Izgājuši līdzenumā, viņi to ieraudzīja — tālu un niecīgu balta ūdens šļakatu vējā, gandrīz nesamanāmu Sarkanā Buļļa žilbinošajā gaismā. No noguruma un bailēm gandrīz prātā sajukušajai Mollijai Grū izlikās, ka viņi kustas tāpat kā zvaigznes un akmeņi izplatījumā: mūžīgi krītot, mūžīgi sekojot un mūžam vieni. Kamēr vien Tagadne nepanāks Jauno, bet Pagājušais — Iesākto, Sarkanais Bullis nemūžam nenoķers Vienradzi. Mollija dzidri pasmaidīja.
Tikmēr liesmojošā ēna vīdēja pār Vienradzi, līdz viņai likās, ka Bullis ir visapkārt. Viņa saslējās pakaļkājās un novirzījās, lai galā atkal sastaptu Buļļa nolaisto galvu ar žokļiem, kas izdvesa pērkonu. Atkal un atkal viņa nogriezās, te kāpdamās atpakaļ, te mezdamās sānis, te izveicīgi izraudamās uz vienu vai otru pusi; bet katru reizi Sarkanais Bullis, mierīgi stāvēdams, viņu aizkavēja. Viņš neuzbruka, bet ari nedeva citu ceļu, kā to vienu vienīgo.
— Viņš viņu trenkā, — klusi teica Smendriks. — Gribētu nogalināt, sen būtu to varējis. Viņš trenc viņu turpat, kur aiztrenca pārējos, — uz pili, pie Hagarda. Es tikai brīnos, kāpēc.
— Dari kaut ko, — Mollijas balss bija savādi ikdienišķa un mieriga, un burvis atbildēja tādā pašā tonī: — Es tur nekā nevaru izdarīt.
Aizkustinoša savā nenogurdināmībā, Vienradze aizdrāzās vēlreiz, un Sarkanais Bullis ļāva viņai skriet, bet ne nogriezties. Nostājusies tam pretī trešoreiz, viņa bija pietiekami tuvu, lai Mollija varētu redzēt pakaļkājas, kas trīcēja kā izbiedētam sunim. Atglaudusi savas mazās, slaidās ausis, viņa nikni kārpīja kājām zemi. Bet viņa nespēja izdvest ne skaņas, un rags vairs neiegaismojās. Kad no Sarkanā Buļļa bauriem debesis noņirbēja un pāršķēlās, kaut saraudamās viņa tomēr neatkāpās.
— Lūdzu, — Mollija Grū teica. — Lūdzu, dari kaut ko!
Smendriks pavērsa savu bezpalīdzīgā mežonībā pārvērsto seju. — Ko lai es daru? Ko es varu izdarīt ar savu maģiju? Triku ar cepuri, triku ar peniju vai to, kur es sakuļu akmeņus, lai taisītu omleti? Tev šķiet, ka tas uzjautrinātu Sarkano Bulli, vai labāk izmēģināt to — ar dziedošiem apelsīniem? Izmēģināšu visu, ko vien teiksi, — es būtu laimīgs, ja spētu ko darīt!
Mollija neatbildēja. Bullis nāca virsū, un Vienradze pieplaka zemei arvien zemāk un zemāk, līdz šķita, ka viņa tūlīt pārtrūks uz pusēm. Smendriks sauca: — Es zinu, kas jādara! Ja varētu, es viņu pārveidotu par kādu citu radījumu, kādu zvēru, kas būtu pārāk necils, lai Bullis to ievērotu. Bet to spētu tikai liels mags, tāds burvis kā Nikoss, kurš bija mans skolotājs. Kas spētu pārvērst Vienradzi, tas varētu ari žonglēt ar gadalaikiem un jaukt gadus kā kārtis. Bet man nav vairāk spēka kā tev: pat mazāk, jo tu vari viņai pieskarties, bet es ne! — Tad viņš pēkšņi iesaucās: — Paskaties! Tas ir beidzies!
Noliektu galvu un baltuma vietā notraipījusies ziepju pelēka, Vienradze mierīgi stāvēja Sarkanā Buļļa priekšā. Viņa izskatījās pamesta un maziņa; un pat Mollija, kura viņu mīlēja, nespēja neieraudzīt, ka, zaudējis spīdumu, vienradzis ir absurds dzīvnieks. Lauvas aste, stirnas kājas, kazas pēdas, vēsas un smalkas krēpes, pārogļojies rags, un acis — ak, šīs acis! No visa spēka iecirtuši nagus, Mollija ieķērās Šmendrika rokā.
— Tev piemīt maģijas spēks! — Dziļa un skaidra kā pareģei izklausījās viņas pašas balss. — Varbūt tu to nespēj atrast, bet tev tas ir! Tu izsauci Robiņu Hudu, un tāda Robiņa Huda nemaz nav, bet viņš ieradās un bija īsts! Un tā ir maģija! Tev tā piemīt, ja vien tu uzdrošinies to sevī uzmeklēt!
Klusēdams Šmendriks ar saviem zaļajiem redzokļiem ieurbās Mollijas Grū acīs, it kā tieši tur sākdams meklēt savu maģiju. Vairs nedzīdamies pakaļ, bet ar savas klātbūtnes svaru pārvaldīdams viņu, Bullis viegli pietuvojās Vienradzei, kas paklausīgi un pakļāvīgi devās tā priekšgalā. Viņš sekoja tai kā aitu suns, vadīdams to jūras un karaļa Hagarda izrobotā torņa virzienā.
— Nu, lūdzu! — Tagad jau Mollijas balss bija sairusi. — Lūdzu, tas nav godīgi, tā nedrīkst notikt! Viņš to aizdzīs pie Hagarda, un neviens to nekad vairs neieraudzīs, neviens! Lūdzu, tu esi mags, tu to nepieļausi! — Viņas pirksti iegrima vēl dziļāk Šmendrika rokā. — Izdari kaut ko! — viņa raudāja. — Neļauj viņam, dari kaut ko!
Šmendriks ar ziņkārīgi pētījošu viltīgu skatienu noraudzījās uz viņas iekrampētajiem pirkstiem. — Es neko netaisos darīt, — viņš novilka caur zobiem, — kamēr tu neatlaidīsi manu roku!
— Vai, — Mollija bilda, — atvaino!
— Zini, tā jau var apstādināt asinsriti, — burvis dzēlīgi noteica. Viņš parīvēja roku un spēra dažus soļus uz priekšu tieši Sarkanā Buļļa pēdās. Tur nu viņš stāvēja — sakrustotām rokām un augsti paceltu galvu, lai arī tā ik pa brīdim noslīga aiz lielā noguruma.
— Varbūt šoreiz, — Mollija izdzirda viņa murmināšanu. — Varbūt šoreiz. Nikoss teica — ko gan Nikoss teica? Neatceros. Tas bija tik sen. — lādas savādas un senas skumjas viņa balsī Mollija nekad agrāk nebija-dzirdējusi. Tad, viņam ierunājoties, kā liesma uzdzirkstīja jautrība: — Nu, kas zin, kas zin? Ja šis nav īstais brīdis, varbūt es to par tādu varu padarīt? Tik daudz nu mierinājuma ir, draudziņ Šmendrik. Tikai šoreiz es nevaru iedomāties, kā tu varētu stāvokli pasliktināt vēl vairāk, nekā tas jau ir, — un viņš maigi iesmējās.
Būdams akls, Sarkanais Bullis nesamanīja garo stāvu uz ceļa, līdz kamēr nebija tam gandrīz uzdūries. Ošņādams gaisu, viņš apstājās; viņa rīklē plosījās vētra, bet lielās galvas kustības rādīja zināmu apmulsumu. Apstājās arī Vienradze, un Šmendrikam, ieraugot viņu tik paklausīgu, aizrāvās elpa. — Skrieniet! — viņš sauca. — Tagad skrieniet! — Bet viņa ne reizes neparaudzījās ne uz viņu, ne Bulli, ne uz ko citu kā vienīgi uz zemi sev zem kājām.
Izdzirdot Šmendrika balsi, Buļļa dārdoņa pieauga skaļumā un draudīgumā. Izskatījās, ka viņš vēlējās būt jau pametis ieleju reizē ar visu Vienradzi, un magam šķita, ka zina tam iemeslu. Aiz Sarkanā Buļļa pieaugošā spožuma varēja samanīt divas vai trīs iedzeltenas zvaigznes, un debesis deva piesardzīgu mājienu, ka tuvojas siltāka gaisma. Brieda rītausma!
— Viņš vairās no dienasgaismas, — Smendriks pats pie sevis noteica. — To der atcerēties! — Viņš vēlreiz uzkliedza Vienradzei, lai tā mestos prom, bet viņa atbildēja vienīgi ar bungu rīboņai līdzīgu rēcienu. Vienradze aizauļoja uz priekšu, un, lai netiktu samīts, Šmendriks atlēca nost no viņas ceļa. Bullis cieši sekoja, tagad dzīdams viņu arvien straujāk — tā vējš dzenā vieglu, sapluinītu miglas dūmaku. Viņš panesās garām ar tādu jaudu, ka Šmendriks tika pacelts gaisā un nosviests pilnīgi citā vietā, kur viņš neko neredzošām acīm un liesmojošu galvu vēlās un kūleņoja, lai tikai netiktu samīdīts. Viņam likās, ka dzird Mollijas Grū spiedzienu.
Uzrausies uz viena ceļa, viņš pamanīja, ka Sarkanais Bullis ir aizdzinis Vienradzi gandrīz līdz biezokņa malai. Ja vien viņa vēl kaut reizīti mēģinātu bēgt! Taču viņa vairs nepiederēja pati sev, bet gan Bullim. Mags tikai paspēja uzmest viņai — kā pazudušai starp bālajiem ragiem — mirklīgu skatu, kad, to aizšķērsodami, nobangoja mežonīgi sarkanie pleci. Tad līgodamies, paguris un nelabu dūšu viņš pievēra acis un ļāva savam bezcerīgumam izsolot sev cauri, līdz kaut kur kaut kas pamodās. Kādreiz tas jau bija viņā modies. Aiz prieka un bailēm viņš skaļi iekliedzās.
To, kādus vārdus maģija izrunāja šo otro reizi, viņš tā ari īsti nekad neuzzināja. Tie pameta viņu kā ērgļi, un viņš ļāva tiem izlidot; bet, kad pēdējais bija prom, atmetās tukšums, iesviedies viņam sejā kā pērkona grāviens. Tik ātri tas bija noticis. Vēl nealžirdzis, viņš saprata, ka, tikko uzradušās, viņa spējas atkal bija zudušas.