— Kāpēc tu neļāvi Bullim mani nogalināt? — baltā meitene ievaimanājās. — Kāpēc neatstāji mani harpijai? Tas būtu daudz labāk, nekā iesprostot mani šādā būrī! — Burvis saviebās, atcerēdamies Mollijas Grū ņirdzīgos apvainojumus, bet atbildēja bezcerīgā mierā: — Pirmkārt, šis ir visai pievilcīgs veidols. Vismaz cilvēcīgai būtnei neko labāku nevarētu vēlēties!
Viņa noraudzījās uz sevi: sāniski pār plecu un gar rokām, tad lejup uz sakasīto, sašvīkāto augumu. Nostādamās uz vienas kājas, viņa pārbaudīja otras pēdu, piemiedza acis, lai ieraudzītu sudrabainās uzacis, pašķielēja uz vaigiem, lai pamanītu degunu, un pat pētoši nolūkojās delma zaļajās vēnās, kas pulsēja tik jautri kā ūdrēni. Beidzot viņa pavērsa seju pret burvi, un atkal viņš aizturēja elpu. Esmu paveicis ko maģisku, viņš nodomāja, taču skumjas kā piecirsts makšķerāķis asi nozibsnīja viņa rīklē.
— Jums jau vienalga, — viņš iesāka. — Es jūs būtu varējis pārvērst arī par degunradzi, no kura viss šis muļķīgais mīts ir sācies. Bet zem šīs maskas jums vismaz ir cerības sasniegt karali Hagardu un uzzināt, kas noticis ar jūsu tautu. Paliekot par vienradzi, jūs sagaidītu tāds pats liktenis kā pārējos — ja vien jūs nedomājat, ka varētu sakaut Bulli, nākamreiz tiekoties.
Baltā meitene pakratīja galvu: — Nē, nemūžam. Otrreiz es pat tik ilgi neizturētu. — Viņas balss bija tik klusa, it kā tās kauli būtu salauzti: — Mana tauta ir pagaisusi, un ari es tai driz sekošu, lai kādā veidolā tu mani neiespros- totu! Vienīgi šo es būtu izvēlējusies kā pēdējo. Degunradzis ir tikpat neglīts un mirstīgs kā cilvēks, bet tas vismaz nemūžam neiedomāsies, ka ir skaists.
— Protams, ka ne, — burvis piekrita. — Tieši tāpēc viņš arī mūžīgi paliks degunradzis un nekad netiks uzaicināts uz Hagarda galmu. Taču jauna meitene — kuru nenodarbina domas par to, ka viņa nav degunradzis, — tāda meitene pa to laiku, kamēr karalis un viņa dēls centīsies viņu atminēt, pati spēs atšķetināt savu mīklu līdz galam. Jo degunradži jau meklējumos nedodas, bet jaunas meitenes gan.
No lielā karstuma debesis jau bija sakupušas, saule — izkususi par peļķi lauvas krāsā, un Hagsgeitas līdzenumā rosījās vienīgi smags un sasmacis vējš. Kailā meitene ar zieda zīmi pierē klusi lūkojās uz zaļacaino vīru, kamēr sieviete vērās abos. Dzeltenbrūnajā rītā karaļa Hagarda pils neizskatījās ne tumša, ne nolādēta, vienīgi nokvēpusi, panīkusi un vāji būvēta. Tas kārnās smailes nemaz nelīdzinājās buļļa ragiem, drīzāk gan āksta mices radziņiem. Vai arī dilemmas ragiem, Šmendriks nodomāja. Vienīgi dilemmai gan nevarētu būt divi ragi.
Baltā meitene ierunājās: — Es tomēr vēl esmu es pati. Šis ķermenis mirst. Es jūtu, kā tas pūst man visapkārt. Kā gan jebkas mirstīgs var būt īsts? Kā to var uzskatīt par patiesi skaistu? — Mollija Grū atkal uzmeta viņai plecos bezcerīgo burvja apmetni — ne jau aiz kautrības vai pieklājības, bet aiz savāda žēluma, it kā lai viņa pati sevi neieraudzītu.
— Es jums ko pastāstīšu, — ierunājās Šmendriks. — Kā jau minēju, bērnībā es gāju mācībā pie varenākā no visiem burvjiem — lielā Nikosa. Bet pat Nikoss, kas spēja kaķpēdiņas pārvērst kaķos, sniegpārsliņas — sniegpulk- steriīšos un vienradžus — cilvēkos, mani spēja pārvērst tikai par karnevāla kāršu krāpnieku. Beidzot viņš atzina: — Mans dēls, tava nemākulība ir tik neaptverama un tava neziņa — tik neizmērojama, ka pilnīgi droši tevī iemājo lielāki spēki, kādus jebkad esmu pazinis. Diemžēl tas man tagad atspēlējas, un pat es nezinu, kā visu pārvērst atpakaļ. Noteikti tev pašam ar laiku jānonāk līdz sava spēka pilnbriedam; un, atklāti runājot, uz to tev vēl ilgi nāksies gaidīt. "Iādēļ es paģēru, ka no šīs dienas tu vairs nenovecosi, bet nesekmīgi ceļosi apkārt pa pasauli, līdz beidzot nonāksi pats pie sevis un apzināsies, kas īsti esi. Nevajag pateicības! Tavs liktenis mani baida.
Nepieradušajā sejā Vienradzes skaidrās, amarantu krāsas acis, ar kurām baltā meitene palūkojās burvī, izskatījās pārsteidzoši maigas, bet viņa neko neteica. Iā bija Mollija Grū, kas ievaicājās: — Un ja nu tu atrastu savu maģiju — ko tad?
— Tad burvestība būs atburta, un es sākšu mirt, kā es to jau darīju, kad piedzimu. Pat lielākie burvji, tāpat kā visi pārējie, arī noveco un mirst. — Garais, tievais, noplukušais, pēc putekļiem un iedzeršanas smaržojošais vīrs sāka šūpoties un bezmaz iemiga, līdz atžirba atkal. — Es jau minēju, ka esmu vecāks nekā izskatos. Es piedzimu kā mirstīgais, bet nu jau pārāk ilgi un muļķīgā kārtā esmu nemirstīgs, taču kādudien atkal kļūšu mirstīgs un tieši tāpēc es zinu to, ko vienradži nespēj zināt. Viss mirstīgais ir skaists — vēl skaistāks par vienradžiem, kas, būdami skaistākie radījumi pasaulē, dzīvo mūžīgi. Vai sapratāt?
— Nē, — meitene atbildēja.
Burvis garlaikoti nosmaidīja. — Gan sapratīsit. Bet, ja ne, vienalga, jums jāseko šai pasakai, ja jau reiz kopā ar mums visiem esat tajā. Ja vēlaties atrast savu tautu, ja vēlaties atkal kļūt par vienradzi, jums jāseko šai pasakai līdz pat karaļa Hagarda pilij vai vienalga līdz kurienei. Pasaka nevar beigties bez princeses.
— Es nesekošu! — Vēsajiem matiem noslīgstot zemāk, baltā meitene piesardzīgām kustībām atkāpās. — Es neesmu ne princese, ne mirstīgā, un es nekur nedošos. Kopš es pametu savu mežu, mani piemeklējušas vienīgi nelaimes, un vienradžus šai valsti vispār nekas labs nevar būt piemeklējis. Atdod manu īsto veidolu, un es atgriezīšos savā mežā pie saviem kokiem un dīķa. Tavai pasakai nav varas pār mani. Es esmu vienradze. Es esmu pēdējais vienradzis.
Vai senāk koku zili zaļajā klusumā viņa to jau reiz nebija teikusi? Mollija Grū uzrunāja Šmendriku, kas turpināja smaidīt: — Pārvērt viņu atpakaļ! Tu teici, ka vari. Ļauj viņai doties mājup!
— Es to nespēju. Es jau teicu, ka man nav varas pār maģiju — vismaz pagaidām. Un tāpēc arī man jādodas uz pili, lai vai kāds likten's vai laime mūs tur gaidītu. Ja es tagad mēģinātu viņu pārveidot, varētu iznākt arī degunradzis. Tas būtu labākajā gadījumā. Ļaunākajā… — Viņš noskurinājās un apklusa.
Meitene aizgriezās un raudzijās uz pili, kas bija nošķiebušies pār ieleju. Viņa nespēja saskatīt ne mazāko kustību tās logos vai ļodzīgajos tornīšos, ne mazākās Sarkanā Buļļa zīmes. Taču viņa apzinājās, ka tas perinās pie pils saknēm, gaidīdams, līdz uznāk nakts: stiprāks par stipru un neuzveicams kā pati nakts. Un viņa otrreiz pieskārās vietai pierē, kur agrāk bija rags.
Kad viņa pagriezās, gan vīrietis, gan sieviete bija sēdus aizmiguši. Pavērtām mutēm viņu galvas balstījās gaisā. Satvērusi pie kakla melno apmetni, viņa raudzījās, kā tie elpo. Pirmo reizi pavisam vāri viņa sajuta jūras smaržu.
Sardze pamanīja viņu tuvošanos neilgi pirms saulrieta, kad jūra bija kļuvusi žilbinoši līdzena. Sargi soļoja gar otru lielāko no visiem greizajiem tornīšiem, kas izdīga no pils un piedeva tai līdzību ar savādajiem kokiem, kuru saknes aug uz augšu. No turienes abi vīri varēja pārredzēt visu Hagsgeitas ieleju līdz pat pilsētai un smailajiem kalniem aiz tās, kā ari ceļu, kas nāca no ielejas malas līdz pat lielajiem, nošļupušajiem karaļa Hagarda pils parādes vārtiem.
— Vīrietis un divas sievietes. — Pirmais sargs pārskrēja uz otru torņa galu — no šāda pārskrējiena visas iekšas varēja apgriezties otrādi, jo tornis bija tik ļoti sašķiebies, ka tagad pusi no sarga debesim aizņēma jūra. Pils bija uzsēdusies uz klints, kura kā naža asmens cirtās lejup pretī šaurajai dzeltenajai piekrastei, kas vietās, kur pacēlās zaļganmelni akmeņi, bija noskurinājusies kaila. Uz tiem mīņājās mīksti maisveidīgi putni un zvaigoja: — Vai- neteic?! Vaineteic!?