesmit gadu gaidām, karalim esot dēls. — Viņš novērsās, redzot Mollijas sejas izteiksmi. — Starp citu, mūsu mīlulis bija puika.