Mabruka laipnības līdzība izzuda kā dzirkstele sniegā, turklāt ar tādu pašu skaņu. Visa viņa seja sāka līdzināties acīm. — Mani tik viegli nevar padzīt, — viņš uzsvērti maigi atteica. — Un ne jau nu aiz untuma, kaut tas būtu karaļa untums, un ne jau nu par labu muļķim. Hagard, piesargies! Mabruka dusmas var viegli aizsvilt!
lumšajā telpā sacēlās vējš. Tikpat labi tas varēja nākt kā no loga, tā no pusatvērtajām durvīm — taču tā patiesais avots bija burvja saspringtais stāvs. Kā draisks dzīvnieks, kas atklājis cilvēcisko būtņu trauslumu, aukstais, smirdošais, mitrais un taurējošais purva vējš lēkāja šurp turp pa istabu. Mollija Grū pierāvās pie Šmendrika, kas jau tā jutās ne savā ādā. Princis Lirs žvadzināja makstī savu zobenu.
Pat karalis Hagards atkāpās vecā Mabruka triumfējošā smīna priekšā. Telpas sienas šķita izkūstam un aizbēgam, bet burvja zvaigžņotais talārs pārvērtās milzu gaudojošā nakti. Mabruks pats neizrunāja ne vārda, taču vējš, pieaugot spēkā, sāka izdvest ļaunu un rukšķošu skaņu. Vēl mirklis, un tas iegūtu apveidu, kļūdams saredzams. Šmendriks pavēra muti, taču, ja ari viņš izkliedza atburamos vārdus, tie nebija dzirdami un neiedarbojās.
Tumsā Mollija Grū pamanīja, kā, tālu aizgriezusies, lēdija Amalteja izstiepa roku, kuras vidējais pirksts un zeltnesis bija vienādā garumā. Savādā vieta uz viņas pieres mirdzēja gaiši kā zieds.
Vējš piepeši norima, kā kad tā nemaz nebūtu bijis, un akmens sienas atkal apjoza drūmo telpu, kas pēc Mabruka nakts likās spilgta kā dienasvidus. Verdziski raudzīdamies lēdijā Amaltejā, burvis gandrīz pieplaka zemei. Viņa gudrā, labestīgā seja atgādināja slīkoņa ģīmi, un viņa bārda tievā strūkliņā nokarājās no zoda kā stāvošs ūdens.
Princis Lirs paņēma viņu aiz rokas un laipni teica: — Ejam, vectētiņ, izeja ir šeit. Es uzrakstīšu jums rekomendāciju.
— Es jau dodos, — Mabruks atbildēja. — Bet ne jau aiz bailēm no tevis — tu, novadējies mīklas pikuci — un arī ne no tava trakā, nepateicīgā tēva; un arī ne no jūsu jaunā burvja — lai jums tiek tā laime! — Sastapis karaļa Hagarda izsalkušo skatienu, viņš iesmējās kā kaza.
— Hagard, par visu mazāk pasaulē es vēlētos būt tavā vietā, — viņš paziņoja. —Tu savu likteni esi ielaidis pa parādes durvīm, taču aizies tas pavisam citādi. Es varētu to paskaidrot plašāk, taču neesmu vairs tavā dienestā. Žēl, jo pienāks laiks, kad vienīgi meistars spēs tevi izglābt — bet tai stundiņā tu varēsi piesaukt vienīgi Šmendriku! Ardievu, nabaga Hagard, ardievu!
Joprojām smiedamies, viņš nozuda, bet viņa līksmība kā dūmu vai vecu, aukstu putekļu smarža mūžam iemājoja telpas stūros.
— Labi, — pelēkajā mēnessgaismā noteica karalis Hagards. Bezmaz rotaļīgi grozīdams galvu, viņš klusiem soļiem lēni panācās pie Šmendrika un Mollijas. — Stāviet mierīgi! — viņš pavēlēja, kad tie izkustējās. — Vēlos redzēt jūsu sejas.
Pārmetot skatu no viena uz otru, viņa elpa čirkstēja kā nazis uz galodas. — Tuvāk! — šķielēdams caur tumsu, viņš nokurnēja. — Nāciet tuvāk — tuvāk! Es vēlos jūs saskatīt!
— Tad iededziet gaismu, — noteica Mollija Grū. Pašas balss mierīgums viņu izbiedēja vairāk par vecā burvja dusmām. Ir viegli būt drosmīgai viņas dēļ, viņa nodomāja, bet, ja sākšu izrādīt drosmi savā labā, — ar ko tas beigsies?
— Es nekad neiededzu gaismu. Kāds labums no gaismām?
Pie sevis murminādams, viņš no tiem novērsās. — Viena seja ir gandrīz bez viltus — pamuļķa, bet ne pilnībā. Otra gan līdzinās manējai, un tas jau ir bīstami. Taču es to visu pamanīju jau pie vārtiem — ko tad es viņus ielaidu? Mabrukam bija taisnība — esmu kļuvis vecs, traks un ķerts. Tomēr, raugoties viņu acīs, es varu saskatīt vienīgi Hagardu.
Kad karalis devās pāri troņa istabai pie lēdijas Amal- tejas, princis Lirs nervozi sakustējās. Viņa atkal raudzījās pa logu, un, kad karalis Hagards bija pienācis pavisam tuvu, savādi nolaizdama galvu, viņa ātri apgriezās. — Es jums nepieskaršos, — viņš noteica, un viņa nomierinājās.
— Kāpēc jūs kavējaties pie loga? Uz ko jūs skatāties?
— Uz jūru, — atbildēja lēdija Amalteja. Viņas balss bija zema un trīsēja — taču ne aiz bailēm, bet no dzīvīguma — kā saulē driblējošs taurenis.
— Ā. Jūra vienmēr ir brīnišķīga. Es nekur tik ilgi nevaru noraudzīties kā jūrā. — Karaļa skatiens ilgi neatrāvās no lēdijas Amaltejas sejas; pretēji princim Lirām, viņa seja neatstaroja nekā no viņas gaismas, bet ieņēma to un nez kur noglabāja. Viņa elpa bija iepelējusi kā burvja vējš, taču lēdija Amalteja nenovērsās.
Pēkšņi viņš iekliedzās: — Kas ir ar jūsu acīm? Ias ir pilnas ar strautiem, dzīvniekiem, kokiem un zaļām lapām. Kur es atrodos? Kāpēc es neieraugu pats sevi jūsu acīs?
Lēdija Amalteja neatbildēja. Karalis Hagards apsviedās, lai ieraudzītu Šmendriku un Molliju. Līki asmeņotais smaids nolaida savu auksto malu gar viņu rīklēm: — Kas viņa ir?
Sendriks vairākkārt ieklepojās. — Lēdija Amalteja ir mana brāļameita, — viņš piedāvāja. — Es esmu vienīgais viņas dzīvais radinieks un līdz ar to arī aizbildnis. Nav šaubu, ka viņas ietērps jūs mulsina, taču to var viegli izskaidrot. Ceļojuma laikā mums uzbruka bandīti un nozaga visu mūsu…
— Ko tu tur tarkšķi? Kāds tam sakars ar viņas tērpu? — Karalis atkal pagriezās, lai noraudzītos baltajā meitenē, un pēkšņi Smendriks saprata, ka ne karalis Hagards, ne viņa dēls nebija ievērojuši, ka zem apmetņa paliekām viņa ir kaila. Lēdija Amalteja turējās tik graciozi, ka viņas skrandas šķita kā vienīgais piemērotais ietērps princesei; turklāt viņa neapzinājās, ka ir kaila. Drīzāk jau bruņotais karalis izskatījās kails viņas priekšā.
Karalis Hagards turpināja: — Ko viņa valkā, kas ar jums atgadījies, kas jūs viens otram esat — tas mani laimīgā kārtā galīgi neinteresē. Iadās lietās jūs varat man melst, cik uziet. Es gribu zināt, kas viņa ir! Es gribu zināt, kā viņa, ne vārda neteikdama, salauza Mabruka maģiju! Es gribu zināt, kāpēc viņas acis ir lapsu mazuļi un zaļas lapas. Runā ātri un nepadodies kārdinājumam melot, īpaši jau par tām zaļajām lapām! Atbildi man!
Smendriks neatbildēja uzreiz. Viņš gan izdvesa kādas nopietni iecerētas skaņas, bet to starpā nebija neviena sakarīga vārda. Tad dūšu saņēma Mollija Grū, gan apzinādamās, ka karalim Hagardam taisnību teikt nedrīkst. Kaut kas viņa ziemīgajā klātbūtnē nosaldēja visus vārdus, sajauca nozīmes un godīgus centienus salieca tikpat samocītās formās kā pils torņi. Viņa tomēr būtu runājusi, taču drūmajā telpā atskanēja cita — jaunā prinča Lira gaišā, laipnā un vientiesīgā — balss:
— Tevs, kāda gan ir atšķirība? Galvenais, ka viņa ir šeit.
Karalis Hagards izdvesa nopūtu. Zema un skrāpējoša
tā neatgādināja maigu padošanos, bet gan dārdošu tīģera meditāciju saspringumā pirms lēciena. — Protams, tev taisnība. Viņa ir šeit, viņi visi ir šeit, un vienalga, vai viņiem padomā mana bojāeja vai ne, es bridi uz viņiem paraudzīšos. Viņus pavada tāda patīkama nelaimes priekšnojauta. Varbūt tas ir tas, ko es vēlos?
Šmendrikam viņš strupi noteica: — Kā manam burvim tev nāksies visdažādākajās frivolās vai nopietnās izpausmēs kavēt man laiku, kad vien es to vēlēšos. Tev nāksies zināt, kad un kādā izskatā tu esi nepieciešams, jo es nevarēšu mūžam klasificēt savus garastāvokļus un vēlmes tevis paša labā. Nekādas algas jūs nesaņemsit, jo skaidrs, ka ne jau algas dēļ jūs šurp nācāt. Kas attiecas uz tavu nevīžu, tavu izpalīdzi vai, vienalga, kā tu viņu dēvē, tad viņa ari man kalpos, ja vēlas palikt pilī. No šī vakara viņa būs gan pavāre, gan apteksne, gan apkopēja, gan trauku mazgātāja.