Priekšā stāvēja Sarkanais Bullis, klusi kaut ko pa zemi ostīdams. Šmendriks nespēja ieraudzīt Vienradzi. Cik ātri vien varēdams, viņš devās uz priekšu; bet tā bija Mollija, kas pienāca gana tuvu, lai saskatītu, ko īsti Bullis ošņā. Un kā bērns viņa iebāza mutē pirkstus.
Nomesta pie Sarkanā Buļļa kājām kā gaismēnas kaudzīte gulēja jauna kaila meitene. Viņas āda bija kā sniegs mēnesnīcā. Balti kā ūdenskritums, smalkie, viļņainie mati sniedzās gandrīz līdz jostasvietai. Viņas seja bija paslēpta rokās.
— Vai tu to esi izdarījis? — Aizmirsdama par briesmām, Mollija pieskrēja pie meitenes un nometās ceļos. Pacēlis savu milzīgo, aklo galvu, Sarkanais Bullis lēni pagrieza to Šmendrika virzienā. Lai gan viņš vēl arvien kā lēni plūstoša lava kvēloja mežonīgā spīdumā, likās, ka, pelēkajām debesīm izgaismojoties, viņš sadila un nobālēja. Mags apsvēra, kādi gan ir viņa īstie izmēri un krāsa, kad viņš ir vienatnē.
Badīdams ar savu stindzinošo dvašu, Sarkanais Bullis vēlreiz apošņāja mierīgo augumu. Tad bez vienas skaņas viņš aizlēkšoja atpakaļ biezoknī un, paspēris trīs gigantiskus soļus, nozuda no redzes loka. Šmendriks pēdējoreiz viņu saskatīja, kad tas sasniedza ielejas malu: bezveidīgs, kā vienvienīga virpuļojoša sarkana tumsa, kāda parādās, dziļās sāpēs aizverot acis. Ragi bija kļuvuši par diviem vissmailākajiem torņiem vecā karaļa Hagarda nedrošajai pilij.
Ielikusi baltās meitenes galvu sev klēpī, Mollija vēl arvien un arvien čukstēja: — Ko tu esi izdarījis? — Miegā gandrīz smaidošā, klusā meitenes seja bija skaistākā, kādu Šmendriks jebkad redzējis. Tā viņu vienlaikus gan sāpināja, gan sildīja. Mollija glaudīja savādos matus, bet Šmendriks virs aizvērtajām acīm, uz pieres ievēroja nelielu, tumši izceltu zīmi. Tā nebija ne rēta, ne sasitums. Tā izskatījās pēc zieda.
— Ko tu ar to gribi sacīt — ko es esmu izdarījis? — viņš prasīja vaidošajai Mollijai. — Ar maģijas spēku paglābis viņu no Buļļa, tas ari viss! Ar maģijas spēku, dzirdi, ar savas patiesās maģijas spēku! — Un viņš kļuva bezpalīdzīgs aiz prieka, jo gribēja diet un stāvēt mierā vienlaikus; viņš trīcēja no apslāpētiem kliedzieniem un neizteiktām runām, un tajā pašā laikā nebija nekā, ko viņš gribētu pateikt. Iā nu viņš, apskaudams pats sevi, vienkārši muļķīgi smējās, līdz sāka elsot, un, kad kājas kļuva slābanas, atgāzās lejā pie Mollijas.
— Dod man apmetni! — ieteicās Mollija. Mirkšķinādams mags staroja viņai pretī. Viņa pasniedzās un nelaipni norāva izdilušo apmetni no viņa pleciem. Tad viņa to aptina, cik nu bija iespējams, ap guļošo meiteni. Izdilu- mos meitene spīdēja kā saule caur lapām.
— Bez šaubām, tu domā, kā es grasos viņu atgriezt īstajā izskatā, — Smendriks bilda. — Nebrīnies! Kad vajadzēs, spēks manī atgriezīsies — tik daudz nu es tagad zinu. Kad es to piesaukšu, tas atnāks, bet ne jau nu šodien. — Viņš impulsīvi sagrāba Mollijas Grū galvu savās garajās rokās. — Bet tev bija taisnība, — viņš kliedza, — tev bija taisnība! Tas manī ir, un tas ir mans!
Samocītām ausīm un apsārtušu vaigu Mollija atrāvās no viņa. Meitene klēpī pārtrauca smaidīt un nopūtusies aizgriezās no saullēkta. Mollija bilda: — Smendrik, tu nabaga cilvēciņ, burvi, vai tu nesaproti, ka…
— Ko? Te nav ko saprast! — Taču pēkšņi viņa balss kļuva barga un piesardzīga, bet zaļās acis — izbijušās. — Sarkanais Bullis nāca pēc Vienradzes, tāpēc viņu vajadzēja pārvērst. Pati vēl lūdzies — ko nu tagad tā sabijies?
Drebelīgi, kā veca sieva, Mollija pakratīja galvu. — Es nezināju, ka tu grasies viņu pārvērst cilvēkbērnā. Tu labāk būtu varējis… — Nenobeigusi viņa aizgriezās. Viena viņas roka turpināja glaudīt baltās meitenes matus.
— Ne jau es izvēlējos veidolu, bet maģija, — Smendriks atbildēja. — Kumēdiņu rādītājs var izvēlēties šādu krāpšanos vai tādu, bet burvis ir līdzeklis, ēzelis, kas nogādā savu pavēlnieku, kur nākas. Burvis gan izsauc, taču izvēlas maģija. Ja tā pārvērš vienradzi cilvēkbūtnē, tad tā ari bija vienīgā iespēja. — Viņa seja afektā kvēloja, kas to padarīja vēl jaunāku. — Es esmu pārnesējs, — viņš dziedāja. — Es esmu mājoklis, es esmu vēstnesis…
— Tu esi idiots, — Mollija Grū dedzīgi iebilda. — Vai dzirdi? Labi, tu esi burvis, bet tu esi stulbs burvis. — Tobrīd, virinādama plaukstas un plakstiem pulsējot kā putnēna krūtīm, meitene mēģināja pamosties. Kad Mollija un Smendriks paraudzījās viņā, viņa maigi nopūtās un atvēra acis.
Tās bija vairāk atstatu viena no otras, kā parasts, un arī dziļāk; tumšas kā dziļjūra, tās tomēr gaismojās no savādajām, mirgojošām radībām, kuras nekad neuzpeld līdz ūdens virsmai. Vienradzi varētu pārvērst par ķirzaku, gliemezi vai zosi, bet vienalga acis viņu nodotu, domāja Mollija. Mollija jau nu to pamanītu.
Meitene gulēja nepakustēdamās, redzēdama sevi tiklab Mollijas, kā Šmendrika acīs. Tad vienā rāvienā viņa pielēca kājās, melnajam apmetnim ieslīdot Mollijas klēpī. Brīdi viņa griezās ap sevi, raudzīdamās uz rokām, kuras viņa kā liekas bija pierāvusi krūtīm. Ar muļķīgu, izmisušu jokdara upura izteiksmi sejā viņa šūpojās un gorījās kā pērtiķēns, taisot trikus. Neskatoties uz to, visas viņas kustības bija skaistas. Viņas iesprostotās šausmas šķita daudz jaukākas par jebkuru prieku, kādu Mollijai bija nācies redzēt, un tas arī bija pats baismīgākais visā.
— Ēzelis! — Mollija sauca. — Vēstnesis!
— Es varu viņu pārvērst atpakaļ, — aizsmacis atbildēja burvis. — Neuztraucies par to! Es varu viņu pārvērst atpakaļ!
Spīdēdama saulē, baltā meitene streipuļoja šurp un turp ar savām stiprajām, jaunajām kājām. Pēkšņi paklupusi, viņa pakrita — tas bija slikts kritiens, jo viņa nezināja, kā balansēt ar rokām. Mollija piesteidzās, bet meitene, pieplakusi pie zemes un raudzīdamās viņā, klusā balsi vaicāja: — Ko jūs esat ar mani izdarījuši? — Mollija Grū sāka raudāt.
Sasalušiem sviedriem sejā, bet izlīdzinātu balsi Šmendriks panāca uz priekšu. — Es jūs pārvērtu cilvēkā, lai izglābtu no Sarkanā Buļļa. Man nekas cits neatlika. Tiklīdz varēšu, es jūs pārvērtīšu atpakaļ.
— Sarkanais Bullis, — meitene čukstēja. — Ak! — Viņa mežonīgi trīcēja, it kā kāds no iekšpuses purinātu un drebinātu viņas ādu. — Viņš bija pārāk spēcīgs, pārāk spēcīgs. Viņa spēkam nebija ne sākuma, ne gala. Viņš ir vecāks par mani.
Meitenes acis iepletās, un Mollijai šķita, ka tajās kā liesmojoša zivs, tās šķērsodams visā dziļumā un beigās izzuzdams, ieiet Sarkanais Bullis. Meitene bikli sāka taustīt seju un, sajutusi tās apveidu, brīžam šausmās atrāva roku. Viņas sakrampētie pirksti sataustīja zīmi uz pieres, un, aizvērusi acis, viņa izdvesa zaudējuma, paguruma un galēja izmisuma smalkās, caururbjošās skaņas.
— Ko jūs ar mani esat izdarījuši? — viņa žēlojās. — Es te nomiršu! — Un viņa skrāpēja savu gludo augumu, līdz gar pirkstiem sāka tecēt asinis. — Es te nomiršu! Es nomiršu! — Bet, lai gan bailes slējās un kāpa viņas balsī, rokās, kājās un baltajos matos, kas ieskāva viņas jauno augumu, tās nemanīja viņas sejā. Iā palika netraucēti mierīga.
Mollija, cik tuvu vien uzdrīkstēdamās, pārliecās viņai pāri un lūdza to nesavainot sevi. Bet Šmendrika vārdi nobrīkšķēja kā zari rudenī: — Esiet mierīga! Maģija zināja, ko dara. Esiet mierīga un uzklausiet!