Cita balss, nogurušāka par abām iepriekšējām: — Mēs jau visu nakti dzenamies viņiem pakaļ! Paskatieties tur! Jau tuvojas saullēkts.
Mollija atklāja, ka ir līdz pusei ielocījusies zem Šmendrika apmetņa un paslēpusi seju dzelkšņainā nokaltušas zāles pudurī. Viņa neuzdrošinājās pacelt galvu, bet, pavērusi acis, ieraudzīja, ka gaiss kļuvis savādi gaišs. Otrais atcirta: — Tu esi muļķis. Līdz rītam vēl krietnas divas stundas, turklāt mēs dodamies uz rietumiem.
— Tādā gadījumā es eju mājās, — atbildēja trešais.
Atskanēja mundri attālinošies soļi. Pirmais vīrs nosauca: — Pagaidi, neej! Pagaidi, es iešu tev līdzi! — Viņš steidzīgi nomurmināja otrajam: — Es mājās neiešu, es tikai gribu gabaliņu paiet atpakaļ. Man visu laiku liekas, ka es viņus dzirdēju, bez tam es kaut kur izkaisīju savas šķiltavas… — Mollija varēja sadzirdēt, kā viņš runādams attālinās.
— Nolādētie gļēvuļi! — lādējās otrais. — Pagaidiet, es izmēģināšu Drinna vārdus! — Aizejošie soļi samin- stinājās, un viņš skaļi noskandēja:
— Siltāks par vasaru, Nav nekāds malds, Dārgāks par asinīm, Sievietes salds.
— Ātrāk! — sauca trešā balss. — Ātrāk! Paraugies debesīs! Un kas tās bija par muļķībām?
Pat otrā vīra balss kļuva nervoza: — Tas nav muļķības. Drinns ar savu naudu apietas tik labi, ka tā nespēj viņu pamest. Visaizkustinošākās attiecības, kādas jebkad redzētas. Un tādā veidā viņš to piesauc. — Nedaudz trīsēdams, viņš steidzīgi turpināja:
— Stiprāks par ūdeni, Laipnīgs, kā go's, Mīlai šai vārdu kā Ļautiņi dos?
— Drinn, — nošķindēja zelts Šmendrika makā, — drinn, drinn, drinn, drinn! — Tad ari viss notika.
Šmendriks, izmisīgi taustīdams pēc maka, novēlās uz ceļiem, un skrandainais melnais apmetnis atsitās pret Mollijas vaigu. Maks viņa rokās šņāca kā klaburčūska. Viņš iesvieda to dziļi krūmos, bet trīs vīri ar tik sarkaniem dunčiem, kā kad tie jau būtu lietoti, metās viņiem virsū. Aiz karaļa Hagarda pils, kā liels plecs ielauzdamies naktī, cēlās kvēlojošs spīdums. īzslējies burvis piecēlās un draudēja uzbrucējiem ar dēmoniem, metamorfozēm, paralizējošām kaitēm un slepeniem džudo paņēmieniem. Mollija paķēra akmeni.
Ar senu, priecīgu un briesmīgu sagrāves kliedzienu Vienradze izmetās no savas paslēptuves. Viņas nagi no- šļācās kā asmeņu lietus, viņas krēpes vilnījās, bet uz pieres tā nesa zibens grīsti. Nosvieduši dunčus, algoto slepkavu trijotne aizsedza sejas. Pat Mollija Grū un Šmendriks sarāvās viņas priekšā. Bet Vienradze nevienu no viņiem neievēroja. Trakojoša, dejojoša un jūras balta viņa vēlreiz izaicinājumā ieaurojās.
Un spīdums atbildēja viņai ar auriem, kas līdzinājās ledus lūšanai pavasaros. Klupdami un kliegdami Drinna vīri metās bēgt.
Hagarda pils dega, mežonīgi mētādamās pēkšņajā aukstajā vējā. Mollija skaļi noteica: — Bet tai jau vajadzēja būt jūrai pēc ieceres! — Lai arī tik lielā tālumā, viņai likās, ka spēj saredzēt logu un pelēku seju aiz tā. Tad nāca Sarkanais Bullis.
Viņš bija ne sirdij pieplūstošo, bet zem vecām vātīm pulsējošu asiņu krāsā. Baiga gaisma lija no viņa kā sviedri, un viņa rēciena iespaidā zemes nobrukumi saplūda cits citā. Viņa ragi bija rētu bālumā.
Uz brīdi sastingusi, kā vilnis, kas tūlīt pāršķelsies, Vienradze pavērās uz viņu. Raga gaismai izdziestot, viņa pagriezās un metās skriet. Sarkanais Bullis iebaurojās atkal un lēkšoja nopakaļ.
Vienradze nekad ne no kā nebija baidījusies. Viņa bija nemirstīga, taču viņu spēja nogalināt harpija, pūķis, himēra vai uz vāveri mērķēta nomaldījusies bulta. Pūķi gan nespēja neko vairāk kā nogalināt — tie nespēja ne likt viņai aizmirst, kas viņa ir, ne aizmirst paši, ka pat mirusi viņa vienalga būs skaistāka par tiem. Sarkanais Bullis viņu nepazina, un tomēr viņa sajuta, ka tas meklē nevis balto ķēvi, bet tieši viņu. No bailēm viņa kļuva tumšāka, un, kamēr Buļļa trakojošā neziņa piepildīja debesis un izlija pār ieleju, viņa skrēja prom.
Kokiem klūpot virsū, viņa nikni izgrozījās starp tiem — viņa, kas tik maigi bija slīdējusi cauri mūžībai, ne reizes neatdurdamās ne pret ko. Aizmugurē no Sarkanā Buļļa smaguma tie lūza kā stikls. Viņš vēlreiz norēcās, un milzu zars uzgāzās viņai uz pleca tik spēcīgi, ka viņa sagrīļojās un pakrita. Viņa gan tūdaļ piecēlās, bet pēkšņi zem kājām skrējiena gaitā te vienas saknes sāka uzmest kuprus, te citas — rosīgi, kā kurmji — rakties pāri takai. Vīteņaugi apvijās viņai kā žņaudzējčūskas, ložņaugi tina savus tīmekļus starp kokiem, bet sausie zari visapkārt krakšķēja. Viņa paklupa otrreiz. Buļļa nagu atspērieni pret zemi nodunēja cauri kauliem, un viņa iekliedzās.
Tomēr, izlauzusies cauri biezoknim, viņa skrēja pa cieto, kailo līdzenumu, kas stiepās aiz leknajām Hagsgeitas ganībām. Nu bija, kur izvērsties, bet vienradzis lēkšo vienīgi tad, ja ir ieraudzījis, kā mednieks spārda savu nosprāgušo zirgu. Ātrāka par jebko, kam dotas kājas vai spārni, ātra kā dzīve viņa zibināja starp līķiem un skrēja pa zobena smaili. Tomēr pat neatskatīdamās viņa zināja, ka Sarkanais Bullis, virzīdamies kā apmācies, pieaugošs mednieku mēness, nāca arvien tuvāk. It kā viņš jau būtu uzbrucis, viņa sajuta tā līķa bālo ragu triecienu savos sānos.
Asi, nogatavojušies kukurūzas stiebri saliecās kopā, veidojot žogu pret krūtīm, bet viņa tos sabradāja. Kviešu lauki no Buļļa elpas kļuva salti lipīgi un vilkās kā sniegs gar kājām. Tomēr viņa skrēja savā sakāvē, dzirdēdama tauriņa ledaino zvārguļošanu: — Sen sen viņi virzījās pa visiem ceļiem, un Sarkanais Bullis skrēja tiem cieši nopakaļ. — Viņš tos visus būs nogalinājis.
Pēkšņi Bullis nostājās viņai pretī kā pa gaisu pārcelta šaha figūra, kas atkal nolikta lejā, lai aizšķērsotu ceļu. Viņš neuzbruka tūlīt, un viņa arī nebēga. Jau viņai pirmoreiz bēgot, viņš bija milzīgs, bet pakaļdzenoties tas bija pieaudzis tik bezgalīgs, ka viņa pat nespēja iedomāties viņu visu. Viņa kājas bija viesuļveidīgas, bet galva valstījās kā Ziemeļu gaismas, un šķita, ka viņš ir izliecies reizē ar asiņainajām debesīm. Nur kšķēdams sakrunkotām nāsīm, tas meklēja viņu, un Vienradze aptvēra, ka Sarkanais Bullis ir akls.
Ja viņš tobrīd mestos virsū, viņa — niecīga un izmisumā aptumšojušos ragu — būtu viņu sagaidījusi, pat ja viņš to gabalos sastampātu. Viņš bija ātrāks; labāk stāties pretī tagad, nekā tikt notvertai skrienot. Bet Bullis virzījās uz priekšu lēnām, ar draudīgu eleganci, it kā mēģinādams neizbiedēt, un atkal viņa salūza tā priekšā. Ar zemu, skumīgu kliedzienu viņa aizdrāzās pa ceļu, pa kuru bija nākusi: cauri skrandainajiem laukiem un pāri līdzenumam, pretī allaž tumšajai un sakumpušajai karaļa Hagarda pilij. Un Sarkanais Bullis, sekodams viņas bailēm, devās nopakaļ.
Bullim paejot garām, Smendriks un Mollija tika atmesti kā skaidas: Mollija bija gar zemi bez elpas un saprašanas, bet burvis — dzelkšņainā krūmājā, kas viņam izmaksāja pusi no apmetņa un astotdaļu viņa ādas. Savākuši spēkus, lai pieceltos, klibodami un balstīdamies viens pret otru, viņi sekoja tam pa pēdām. Abi nebilda ne vārda.
Viņu ceļš cauri biezoknim bija vieglāks nekā Vienradzei, jo pāri bija gājis Sarkanais Bullis. Mollija un burvis rāpās pāri lielajiem, sašķaidītajiem un pat līdz pusei zemē iemītajiem koku stumbriem un rāpoja apkārt dziļām, neizdibināmām zemes plaisām. Tas nevarēja būt radušās ne no kādiem nagiem, apmulsumā nodomāja Mollija; zeme pati bija sevi uzplēsusi, sarukdama no Buļļa sloga. Viņas sirds nobāla, iedomājoties par Vienradzi.