— Nē, — Mollija Grū atbildēja. — Nē, tas nedrīkst notikt. Viņa ir pēdējā.
— Tādā gadījumā viņai jāizdara tas, dēļ kā viņa ieradās, — kaķēns atteica. — Viņai jāseko pa karaļa taku lejā pie Buļļa.
Mollija tik nevaldāmi viņu piekļāva sev, ka tas sāka protestēt, iepīkstēdamies kā pele. Tikpat dedzīgi kā princis Lirs viņa vaicāja: — Tu ceļu zini? Pasaki man ceļu, saki, kur mums jāiet! — un, atlaidusi rokas, nolika dzīvnieciņu uz galda.
Kaķis ilgi neatbildēja, bet zeltītajiem plankumiem pārņemot atlikušo zaļumu, viņa acis iespīdējās arvien spožāk un spožāk. Noraustījās vienīgi atšauptā auss un melnais astes galiņš, nekas vairāk.
— Kad vīns izdzers pats sevi, kad ierunāsies miroņ- galva, kad pulkstenis nositis īsto stundu — tikai tad tu atradīsi eju uz Sarkanā Buļļa midzeni. — Viņš pabāza ķepiņas zem krūtežas un piebilda: — Tam visam pamatā, protams, ir vēl viens triks.
— Varu saderēt, — Mollija drūmi noteica, — ka drausmīgā, drūpošā, vecā miroņgalva ir uzstutēta augstu gaisā uz staba lielajā zālē, bet jau kādu laiku tai nav bijis nekā ko teikt. Netālu stāvošais pulkstenis ir aptracis un nosit, kad vien tam ienāk prātā, — pusnakti ik pēc stundas, septiņpadsmit — pulksten četros vai varbūt klusē cauru nedēļu. Bet vīns — ai, kaķīt, vai nebūtu vienkāršāk man parādīt to eju? Tu taču to zini, vai ne?
— Protams, zinu, — nospīdinādams garo žāvu un muti savilkdams rozītē, atbildēja kaķis. — Protams, ka man būtu vienkāršāk tev to parādīt. Ietaupītos tik daudz laika un pūļu.
Viņa balss miegaini izstiepās, un Mollija saprata, ka, tāpat kā karalis Hagards, arī viņš sāk zaudēt interesi. Viņa ātri noprasīja: — Tad pasaki man vēl ko. Kas notika ar vienradžiem? Kur viņi ir?
Atkal nožāvājies, kaķis murmināja: — Tuvi un tāli, tāli un tuvi. Tava lēdija spēj tos saskatīt, taču viņas atmiņa līdz tiem gandrīz nesniedzas. Viņi nāk tuvāk un tad slīd prom. — Viņš pievēra acis.
Rīvēdama raupjo rīkli, Mollijas elpa vilkās kā virve.
- Nolādēts, kāpēc tu man nepalīdzi?! — viņa kliedza. — Ko tu man visu laiku runā līdzībās?!
Lēni pavēris vienu zaļi zeltainu kā saulesgaisma mežā aci, kaķis atbildēja: — Es esmu tas, kas esmu. Ja varētu, es pateiktu visu, ko vēlies uzzināt, jo esi bijusi laipna pret mani. Taču es esmu kaķis, un neviens kaķis nekad un nekur vēl nevienam nav devis skaidru atbildi.
Pēdējie vārdi pārgāja dziļā, vienmērīgā murrāšanā, un viņš tā arī aizmiga ar puspavērtu aci. Mollija to klēpī glaudīja, kamēr viņš miegā murrāja, neizrunādams vairs ne vārda.
Princis Lirs, pārmetis pār plecu Lielo Hercoga Albāņa Cirvi, atgriezās pēc trim dienām: pie seglu loka nokarājās pēc jaunavām kārojušā milzu cilvēkēdāja galva. Lēdijai Amaltejai viņš gan nepasniedza šo balvu, un, nenomazgājis no briesmoņa asinīm brūnās rokas, arī nesteidzās viņu uzmeklēt. Spriežot pēc sava tāvakara paskaidrojuma skabūzī Mollijai Grū, viņš bija pārdomājis un nolēmis nekad vairs netraucēt lēdiju Amalteju ar saviem uzmanības pierādījumiem un, domājot par viņu, bet, nemeklējot ne viņas sabiedrību, ne apbrīnu, ne mīlu, klusi dzīvot, kaislīgi viņai kalpojot līdz pat savai vientuļajai nāvei. — Es būšu tikpat anonīms kā gaiss, ko viņa elpo, un tikpat neredzams kā spēks, kas viņu notur uz zemes. — Nedaudz padomājis, viņš piebilda: — Šad un tad es varbūt uzrakstīšu pa dzejolim, paslidināšu to zem viņas durvīm vai atstāšu tā, lai viņa tam uzdurtos. Taču es tos nekad neparakstīšu.
— Tas ir ļoti cēli, — piekrita Mollija. Viņa sajuta atvieglojumu, ka princis pārtraucis savus uzmanības apliecinājumus — tas viņu gan uzjautrināja, gan nedaudz apbēdināja. — Dzejoļi meitenēm patīk daudz vairāk par beigtiem pūķiem vai maģiskiem zobeniem. Katrā ziņā vismaz man tā bija jaunībā, ja man kāds vaicātu, kāpēc es aizbēgu ar Kaili…
Taču princis Lirs viņu pārtrauca, cieši noteikdams: — Nē, nedodiet man nekādas cerības! Man jāiemācās dzīvot bez cerībām, kā to dara mans tēvs, un varbūt tad mēs beidzot viens otru sapratīsim. — Viņš iebāza rokas kabatās, un Mollija izdzirda papīra čaukstoņu. — Patiesībā, es jau esmu uzrakstījis vairākus dzejoļus — par viņu, par cerībām un tā tālāk. Ja vēlaties, varat ieskatīties.
— Ar lielāko prieku! Tad nu jūs vairs nekad neiesit cīņās ar melnajiem bruņiniekiem un neaulekšosit caur uguns apļiem? — Iesākusi ķircināt, Mollija aptvēra, ka pašai būtu nedaudz žēl, ja tā notiktu, jo piedzīvojumi viņu bija padarījuši daudz glītāku, viņš bija arī krietni nokrities svarā, turklāt tie bija piedevuši viņam to nāves muskusa aromātu, kāds virmo ap katru varoni. Taču princis apmulsumā kratīja galvu.
— O, šķiet, grožus es tomēr no rokām neizlaidīšu, — viņš murmināja. — Bet ne jau izrādīšanās pēc vai lai viņa par to uzzinātu. Ta tas bija sākumā — taču pie ļaunu hercogu izaicināšanas uz taisnīgu cīņu, cilvēku izglābšanas un burvību laušanas pierod, un ir grūti vairs nebūt varonim, ja reiz tāds esi bijis. Jums patīk pirmais dzejolis?
— Tas, protams, ir ļoti izjusts. Bet vai tad ziedošs un brukuši ir pareiza atskaņa?
— Jā, vajag nedaudz pieslīpēt, — princis Lirs piekrita. — Mani vairāk satrauc tas brīnums.
— Jā, mani arī pārsteidza tas zījuks.
— Nē, es domāju pareizrakstību. Tur ir viens r un divi n vai otrādi?
— Katrā ziņā, viens r, es domāju. Smendrik! — Mollija izsaucās, jo tieši tobrīd sakumpis durvīs spraucās burvis. — Cik r jāraksta vārdā brīnums?
— Viens, — viņš saguris atbildēja. — Tā pati sakne, kas brīvībai. — Mollija ieblieza bļodā buljonu, un viņš apsēdās pie galda. Viņa skatiens bija ciets un mākoņains kā nefrīts, bet viens plakstiņš raustījās.
— Es tā vairs ilgi nevarēšu, — viņš lēnām iesāka.
— Un runa pat nav par šo briesmīgo vietu vai par to, ka man visu laiku viņā jāklausās — ar to jau es tīri labi tieku galā —, bet par to, ka man tās nožēlojamās blēņas ir jāatkārto stundām, bet vakar — pat visu nakti. Man nekas nebūtu pretī, ja viņš pieprasītu īstu maģiju vai kaut vienkāršu apvārdošanu, bet man visu laiku jāatkārto tās zelta zivtiņas un kārtis, lakatiņi un auklas — viss tas pats, kas bija Pusnakts Karnevālā. Es to nevaru! Es ilgi vairs neizturēšu!
— Bet tieši tādēļ viņš tevi arī ņēma, — Mollija protestēja. — Ja viņš vēlētos īstu maģiju, viņš būtu paturējis veco burvi, Mabruku. — Gandrīz uzjautrināts, Šmendriks pacēla galvu. — Es nedomāju tā, — viņa taisnojās. — Turklāt, cik vairs ilgi, un mēs atradīsim ceļu pie Sarkanā Buļļa, — man par to stāstīja kaķis.
Izrunājot pēdējos vārdus, viņa pārgāja uz čukstiem, un abi aši paraudzījās uz princi Liru; bet tas, savā kaktā uz ķebļa sēdēdams, acīm redzami sacerēja jaunu dzejoli.
— Gazele, — viņš murmināja, ar zīmuli durstīdams lūpas.
— Mamzele, citadele, asfodele, paralēle… — viņš izvēlējās vācele un žigli skribelēja tālāk.
— Ceļu mēs neatradīsim nemūžam, — pavisam klusi ieteicās Šmendriks. — Pat ja kaķis runāja taisnību, par ko es stipri šaubos, Hagards parūpēsies, lai mums nekad nebūtu laika izpētīt ne miroņgalvu, ne pulksteni. Kā citādi lai izskaidro to, ka viņš jo dienas uzkrauj tev vairāk darba? Vienīgi ar to, lai atturētu tevi no ložņāšanas un okšķerēšanas pa lielo zāli! Un kā tev šķiet, kāpēc viņš nepārtraukti liek sevi izklaidēt ar tiem karnevāla trikiem? Jā, un kāpēc viņš no sākta gala vispār mani pieņēma par savu burvi? Mollij, viņš zina — es par to esmu pārliecināts! Viņš zina, kas viņa ir, lai arī pagaidām vēl nespēj tam noticēt, bet, kad noticēs, gan sajēgs, kas jādara. Viņš zina! Reizēm es to saredzu pēc viņa sejas.