Viņš ieturēja pauzi, šķietami gaidīdams, ka Mollija protestēs, taču viņa vienīgi pamāja. Mēness logā vairs nebija redzams, taču princis Lirs pamanīja, ka tādēļ tumšā istaba nebija kļuvusi tumšāka. Lēdijas Amaltejas vēsais gaišums pieauga lēnāk par Mabruka vēju, taču princis gluži labi saprata, ka tas bija daudz bīstamāks. Pie šīs gaismas gribējās rakstīt dzeju — neko tādu savā dzīvē viņš nebija vēlējies.
— Jūs varat nākt un iet, kā jums labpatīk, — karalis Hagards teica lēdijai Amaltejai. — Varbūt no manas puses bija muļķīgi jūs uzņemt, bet tik dumjš es neesmu, lai liegtu jums pārvietošanās brīvību. Mani noslēpumi apsargā paši sevi — un kā būs ar jūsējiem? Uz ko jūs raugāties?
— Uz jūru, — lēdija Amalteja atkal atbildēja.
— Jā, jūra vienmēr ir brīnišķīga. Kādudien mēs uz to paskatīsimies kopā. — Karalis lēni piegāja pie durvīm:
— Cik savādi, ka radījums, kura dēļ Lirs pirmo reizi kopš piecu gadu vecuma nosauca mani par tēvu, dzīvos šai pilī.
— Kopš sešu, — iestarpināja princis Lirs. — Man bija seši gadi.
— Pieci vai seši — arī pirms tam tas man nenesa nekādu prieku, tāpat kā nenes to tagad. Pagaidām vēl nekas šeit nav mainījies viņas klātbūtnes dēļ. — Karalis nozuda gandrīz tikpat klusi kā Mabruks, vienīgi kāpnēs šķindēja viņa skārda zābaki.
Mollija Grū piegāja pie lēdijas Amaltejas un nostājās līdzās pie loga. — Kas tur ir? Ko tu tur redzi? — Atbalstījies pret troni, Smendriks ar savām iegarenajām, zaļajām acīm pētīja princi Liru. Tālumā, Hagsgeitas ielejā, atkal atskanēja aukstie rēcieni.
— Es ierādīšu jums istabas, — ieminējās princis Lirs.
— Vai neesat izsalkusi? Es sagādāšu ko ēdamu. Es zinu, kur atrodas audums, smalks satīns. No tā jūs varētu pagatavot sev tērpu.
Neviens neatbildēja. Smagā nakts bija aprijusi vārdus, un princim izlikās, ka lēdija Amalteja viņu ne dzirdēja, ne redzēja. Viņa neizkustējās, taču princis bija pārliecināts, ka tā attālinās no viņa kā mēness. — Ļaujiet jums palīdzēt, — princis Lirs iebilda. — Ko es varu izdarīt jūsu labā? Ļaujiet jums palīdzēt!
— Ko es varu izdarīt jūsu labā? — vaicāja princis Lirs.
— Pagaidām neko daudz, — Mollija Grū atteica. — Man tikai vajadzēs ūdeni. Un man nebūtu iebildumu, ja jūs būtu ar mieru nomizot kartupeļus.
— Nē, es to nedomāju tā. Tas ir, jā, es varu jums palīdzēt, ja vajadzīgs, bet es uzrunāju viņu. Tas ir, es tā vienmēr prasu, kad sarunājos ar viņu.
— Sēdieties un nomizojiet man kādu kartupeli, — Mollija aicināja. — Tad jums būs kur likt savas rokas.
Viņi atradās skabūzl — drēgnā telpiņā, kas stipri oda pēc pūstošiem runkuļiem un rūgstošām bietēm. Vienā kaktā bija sakrauts kāds ducis māla trauku, bet zem trijkāja trīsuļoja trausla liesmiņa, kas mēģināja uzvārīt lielo podu ar pelēku ūdeni. Mollija sēdēja pie netēsta galda ar kartupeļiem, sīpoliem, puraviem, pipariem, burkāniem un citiem dārzeņiem — vairums no tiem bija savītuši un plankumaini. Princis Lirs, lēni pēdās šūpodamies un savīdams kopā savus garos, maigos pirkstus, stāvēja viņas priekšā.
— Es šorīt nogalināju vēl vienu pūķi, — beidzot viņš atzinās.
— Tas ir labi, — Mollija viņu uzlielīja. — Tas ir jauki. Cik daudz tad tagad sanāk?
— Pieci. Šis bija mazākais no visiem, bet ņemšanās bija varena. Tāpat vien viņam nevarēja piekļūt, tad nu nācās lietot šķēpu, bet mans zirgs diezgan krietni apdedzinājās. Ar zirgu bija taisni jocīgi…
Mollija viņu pārtrauca: — Apsēdieties, Jūsu Augstība, un pārstājiet šūpoties. Citādi man piemetīsies krampji, jūs vērojot. — Princis Lirs nosēdās viņai iepretī. Izvilcis no jostas dunci, viņš kaprīzi sāka mizot kartupeļus. Rēni smaidīdama, Mollija viņā noraudzījās.
— Galvu es atnesu viņai. Kā parasti, viņa bija savā istabā. Es vilku to galvu pa trepēm, lai varētu nosviest pie viņas kājām. — Nopūzdamies viņš ar dunci savainoja pirkstu. — Nolādēts! Bet kas iznāca? Vēl uz trepēm tā bija pūķa galva — lepnākā dāvana, kādu vispār kādam var pienest. Bet pietika viņai paraudzīties uz to, lai tā pēkšņi pārvērstos par nožēlojamu, apbružātu zvīņu, ragu, skrim- šļainas mēles un asiņainu acu čupiņu. Es jutos kā lauku miesnieks, kas kā mīlestības pierādījumu savai meičai atnesis teicamu gaļas kluci. Kad viņa manī paskatījās, man kļuva žēl, ka biju to nogalējis. Žēl, ka nogalināju pūķi! — Viņš iešķēla gumijaino kartupeli, bet atkal trāpīja pirkstā.
— Pamēģiniet mizot prom no sevis, nevis otrādi, — Mollija pamācija. — Zināt, man tiešām liekas, ka jums vajadzētu izbeigt slaktēt tos pūķus lēdijai Amaltejai. Ja jau pieci viņu nav aizkustinājuši, tad diez vai vērts turpināt. Izmēģiniet ko citu!
— Bet kas tad vairs ir palicis uz pasaules, ko es nebūtu izmēģinājis? — princis Lirs vaicāja. — Es esmu pārpeldējis četras jūdzi platas upes pilnos uzplūdos. Esmu uzrāpies septiņās neviena neiekarotās kalnu virsotnēs, trīs naktis pārgulējis Pakārto Purvā un dzivs iznācis no tā meža, kurā puķes apdedzina acis, bet lakstīgalas izpogo indi. Es atcēlu saderināšanos ar princesi, kuru biju piekritis precēt, — un, ja jūs iedomājaties, ka tas nebija varoņdarbs, tad jūs nepazīstat viņas māti. Es pārspēju veselus piecpadsmit melnos bruņiniekus, kuri, savās melnajās teltīs gaidīdami, izaicināja jebkuru, kas uzdrošinātos šķērsot braslu. Un es pat esmu aizmirsis skaitu visiem milžiem, stikla kalniem, liktenīgām mīklām, raganām dzelkšņainos mežos un par jumpravām pārģērbtiem dēmoniem; burvju āboliem, gredzeniem, lampioniem, mikstūrām, zobeniem, zābakiem, apmetņiem, kaklautiem un naktsmi- cēm. Nemaz nerunājot par spārnotiem zirgiem, jūras čūskām, ķirzakām un pārējiem lopiem. — Viņš pacēla galvu — tumši zilās acis bija skumju apmulsinātas. — Un tas viss veltīgi! Lai ko arī es būtu izdarījis, viņai pieskarties es nevaru. Viņas dēļ esmu kļuvis par varoni — es, miegainais Lirs, sava tēva luteklis un negods — bet tikpat labi es būtu varējis palikt tas pats garlaikotais muļķis, kāds biju. Mani lielie varoņdarbi viņai neko nenozīmē.
Moilija paņēma nazi un sāka griezt piparus. — Tad jau var būt, ka lēdiju Amalteju nemaz nevar iekarot ar lieliem varoņdarbiem. — Apmulsumā saraucis pieri, princis palūkojās viņā.
— Ir kāds cits veids, kā iekarot jaunavu? — viņš nopietni vaicāja. — Mollij, jūs zināt kādu citu veidu? Jūs man to pateiksit? — Pārliecies galdam, viņš satvēra tās roku. — Man tīri labi patīk būt drosmīgam, taču es varu atkal atgriezties slinkā gļēvuļa lomā, ja jūs domājat, ka tā būtu labāk. Ieraugot viņu, es vēlos uzsākt cīņu ar visu ļauno un riebīgo, bet tikpat labi es arī vēlos sabrukt kā nelaimes čupiņa. Ko lai es daru, Mollij?
— Nezinu, — viņa ar grūtībām izmocīja. — Pieklājība, laipnība, labi darbi, kaut kas tamlīdzīgs. Laba humora izjūta. — Dārdonīgi ņurrādams, viņas klēpī ielēca pelnu un kapara krāsas kaķēns ar atlocītu ausi un sāka snaikstīties gar viņas roku. Cerībā mainīt tēmu viņa vaicāja: — Un kas bija ar jūsu zirgu? Kas tur bija tik jokains?