Otrs sargs sekoja mierīgākā solī. — Jā, vīrietis un sieviete. Bet par trešo, tai apmetni, par to gan es neesmu drošs. — Abi sargi bija tērpušies pašdarinātos bruņu- kreklos — uz pusģērētām ādām uzšūti zvaniņi, pudeļu vāciņi un ķēdes posmi; sarūsējušās ķiveres viņu sejas padarīja neredzamas, taču pēc balss un gaitas otrs likās vecākais. — Par to, kas melnajā apmetnī, tā uzreiz nevar tikt skaidrībā.
Pret margām nobrāzdams un atstādams dažas kniedes no savām nabadzīgajām bruņām, pirmais sargs izliecās pāri otrādi apgāztās jūras žilbinoši oranžajai gaismai un ziņoja: — Ta ir sieviete. Drīzāk es varētu sākt šaubīties pats par savu dzimumu.
— To tu varētu gan, — sardoniski piezīmēja otrais. — Bez tā, ka tu jāj uz zirga, nekā cita, kas vīram pienāktos, tu nedari. Es tevi brīdināju: nesteidzies ar secinājumiem par to trešo! Pagaidi un tad redzēsi!
Nepagriezdamies pirmais sargs atbildēja: — Pat ja es būtu uzaudzis, ne reizes nesapņodams par abiem pasaules noslēpumiem, pat ja es katrā sastaptajā sievietē nebūtu samanījis kādu atšķirību no sevis, pat tad es saprastu, ka šī būtne atšķiras no visa, ko esmu redzējis līdz šim. Man vienmēr bijis žēl, ka nespēju tev izpatikt, bet tagad, raugoties viņā, man žēl, ka nekad neesmu izpaticis pats sev. Patiesi žēl!
Viņš vēl vairāk pārliecās margām, pūlēdamies labāk saskatīt lēnīgo ceļinieku trijotni. Aiz viņa sejsega no- šķinda smiekliņš: — Otra sieviete izskatās neganta, laikam ari noberzusi papēžus. — Viņš turpināja ziņot: — Vīrietis gan — tīri patīkams, vienīgi viņš ir no tiem klaidoņiem. Kaut kāds spēlmanis vai menestrelis. — Labu laiku apklusis, viņš vēroja to tuvošanos.
— Bet trešā? — beidzot apvaicājās vecākais. — Tava saulrieta fantāzija ar savādajiem matiem? Vai šī stundas ceturkšņa lūkošanās viņā jau nav piebeigusi un izvārdzinājusi tevi — tu viņu esi redzējis vēl tuvāk, nekā mīlētājam pienāktos! — Viņa balss ķiverē čabēja kā nagainas pēdiņas pieskārieni.
— Lai cik tuvu viņa arī pienāktu, man šķiet, ka pa īstam es tā arī nekad viņu neieraudzišu. — Sarga klusinātā balss bija nožēlas pilna, un tajā atskanēja zaudētās iespējas. — Viņā ir kaut kas jauns. Pirmreizējs. Ievēro, kā viņa kustas, kā staigā, kā pagriež galvu — it kā neviens agrāk to vēl nebūtu darījis. Kā viņa ieelpo un izelpo — it kā pārējie visā pasaulē nezinātu, cik gaiss ir gards. Tas viss radīts viņai vienīgai. Ja izrādītos, ka viņa piedzimusi tikai šorīt, es vienīgi pabrīnītos, cik viņa jau veca.
Klusēdams otrs sargs noraudzījās uz trim klejotājiem. Pirmais viņu ieraudzīja garais vīrs, tad negantā sieva. Viņu acīs atspoguļojās vienīgi sarga tukši bargās un čūlai- nās bruņas. Bet tad galvu pacēla meitene melnajā, izpostītajā apmetnī, un viņš atkāpās no margām, aizsargādamies no viņas skata ar skārdā cimdoto roku. Pēc brīža viņa ar ceļabiedriem jau nonāca pils ēnā, un, roku nolaidis, viņš mierīgi teica:
— Var būt, ka ārprātīga. Tikai traka meitene vēl tā varētu skatīties. Diezgan nepatīkami, bet vismaz daudz labāk par to otru iespēju.
— Un kāda tā būtu? — pēc klusuma brīža mudināja jaunākais.
— Tāda, ka viņa patiesi ir šorīt piedzimusi. Tad jau tomēr labāk traka. Kāpsim nu lejā!
Kad vīrietis un abas sievietes bija sasnieguši pili, tad, sakrustojuši savas trulās, greizās āvas un novietojuši savā priekšā liektos sirpjveida zobenus, abi sargi jau stāvēja katrs savā vārtu malā. Saulei norietot un jūrai izbalējot, viņu absurdās bruņas izskatījās arvien draudošākas. Savstarpēji saskatīdamies, ceļinieki vilcinājās. Aiz viņiem ne- slējās tumši torņi, un viņu acis bija bez aizsegiem.
— Nosauciet savus vārdus, — atskanēja otrā sarga izkaltusi balss.
Garais vīrs paspēra soli uz priekšu. — Es esmu burvis Smendriks. Ta ir Mollija Grū, mana izpalīdze — un šī ir lēdija Amalteja. — Viņš stostījās, kā mēdz gadīties pirmajā reizē. — Mēs vēlamies audienci pie karaļa Hagarda, — viņš turpināja. — Esam mērojuši tālu ceļu, lai viņu sastaptu.
Otrs sargs gaidīja, līdz atbildēs jaunākais, bet tas tikai raudzījās lēdijā Amaltejā. Vecākais nepacietīgi izgrūda: — Ziņojiet par savu vajadzību pie karaļa Hagarda!
— Es ziņošu par to pašam Hagardam, — burvis atbildēja. — Kas nu tā būtu par vajadzību karaļa līmenī, ko varētu uzticēt durvju sargiem un šveicariem? Vediet mūs pie viņa!
— Kādi gan karaliski jautājumi klaidonim muldoņām burvim būtu apspriežami ar pašu Hagardu? — drūmi atvaicāja otrs sargs. Tomēr viņš pagriezās un lieliem soļiem iegāja pils vārtos, un karaļa viesi izklaidus sekoja. Kā pēdējais, tikpat maigiem soļiem kā lēdijai Amaltejai, neapzināti imitēdams katru viņas kustību, ieklejoja jaunākais sargs. Noraudzīdamās uz jūru, viņa bridi pakavējās pie vārtiem, un sargs darīja to pašu.
Biedrs dusmīgi viņam uzsauca, taču jaunais sargs jau bija citā dienestā un par savu pienākumu neizpildi jau bija atbildīgs citam kapteinim. Viņš iegāja pa vārtiem, kad lēdija Amalteja to jau bija izdarījusi. Sekodams viņš savā nodabā sapņaini dūca:
— Kas gan tāds notiek ar mani?
Kas gan tāds notiek ar mani?
Nobijies, laimīgs — nemāku teikt!
Kas gan tāds notiek ar mani?
Viņi šķērsoja bruģētu pagalmu, kurā izžautā, aukstā veļa aptaustīja viņu sejas, un caur mazām durtiņām iegāja tik milzīgā zālē, ka tumsā nevarēja saskatīt ne tās sienas, ne griestus. Viņi vilkās pāri zālei, kuras lielie akmens pīlāri slējās augšup, neredzami kaut kur aizliekdamies. Milzīgajā zālē viņu elpa atbalsojās, un tikpat skaidri kā viņējos varēja sadzirdēt arī kādu mazāku radību soļus. Mollija Grū cieši turējās Šmendrikam blakus.
Lielās zāles galējās durvis veda uz trepju telpu. Logu tajā bija maz, bet gaismas nekādas. Kāpjot augšup, plānās trepītes vijās ap sevi arvien ciešāk un ciešāk, līdz likās, ka pat katrs pakāpiens jau ir apgriezies sev apkārt un ka tornis viņus apskauj kā sviedraina dūre. Viņus apņēma un viņos noraudzījās tumsa. Tai bija salijuša suņa smaka.
Dziļumā kaut kas iedārdējās. Tornis nodrebēja kā pret sēkli uzdūries kuģis un atbildēja ar dobjiem akmeņu vaidiem. Iekliegušies trīs ceļinieki centās noturēties uz trīcošajām kāpnēm, bet viņu ceļvedis nevilcinādamies un bez vārda runas turpināja kāpt. Jaunākais kaislīgi čukstēja lēdijai Amaltejai: — Viss kārtībā, nebaidieties! Tas ir tikai Bullis. — Atbalss viņa vārdiem nebija.
Otrais sargs pēkšņi apstājās, izvilka no slēptuves atslēgu un iebakstīja to, kā likās, taisni plikajā sienā. Daļa sienas pavērās, un nelielā procesija ieslīdēja zemā, šaurā telpā ar vienu logu un krēslu pašā tālākajā tās galā. Nekā cita nebija: ne mēbeļu, ne paklāju, ne aizkaru, ne gobelēnu. Telpā bija vienīgi pieci cilvēki, lielais krēsls un uzlecošā jaunā mēness miltainā gaisma.
— Šī ir karaļa Hagarda troņa istaba, — teica sargs.
Burvis satvēra viņu aiz bruņotā elkoņa un pagrieza
pret sevi. — Šī ir celle. Tīrais kaps. Dzīvs karalis te nesēdēs. Ved mūs pie Hagarda, ja viņš vēl ir dzīvs!
— Spriediet paši. — Atraisījis ķiveri un nocēlis to no sirmās galvas, sargs šaudīgā balsī atbildēja: — Karalis Hagards esmu es!