Smendriks nolaizīja pirksta galu un pacēla acis. — Lirs, — viņš domīgi noteica. — Princis Lirs. Un cita izskaidrojuma tam, ka viņš parādījās, nebija?
— Diez vai, — Drinns nosprauslāja. — Pat Hagards uzteiktu jebkurai sievietei, kas būtu ar mieru viņu precēt. Viņš izplatīja pasakas, ka zēns ir brāļadēls, kuru viņš žēlsirdīgi adoptējis pēc viņa vecāku nāves. Bet Hagardam nav ne radinieku, ne ģimenes. Daži stāsta, ka viņš piedzimis no apmākušām debesim, tāpat kā Venera no jūras putām. Neviens nebūtu atdevis savu bērnu karaļa Hagarda audzināšanā.
Burvis mierīgi pastiepa savu glāzīti, bet, kad Drinns noraidoši pamāja, piepildīja to pats. — Tomēr viņš to dabūja — lieliski! Bet kā viņš tika klāt tam jūsu kaķu bērnam?
Drinns atbildēja: — Lāgu lāgiem naktīs viņš staigā pa Hagsgeitu. Daudzi no mums ir redzējuši garo Hagardu, pelēku kā krastā izsviests koks, ložņājam vienatnē un tērauda mēnesnīcā uzlasām visādas drazas — nokritušas monētas, saplēstus traukus, gredzenus vai samītus ābolus. Hagards arī paņēma bērnu. Es par to esmu tikpat drošs kā par to, ka princis Lirs būs tas, kas gāzīs torni un nogremdēs Hagardu reizē ar visu Hagsgeitu.
— Es ceru, ka tā būs, — iejaucās Mollija. — Es ceru, ka princis Lirs ir tas bērniņš, ko jūs atstājāt nāvei, un es ceru, ka viņš nogremdēs jūsu pilsētu, un vēl es ceru, ka zivis noknibinās jūs plikus kā kukurūzas vālītes…
Smendriks iespēra viņai pa potīti, cik stipri vien spēdams, jo klausītāji sāka šņākt kā gailošas ogles un daži pat cēlās kājās. Viņš ievaicājās: — Un ko jūs vēlaties no manis?
— Šķiet, jūs dodaties uz Hagarda pili. — Šmendriks pamāja. — A. Nu, prātīgam burvim nebūtu grūti iedraudzēties ar princi Liru, kam ir dedzīga un zinātkāra jauna cilvēka slava. Prātīgam burvim būs zināmi visādi dīvaini pulveri, ziedes un zālītes. Prātīgam burvim — ievērojiet, es teicu "prātīgam", ne vairāk — prātīgam burvim zināmos apstākļos būtu pa spēkam… — Pārējo viņš palaida gaisā neizteiktu.
— Par vienu maltīti? — Apgāzdams krēslu, Šmendriks piecēlās. Smagi elpodams, viņš abām rokām balstījās pret galdu. — Tad tādas ir mūsdienu cenas? Pusdienas par noindētu princi? Drinn, draudziņ, jums nāksies pārdomāt. Par tādu cenu es pat skursteni netīrītu!
Mollija Grū satvēra viņa roku, kliegdama: — Ko tu runā!? — Burvis, lēni piemiegdams, nokratija viņas roku. Smaidīdams Drinns atgāzās krēslā. — Es nekad nestrīdos ar profesionāli. Divdesmit piecas zelta monētas.
Viņi kaulējās vēl pusstundu — Šmendriks pieprasīja simtu, bet Drinns nepiedāvāja vairāk par četrdesmit. Beidzot viņi vienojās par septiņdesmit, pusi uz vietas un pusi atgriežoties. Drinns izvilka no ādas tabakmaka naudu un noskaitīja to. — Nakti jūs, protams, pavadīsit Hagsgeitā. Es ar prieku jūs pats izmitināšu.
Bet burvis pakratīja galvu. — Domāju gan, ka ne. Mēs dosimies uz pili, ja jau esam tai tik tuvu. Jo ātrāk galā, jo ātrāk atpakaļ, vai ne? — Viņš viltīgi un sazvērnieciski pasmaidīja.
— Hagarda pils ir bīstama vienmēr, — Drinns brīdināja. — Bet it īpaši naktīs.
— To pašu saka arī par Hagsgeitu, — Šmendriks atbildēja. — Drinn, nevajag ticēt visam, ko padzird. — Viņš devās uz viesnīcas durvīm, un Mollija sekoja. Izejot viņš pagriezās un uzsmaidīja zem greznajiem tērpiem sagu- mušajiem Hagsgeitas ļaudīm. — Atvadoties es gribētu izteikt kādu domu. Visprofesionālākajam lāstam, kāds jebkad noķērkts, izkliegts vai noņurdēts, nebūs nekādas varas pār skaidru sirdi. Arlabunakti!
Ārpusē kā auksta saritinājusies un zvaigžņu zvīņām pārklāta kobra gulēja nakts. Mēness nebija. Šmendriks, ķiķinādams pie sevis un šķindinādams zelta monētas, droši izgāja ārā. Pat neparaudzījies uz Molliju, viņš izspēra: — Stulbeņi! Lai tik viegli noticētu, ka visi burvji nodarbojas ar indēšanu! Ja viņi būtu mani palūguši noņemt lāstu — es būtu varējis to izdarīt par vienu pašu maltīti! Es būtu varējis to izdarīt pat par glāzi vīna!
— Es priecājos, ka tu to neizdarīji, — Mollija mežonīgi noteica. — Viņi ir pelnījuši savu likteni, viņi pat ir pelnījuši vairāk! Lai atstātu bērnu ārā, sniegā…
— Ja tas tā nebūtu noticis, viņš nebūtu kļuvis par princi! Tu nekad agrāk neesi bijusi pasakā? — Burvja balss bija laipna un piedzērusi, bet acis — gaišas kā viņa jaunā nauda. — Varonim ir jāīsteno pareģojums, bet nelietim viņš ir jāapstādina — citā variantā biežāk gan ir tieši otrādi. Un varonim jāiekuļas nepatikšanās jau kopš sava piedzimšanas brīža vai arī viņš nav nekāds īsts varonis. Tas, ko es uzzināju par princi Liru, man devis lielu mierinājumu. Es jau ilgi gaidīju, lai šim stāstam rastos galvenais varonis.
Pēkšņi kā zvaigzne parādījās Vienradze un kā bura tumsā virzījās viņu priekšgalā. Mollija noteica: —Ja varonis ir Lirs, kas tad ir viņa?
— Tas ir citādi. Hagards, Lirs un Drinns, tu un es — mēs visi esam pasakā, un mums tajā jāpaliek. Bet viņa ir īsta. Viņa ir patiesa! — Šmendriks nožāvājās, nožagojās un noskurinājās reizē. — Mums jāpasteidzas. Varbūt arī vajadzēja pārnakšņot, bet tas vecais Drinns man krīt uz nerviem. Skaidrs, ka es viņu piekrāpu, bet vienalga.
Pusmiegā, pusnomodā soļojošajai Mollijai likās, ka Hagsgeita, izstiepusies kā ķepa, ir apvijusies visiem trim apkārt un viegli mētā viņus šurp un turp, — tā ka viņi no jauna min savās pašu pēdās. Pēc simt gadiem viņi sasniedza pēdējo māju un pilsētas galu; nākamos piecdesmit gadus viņi meimuroja caur drēgniem laukiem un pie zemes pieplakušiem augļu un vīna dārziem. Mollija sapņoja, ka aitas glūn uz viņiem no koku galotnēm un ka nelaipnas govis min tiem uz kājām un stumj viņus nost no kalstošās takas. Bet Vienradzes gaisma stalti soļoja priekšgalā, un Mollija tai sekoja kā nomodā, tā miegā.
Debesis kā melns akls putns, kas nakti zvejo ieleju, stiebroja karaļa Hagarda pils. Mollija pat varēja sadzirdēt tā spārnu šalkoņu. Tad viņas matos iejaucās Vienradzes elpa, un atskanēja Šmendrika jautājums: — Cik to vīru ir?
— Trīs, — atbildēja Vienradze. — Viņi mums seko, kopš pametām Hagsgeitu, bet nu strauji tuvojas. Ieklausies!
Soļi — pārāk maigi savam straujumam; balsis — par apslāpētu, lai solītu ko labu. Burvis izberzēja acis. — Varbūt Drinns sajuties vainīgs, ka nav pietiekami samaksājis savam indētājam, — viņš murmināja. — Un viņu moka sirdsapziņa. Viss ir iespējams. Man var uzaugt apmatojums, piemēram. — Viņš paņēma Molliju aiz rokas un nostūma bargajā ieplakā aiz ceļa malas. Klusa kā mēnessgaisma tuvumā bija arī Vienradze.
Kā zivju muguras tumšā jūrā. nozibsnīja dunči. Pēkšņa, skaļa un dusmīga balss: — Es tev saku, mēs esam viņus pazaudējuši. Mēs viņiem pagājām garām vēl pirms jūdzes, kad es dzirdēju to čabēšanu. Pie velna, lai es vēl skrietu tālāk!
— Apklusti! — nikni nočukstēja otra balss. — Gribi, lai viņi izsprūk un mūs nodod? Tu baidies no burvja, kamēr tev drīzāk vajadzētu baidīties no Sarkanā Buļļa! Ja Hagards uzzinātu par to lāsta daļu, kas attiecas uz mums, viņš uzsūtītu Bulli, lai tas sabradā mūs visus drupatās!
Pirmais vīrs atbildēja maigākā tonī: — Es jau nebaidos. Burvis bez bārdas vispār nav nekāds burvis. Bet mēs zaudējam laiku. Sapratuši, ka mēs sekojam, viņi nogāja no ceļa un devās pāri laukiem. Mēs te visu nakti varētu dzīties pakaļ, tā arī nekad viņus nesasniedzot.