Trešais piebilda: — Hagards ir vecāks par mums. Pēc kāda laika Princis Lirs būs karalis šai valstī, un es netaisos pamest šo pasauli, līdz neesmu to pieredzējis. Man tas puika jau kopš bērnības ir paticis.
Mollija pēkšņi saprata, ka nemaz nav izsalkusi. Raudzīdamās apkārt uz veco vīru sejām, viņa klausījās, kā tie ar savām vīļveidīgajām lūpām strebj zupu izkaltušajās rīklēs, un nopriecājās, ka karalis Hagards allaž pusdienoja vienatnē. Mollija neizbēgami rūpējās par visiem, ko baroja.
Piesardzīgi viņa ievaicājās: — To stāstu, ka princis Lirs nemaz nav Hagarda adoptētais brāļadēls, esat kādreiz dzirdējuši? — Bruņneši neizrādīja ne mazāko izbrīnu par šo jautājumu.
— Mhm, — atbildēja vecākais, — esam gan. Iā tas pilnīgi varētu būt, jo princim pēc ģīmja tak nav nekādas līdzības ar karali. Un kas par to? Labāk jau lai nozagts svešinieks valda pār šo zemi nekā īstens karaļa Hagarda dēls.
— Bet, ja princis tika izzagts no Hagsgeitas, — iesaucās Mollija, — tad viņš būs tas, kas īstenos pilij uzlikto lāstu! — Un viņa atkārtoja Hagsgeitas iebrauktuvē dzirdēto Drinna rimi:
— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.
Taču, atklādami smaidam tikpat sarūsējušus zobus kā viņu ķiveres un krūšu bruņas, vecie vīri kratīja galvas.
— Tikai ne princis Lirs, — ierunājās trešais. — Princis varētu noslaktēt tūkstošiem pūķu, bet viņš negāzīs ne karali, ne pili. Tas nav viņa dabā. Viņš ir paklausīgs dēls, kurš diemžēl cenšas vienīgi izpatikt vīram, ko sauc par savu tēvu. Ne jau nu princis Lirs. Tai rīmē būs domāts kāds cits.
— Un pat ja princis Lirs tas būtu, — piebilda otrais,
— pat ja lāsts būtu izvēlējies viņu par savu sūtni, ari tad viņam nekas neiznāktu. Jo starp karali Hagardu un jebkādu liktenīgo stundu stāv Sarkanais Bullis.
Aptumšodams visu sejas ar savu nežēlīgo ēnu un ar savu elpu atdzesēdams karsto viru, telpā ieplūda klusums un sarīkojās uz palikšanu. Rudenīgais kaķēns Mollijas klēpī pārstāja murrāt, un kuslā pavarda liesmiņa sarāvās. Šķita, ka skabūža sienas saspiežas ciešāk.
Līdz šim klusējušais ceturtais bruņnesis cauri tumsai sauca Mollijai Grū: — Ir arī patiesais iemesls, kāpēc mēs paliekam Hagarda kalpībā. Viņš nevēlas, lai mēs viņu pamestu, bet karaļa Hagarda vēlmes ir Sarkanā Buļļa acuraugs. Mēs esam Hagarda favorīti un Sarkanā Buļļa gūstekņi.
Mollijas roka noteiktām kustībām turpināja glaudīt kaķēnu, taču viņas rīkle bija kļuvusi sausa, bet balss — izmocīta: — Kas karalim Hagardam ir Sarkanais Bullis?
Atbildēja vecākais bruņnesis: — Mēs nezinām. Bullis vienmēr šeit ir bijis. Viņš Hagardam ir kā balsts un armija, kā spēka avots un pats spēks; un laikam ari vienīgais līdzbiedrs, jo esmu pārliecināts, ka palaikam karalis pa kādām slepenām trepēm nokāpj viņa midzenī. Bet, vai tas klausa Hagardam pats pēc savas gribas vai spaidu kārtā, un kas ir pavēlnieks — Bullis vai karalis —, to mēs nekad neesam zinājuši.
Pēkšņi, apsārtušajām un miklajām acīm iedegoties, ceturtais — jaunākais no visiem, pieliecās pie Mollijas Grū. — Sarkanais Bullis ir dēmons un kā atmaksu par savu kalpību Hagardam pieprasīs Hagardu pašu. — Viņu pārtrauca cits, uzstādams, ka ir skaidri pierādījumi tam, ka Bullis ir karaļa Hagarda apburtais vergs, kurš tāds arī paliks, līdz netiks atburts, kas vienlaikus iznīcinās arī viņa bijušo pavēlnieku. Izlaistīdami savus šķīvjus, viņi sāka bļaustīties.
Tad pavisam klusi, bet tā, ka visi palika mierīgi, Mollija uzdeva kādu jautājumu: — Vai jūs zināt, kas ir vienradzis? Esat kādreiz viņu redzējuši?
Šķita, ka no visa dzīvā, kas bija telpiņā, tikai kaķēns un klusums atskatījās uz viņu kaut cik saprotoši. Atraugājusies vīru četrotne sāka blisināt un berzēt acis. Kaut kur dziļumā atkal nemierīgi nogrozījās guļošais Bullis.
Paēduši bruņneši salutēja Mollijai Grū un pameta ska- būzi: divi devās gulēt, divi — uz saviem posteņiem lietū un vējā. Vecākais nogaidīja, līdz pārējie aiziet, un klusi sacīja Mollijai: — Piesargies no lēdijas Amaltejas! Kad viņa pirmoreiz te ieradās, viņas skaistuma iespaidā pat šī nolādētā pils kļuva glīta — tāpat kā mēness, kas arī ir tikai spīdīgs akmens. Bet viņa šeit ir jau pārāk ilgi. Lai ari viņa ir tikpat skaista, kā allaž, tomēr no šīs klātbūtnes gan istabas, gan jumti, kas viņu ieskauj, kļuvuši tādi kā ļaunāki.
Viņa garā nopūta izčākstēja smilkstienā. — Tādu skaistumu es pazīstu, bet tieši šitādu zorti redzu pirmo reizi. Piesargies! Viņai jādodas prom no šejienes!
Palikusi vienatnē, Mollija iebāza seju kaķēna izspū- rušajā kažokā. Pavarda uguns lēnām dzisa, taču viņa to nepiebaroja. Veiklas radībiņas šaudījās pa telpu, un to saceltais troksnis atgādināja karaļa Hagarda balsi; savukārt, līdzinādamies Sarkanā Buļļa balsij un sizdamies pret pils sienām, grandēja lietus. Tad kā atbilde noskanēja paša Buļļa baurošana. Ta satricināja akmeņus zem kājām, un Mollija izmisīgi pieķērās galdam, lai noturētu sevi un kaķēnu no gāšanās lejup, pretī Bullim. Viņa iekliedzās.
Kaķēns ierunājās: — Viņš iet ārā. Viņš iziet pēc katra saulrieta, lai medītu savādo, balto dzīvnieku, kas tam izmuka. Pati ļoti labi zini. Neesi jau dumja.
No jauna atskanēja izsalkušie rēcieni, šoreiz jau no attāluma. Ievilkusi elpu, Mollija paraudzījās uz kaķēnu. Cita būtu daudz pārsteigtāka, taču viņu nu jau bija daudz grūtāk pārsteigt nekā vairumu sieviešu. — Un tu ari agrāk runāji? Vai ari tevi iedvesmoja lēdijas Amaltejas klātbūtne?
Kaķēns domīgi laizīja priekšķepu, līdz beidzot atbildēja: — Ieraugot viņu, man sagribējās runāt. Pie tā ari paliksim. Tad tas ir vienradzis. Viņa ir ļoti skaista.
— Kā tu zini, ka viņa ir vienradzis? — Mollija noprasīja. — Un kādēļ tu neļāvi viņai sev pieskarties? Es redzēju. Tev bija bail no viņas.
— Šaubos, vai man te ilgi gribēsies runāt, — neturēdams ļaunu prātu, kaķēns atbildēja. — Tavā vietā es netērētu laiku muļķībām. Atbildot uz tavu pirmo jautājumu — pat pirmo spalvu nometušu kaķi nevar apmānīt ar paskatu. Cilvēciskām būtnēm, tieši otrādi, ļoti patīk ārējais izskats. Atbildot uz otro… — viņš saminstinājās un pēkšņi tik ļoti aizrāvās ar mazgāšanos, ka nerunāja, līdz nebija sevi nolaizījis vispirms pūkainu, tad atkal gludu. Pat pēc tam viņš neskatījās uz Molliju, bet gan iedziļinājās savos nadziņos.
— Ja viņa man pieskartos, — kaķēns ļoti maigi iesāka, — es uz mūžiem piederētu viņai, nevis sev. Es gribēju, lai viņa man pieskaras, bet nevarēju to atļaut. Neviens kaķis to nebūtu ļāvis. Cilvēkiem mēs ļaujam sevi glaudīt, jo tas ir tīri patīkami un viņus nomierina, — bet viņai gan ne. Tāda likme jebkuram kaķim ir par augstu.
Mollija atkal paņēma kaķēnu, kas tik ilgi murrāja viņai pie kakla, ka viņa sāka baidīties, vai saruna jau nav galā. Taču beidzot viņš turpināja: — Tev ir pavisam maz laika. Drīz viņa vairs neatcerēsies, kas viņa ir vai kāpēc ir nākusi šurp, un Sarkanais Bullis vairs naktīs neauros pēc viņas. Var gadīties, ka viņa apprec labo princi, kas viņu tik ļoti mīl. — Kaķēns stipri ietriecās ar savu galviņu Mollijas pēkšņi nekustīgajā plaukstā un pavēlēja: — Dari to! Princis ir ļoti drosmīgs, ja mīl vienradzi. Kaķi spēj novērtēt varonīgu aplamību.