Viņa acis bija Sarkanā Buļļa ragu krāsā. Viņš bija garāks par Šmendriku, un viņa skarbi konturētā seja nelikās ne jauka, ne muļķīga. Tā bija līdakas seja: gariem, aukstiem žokļiem, stiegriem vaigiem un krampīgu kalsnu kaklu. Viņam varēja dot septiņdesmit, astoņdesmit vai pat vairāk gadu.
Turēdams padusē ķiveri, priekšplānā iznāca pirmais sargs. Pavērtu muti Mollija Grū blenza viņā — tā bija tā pati draudzigā, izspūrušā jaunā prinča seja, kurš lasīja žurnālu, kamēr viņa princese centās sasaukt vienradzi. Karalis Hagards iepazīstināja: — Šis ir Lirs.
— Sveiki! Prieks iepazīties! — Prinča Lira smaids, kā cerību pilns kucēns izgrozījās starp viņu kājām, kamēr dziļās, miglaini zilās acis aiz spurainajām skropstām mierīgi vērās lēdijā Amaltejā, saskatīdamas viņu tikpat patiesi, kā cilvēks redz vienradzi. Arī viņa klusa kā dārgakmens paraudzījās pretī. Taču princi apņēma savādi laimīga pārliecība, ka viņa ir ieskatījusies dziļi viņa iekšienē — līdz pat alām, par kuru esamību viņš nekā nezināja un kurās viņas skatiens dziedoši atbalsojās. Kaut kur dienvidrietumos no divpadsmitās ribas sāka mosties brīnumi — līdz viņš pats, vēl aizvien atspoguļodams lēdiju Amalteju, sāka spīdēt.
— Kāds ir jūsu nāciena iemesls?
Nokrekšķinājies burvis Šmendriks paklanījās bālacai-
najam vecim. — Mēs vēlamies iestāties jūsu dienestā. Karaļa Hagarda leģendārais galms ir tālu izslavēts…
— Man kalpotāju nevajag. — Pēkšņi karaļa seja un augums vienaldzīgi atslāba, un viņš aizgriezās. Tomēr Šmendriks sajuta, ka šai akmens krāsas ādā un pie sirmo matu saknēm vēl kavējās ziņkārība, un viņš piesardzīgi ieminējās: — Bet jums taču ir sava svīta, savi pavadoņi. Vienkāršība gan ir bagātākā karaļa rota, taču tādam karalim kā Hagards…
— Es sāku zaudēt jebkādu interesi par jums, — čabošā balss pārtrauca, — un tas jau ir ļoti bīstami. Paies vēl brīdis, un es būšu jūs pilnībā aizmirsis un pat neatcerēšos, ko esmu ar jums izdarījis. Un tas, ko es aizmirstu, ne tikai pārtrauc eksistēt, bet pirmām kārtām nekad īsti nav ari eksistējis. — To pateicis, viņš tāpat kā dēls vērsa savu skatu pret lēdiju Amalteju.
— Mans galms, — viņš turpināja, — kā jūs to nodēvējāt, sastāv no četriem bruņnešiem. Ja spētu, es iztiktu ari bez viņiem, jo viņi izmaksā vairāk, nekā ir vērti, tāpat kā viss pārējais. Taču viņi pamīšus ir gan sargi, gan pavāri un no attāluma piedod arī līdzību ar armiju. Kādi gan vēl pavadoņi man būtu vajadzīgi?
— Bet visi galma prieki, — burvis iesaucās, — sarunas, sievietes, strūklakas, mūzika, medības, maskarādes un varenās dzīres…
— Priekš manis tam nav nozīmes, — karalis Hagards atbildēja. — Es tam visam esmu izgājis cauri un laimīgāks neesmu kļuvis. Es netaisos uzturēt neko tādu, kas nepadarītu mani laimīgu.
Lēdija Amalteja klusi pagāja viņam garām un caur logu raudzījās naksnīgajā jūrā.
Uztaustījis pareizo stīgu, Smendriks paziņoja: — Es pilnībā jūs saprotu! Cik visi šie pasaulīgie labumi jums šķiet nogurdinoši, banāli un sekli! Laime jums jau apnikusi, izjūtas un neauglīgie prieki jūs pārsātinājuši un izvārdzinājuši. Ta ir visu karaļu nelaime, tāpēc nevienam citam kā karalim tik ļoti vajadzīgi burvja pakalpojumi. Jo tikai burvim šī pasaule ir mūžīgi mainīga, bezgalīgi plūstoša un allaž jauna. Tikai viņam ir zināms pārmaiņu noslēpums, tikai viņš patiesi izprot, ka par visu augstāka ir kāre kļūt par kaut ko citu, kuras dēļ visi ir gatavi verdziski zemoties, un tieši no šī universālā sprieguma burvis gūst savu spēku. Jo burvim marts ir maijs, sniegs ir sārts, zāle — zila; šis ir tas vai jebkas cits. No šodienas lai jums tiek burvis!
Viņš beidza, nometies uz viena ceļa un plaši izpletis abas rokas. Nervozi atkāpdamies, karalis Hagards murmināja: — Celieties, celieties, man no jums jau galva reibst! Turklāt man jau ir karaliskais burvis!
Ar tukšuma izteiksmi piesarkušajā sejā Smendriks smagi uzrausās kājās. — Jūs netikāt minējis. Kā viņu sauc?
— Par Mabruku, — karalis Hagards atbildēja. — Es reti viņu pieminu. Pat mani bruņneši nezina, ka viņš dzīvo šai pilī. Mabrukam piemīt visas jūsu jau minētās īpašības un vēl tādas, kas jums pat sapņos nav rādījušās. Savā arodā viņš tiek dēvēts par "burvju burvi". Neredzu nekādu vajadzību viņu aizvietot ar kādu klaiņojošu bezvārda klaunu…
— Taču es redzu! — izmisīgi iestarpināja Smendriks. — Šo vajadzību jūs pats izteicāt vēl pirms minūtes. Šis brīnišķais Mabruks nedara jūs laimīgu!
Karaļa nežēlīgo seju aizēnoja gausa neapmierinātība un aizdomas par nodevību. Uz acumirkli viņš izskatījās pēc apmulsuša jaunekļa. — Tik tiešām, tā ir taisnība, — karalis Hagards nomurmināja. — Mabruka maģija mani nav iepriecinājusi jau ilgi. Nez, cik ilgi tas varētu būt? — Mundri sasitis plaukstas, viņš iekliedzās: — Mabruk! Mabruk! Parādies, Mabruk!
— Esmu šeit, — no istabas tālīnā stūra atskanēja zema balss. Tur stāvēja vecs vīrs tumši vizuļojošā talārā un smailā, mirdzīgā cepurē, un neviens nevarētu droši apgalvot, ka viņš pilnā augumā jau tur nestāvēja, viņiem ienākot. Viņa bārda un uzacis bija sirmas, gudrā seja — maigi veidota, bet acis — cietas kā krusas graudi. — Ko jūsu majestāte vēlas?
— Mabruk, šis kungs ir no jūsu brālības. Viņa vārds ir Šmendriks.
Vecā burvja ledainās acis viegli iepletās, un viņš cieši nopētīja noplukušo vīru. — Ei, tik tiešām! — šķietami iepriecināts, viņš izsaucās. — Šmendrik, dārgo zēn, cik patīkami tevi sastapt! Tu jau mani neatcerēsies, taču es biju tava dārgā skolotāja, vecā Nikosa, tuvs draugs. Nabaga vīrs lika tik lielas cerības uz tevi! Ta, tā, tas tik ir pārsteigums! Un tu tiešām vēl esi mūsu arodā? Vai, tu gan esi apņēmīgs puisis! Es vienmēr esmu teicis — neatlaidība ir deviņas desmitdaļas no jebkuras mākslas — cita lieta, protams, ka būt par mākslinieka deviņām desmitdaļām nav nekādas jēgas. Bet kas gan tevi atvedis šurp?
— Viņš ir ieradies, lai ieņemtu tavu vietu, — karalis Hagards kategoriski un viennozīmīgi paziņoja. — Tagad viņš būs mans karaliskais burvis.
Lai arī burvis nemaz nešķita pārsteigts par karaļa lēmumu, Šmendrika izbrīna pilnā satrūkšanās nepagāja Mabruka acīm secen. Bridi apsvērdams, vai vērts izrādīt dusmas, to vietā viņš tomēr izvēlējās sirsnīga iepriecinājuma toni. — Kā jūsu Majestātei labpatīk, mūžīgi mūžos, — viņš murrāja. — Varbūt vienīgi Jūsu majestāte vēlēsies uzzināt ko vairāk par savu jauno burvi. Noteikti dārgajam Šmendrikam nekas nebūs iebilstams, ja pieminēšu, ka savā arodā viņš ir bezmaz leģendārs. Adeptu starpā viņu visbiežāk atceras kā "Nikosa Neprātu". Viņa apburošā un pilnīgā nespēja apgūt pat visvienkāršāko rūnu; viņa radošā pieeja maģijas visbērnišķīgākajiem šļupstiem, nemaz jau nerunājot par…
Princis Lirs iespurdzās. Mabruks pēkšņi apklusa, jo pamanīja karaļa 1 lagarda rokas vieglo brīdinājumu. — Mani nevajag pārliecināt par viņa nepiemērotību šim postenim. Tam pietika ar vienu manu acu uzmetienu, tāpat kā, uzmetot acis tev, var pateikt, ka tu esi viens no pasaules lielajiem burvjiem. — Saraucis laipno uzaci, Mabruks viegli uzpūtās un apmīļoja savu lielisko bārdu.
— Taču ari tas man neko nenozīmē, — Karalis Hagards turpināja. — Senāk tu tiki izpildījis jebkurus brinu- mus, kādus tik prasīju, bet visa tā rezultātā mana gaume ir sabojāta. Nekas taviem spēkiem nav par sarežģītu — bet tajā pašā laikā, kad brīnums ir sasniegts — tā ari nekas nav mainījies. Laikam iznāk tā, ka lielais spēks man nespēj dot to, ko es īstenībā vēlos. Pats burvju meistars nav padarījis mani laimīgu. Redzēsim, ko iespēs nemākulis. Vari iet, Mabruk. — Ar galvas mājienu viņš atlaida veco burvi.