Skabūža mijkrēslī bālā zīme uz viņas pieres bija neredzama. Pieskardamās tai, viņa ātri atrāva roku, it kā būtu savainojusies. — Zirgs nomira, — viņa teica kaķēnam. — Es neko nevarēju izdarīt.
Mollija ātri pagriezās un uzlika rokas lēdijas Amal- tejas pleciem. Zem gludās drēbes miesa bija auksta un cieta kā karaļa Hagarda pils akmeņi. — Ak, lēdij, — viņa čukstēja, — tas tāpēc, ka tu neesi savā patiesajā veidolā. Kad to atgūsi, viss atgriezīsies — viss tavs spēks un vara, visa tava pārliecība. Ta atgriezīsies pie tevis! — Ja vien uzdrīkstētos, viņa paņemtu balto meiteni rokās un aijātu kā bērnu. Agrāk viņa par to nebija pat sapņojusi.
Taču lēdija Amalteja atbildēja: — Šmendriks man piedeva tikai līdzību ar cilvēcisku būtni — šķietamību, nevis garu. Ja es toreiz būtu nomirusi, es vienalga paliktu vienradze. Vecais burvis to zināja. Viņš zināja, taču neko neteica, lai ieriebtu Hagardam.
Aizsteigdamies lejup pa kaklu un pāri pleciem, zem zilās lentes paši no sevis izspruka viņas mati. Pilnīgi pārņemts no šīs trauksmes, kaķēns pacēla ķepiņu, lai spēlētos, taču atkal aprāvās un, asti apvijis priekšķepām un savādo galviņu piešķiebis, nosēdās uz pakaļķepām. Viņa zaļajās acīs mirdzēja zeltīti plankumiņi.
— Bet tas jau bija tik sen, — meitene turpināja. — Tagad manī sadzīvo divas — es pati un tā otra, kuru jūs dēvējat par "milēdiju". Nu viņa ir šeit tikpat patiesi kā es pati, kaut agrāk bija tikai kā plīvurs pār mani. Viņa staigā pa pili, guļ, ģērbjas, gatavo ēst un domā pati savas domas. Viņai gan nav spēju izdziedēt vai nomierināt, bet viņai piemīt cita maģija. Vīrieši viņu uzrunā kā "lēdiju Amal- teju", un viņa vai nu atbild, vai klusē. Karalis viņu mūžīgi vēro no savu bālo acu kaktiem, brīnīdamies par to, kas viņa īsti ir; arī karaļa dēls brīnās, kas viņa ir, un, būdams iemīlējies, pats sevi ievaino. Un ik dienas gan jūrā, gan debesīs, gan pilī un tās pagalmā, gan pils galvenajā tornī un karaļa sejā viņa meklē kaut ko, ko pati ne vienmēr spēj atcerēties. Kas tas ir, kas ir tas, ko viņa meklē šai savādajā vietā? Vēl pirms mirkļa viņa to zināja, bet nu ir atkal aizmirsusi.
Viņa pagriezās pret Molliju Grū. 1ās vairs nebija Vienradzes acis — tās bija skaistas sievietes pievilcīgās acis. To dzīles varēja izzondēt un izstudēt, un to tumšuma pakāpi — pilnībā aprakstīt. Bez bailēm, zaudējuma, apmulsuma un pašas attēla nekā cita Mollija tajās neredzēja.
— Vienradži, — viņa atgādināja. — Sarkanais Bullis tos visus aizdzina prom, visus, izņemot tevi. Tu esi pēdējais vienradzis. Tu nāci šurp, lai atrastu un atbrīvotu pārējos. Un tu to izdarīsi!
Palēnām atgriezdamās, dziļā un noslēpumainā jūra piepildīja lēdijas Amaltejas acis, līdz tās kļuva tikpat vecas, tumšas, nezināmas un neaprakstāmas kā pati jūra. Izbijusies Mollija vēroja šo procesu un vēl ciešāk aptvēra noliektos plecus, it kā rokas spētu pievilkt izmisumu kā zibens novedējs. Tajā pašā laikā skabūža grīdā sarosījās kāda skaņa, kas atgādināja dzerokļu trīšanos. Viņa to bija jau dzirdējusi: miegā grozījās Sarkanais Bullis. Nez, vai viņš sapņo, nodomāja Mollija.
Lēdija Amalteja ierunājās: — Man jādodas pie viņa. Cita ceļa nav, nav arī laika. Pat ja visa mana tauta jau ir mirusi un nav nekā, ko glābt, man viņš atkal jāsatiek — šai veidolā vai savējā. Man jāiet pie viņa, citādi es sevi pavisam aizmirsīšu, bet es nezinu ceļu un jūtos tik vientuļa. —
Pamājis ar asti, kaķēns izdeva savādu skaņu, kas nebija ne ņaudēšana, ne murrāšana.
— Es došos tev līdzi, — pieteicās Mollija. — Es tāpat nezinu ceļu līdz Sarkanajam Bullim, bet tam taču ir jābūt! Arī Šmendriks nāks. Ja ne mēs, tad viņš jau nu to atradīs.
— Es uz burvja palīdzību negaidu, — lēdija Amalteja nicīgi atbildēja. — Esmu lieciniece — kā viņš, kļūdīdamies pat pie visvienkāršākajiem trikiem, ar savām neveiksmēm ik dienas izklaidē Karali Hagardu un tēlo muļķi. Viņš gan saka, ka tas esot vienīgais, ko viņš spēj darīt, līdz viņa spēki atkal modīsies. Bet tas nekad nenotiks. Tagad viņš vairs nav nekāds burvis, bet gan karaļa klauns.
Mollijai pēkšņi iesāpējās seja, un viņa pievērsās zupas katlam. Norīdama rūgtumu, viņa atbildēja: — Viņš to dara tevis dēļ. Kamēr tu pārdomā, nīksti un pārtopi par ko citu, viņš, novērsdams Hagarda uzmanību, šķobās un gorās tā priekšā, lai tev pietiktu laika atrast savu tautu — ja tas vispār ir iespējams. Bet tas nevilksies ilgi — drīz viņš kā viss pārējais karalim apniks, un viņš tiks nogrūsts pils kazemātos vai vēl kādā tumšākā vietā. Tāpēc nevajag viņu izsmiet.
Viņas balss bija sīka, skumja un bubinoša kā bērnam. — Savukārt ar tevi tas nenotiks nekad. Jo tevi visi mīl.
Vēl mirklis, un abas sievietes — zemajai, aukstajai telpai neatbilstīgā skaistule, un dusmīgā vabolīte ar ķēkšas šarmu, kas šais apstākļos jutās kā mājās, — paspēja paraudzīties viena otrā. Atskanēja zābaku čīkstoņa, bruņutērpu šķindoņa un veču aprautās balsis. Skabūzī iemaršēja karaļa Hagarda četri bruņneši.
Visiem bija pāri septiņdesmit — klibi, izdēdējuši un trausli kā sērsna, tie vienalga no galvas līdz kājām bija ietērpti karaļa Hagarda nožēlojamajās bruņās un valkāja savus greizos ieročus. Moži sasveicinājušies ar Molliju un pavaicājuši, kas gaidāms vakariņās, viņi ieraudzīja lēdiju Amalteju un, pēkšņi apklusuši, sāka tik dziļi klanīties, ka
aizelsās.
— Milēdij, — iesāka vecākais. — Jūsu kalpi gaida jūsu pavēles. Mēs gan esam nolietojušies un iztērējuši savus spēkus, taču, ja vēlaties redzēt brīnumus, jums tikai atliek tos pieprasīt. Ja vēlaties, varam atkal kļūt jauni. — Viņa ieroču biedri piekrītoši nomurkšķēja.
Lēdija Amalteja atčukstēja: — Nē, nē, jūs nekad vairs nekļūsit jauni. — Mežonīgajiem, žilbinošajiem matiem aizsedzot seju, viņa aizmetās prom tā, ka satina tērps nošalca vien.
— Cik prātīga! — atzina vecākais bruņnesis. — Saprot, ka pat viņas skaistumam nav varas pār laiku. Tik jaunai būtnei reti skumja gudrība. Mollij, zupa smaržo vienreizēji!
— Daudz par garšīgu šādai vietai! — visiem sēžoties ap galdu, nokurnēja otrais. — Hagards neieredz labu ēdienu. Viņš saka, ka neviena maltīte nevar attaisnot tajā ieguldītos līdzekļus un pūles. Ta ir ilūzija un tukša šķiešanās. Dzīvojiet kā es, bez pašapmāniem! Brr! — Nodrebi- nājies viņš vaikstījās, līdz pārējie iesmējās.
— Dzīvot kā Hagardam, — saņemdams savu bļodu ar Mollijas ielieto kūpošo zupu, ieminējās cits bruņnesis,
— tāds liktens man būs lemts tikai viņā saulē, ja šamajā nepratīšu uzvesties.
— Kāpēc tad jūs paliekat viņa dienestā? — piesēdusies blakus un atbalstījusi zodu plaukstās, vaicāja Mollija.
— Algu viņš jums nemaksā un baro tik švaki, cik vien uzdrīkstas. Viņš neiztērē ne penija no savām noslēptajām bagātībām, bet pat lietū un vējā sūta jūs zagt uz Hagsgeitu. Viņš aizliedz visu —
no gaismām līdz liesmām, no lautām līdz dziesmām,
iio niekiem līdz priekiem, no alus, spēlēm, dzejas ar', līdz mīlai svētai — vai tā var?
Ko nepametat viņu? Kas tāds uz pasaules var jūs te aizkavēt?
Nopūzdamies un kāsēdami četri vecie vīri nervozi saskatījās. Ierunājās pirmais: — Pie visa vainīgs vecums. Kur lai mēs vēl ietu? Esam par vecu, lai klaiņotu pa ceļiem darba un pajumtes meklējumos.
— Pie visa vainīgs vecums, — piebalsoja otrs bruņnesis. — Kad kļūsti vecs, tad viss, kas tevi nesatrauc, jau rada ērtības sajūtu. Aukstums, tumsa un garlaicība jau sen kā mums zaudējuši savu asumu, bet siltums, dziesmas un pavasarīgas izjūtas — nē, tas tikai radītu satraukumu. Ir arī trakākas lietas par dzīvi pie Hagarda.