Atskanēja prinča Lira balss:
— Cik ilgu pacilāts un zaudējuma sists,
Tik rūgti tramtatā un trādirīdi ists.
Brists, krists, dzists. Nolāpīts!
Šmendriks pārliecās pāri galdam. — Mēs nevaram te palikt un gaidīt uz viņa triecienu. Mūsu vienīgā cerība ir nozust naktī — varbūt pa jūras ceļu, ja man kaut kur izdotos sadabūt laivu. Ieroču nesēji lūkosies citā virzienā, un vārti…
— Bet pārējie? — viņa maigi iesaucās. — Kā mēs varam aiziet, ja viņa ir mērojusi tādu ceļu, lai atrastu pārējos vienradžus, un, ja zinām, ka tie ir šeit? — Tomēr kādai maigi nodevīgai viņas būtnes daļiņai pēkšņi iegribējās būt pārliecinātai par meklējumu izgāšanos — to apzinādamās, viņa dusmojās uz Šmendriku: — Un kā tad ar tavu maģiju? Kā ar taviem paša meklējumiem? Arī no tiem tu atsakies? Un viņa nomirs cilvēka paskatā, bet tu dzīvosi mūžam? Tikpat labi tu būtu varējis viņu atdot Bullim jau toreiz!
Burvis atslīga krēslā — viņa seja bija sakrunkota un izbalējusi kā vešerienes pirksti. — Īstenībā vienalga — tā vai citādi, — gandrīz pie sevis viņš noteica. — Tagad viņa vairs nav vienradzis, bet mirstīga sieviete, kurai tas lempis var raidīt savas nopūtas un rakstīt dzejas. Varbūt beigu beigās Hagards viņu neatklās. Taisni vai jocīgi! — Nenogaršojis buljonu, viņš to atbīdīja malā un atbalstīja galvu rokās. — Pat ja mēs tiešām atrastu pārējos, es nespētu viņu vairs pārvērst par vienradzi. Manī vairs nav maģijas!
— Smendrik… — viņa iesāka, bet tieši tobrīd viņš pielēca kājās un izmetās no skabūža, lai arī viņa nedzirdēja, ka karalis būtu to aicinājis. Pat nepacēlis galvu, princis Lirs turpināja dungot pantmērus un piemērot atskaņas. Mollija virs pavarda pakāra podiņu sargkareivju tējai.
— Es jau pabeidzu, ja neskaita pēdējo kupleju, — beidzot Lirs ierunājās. — Gribat noklausīties tūlīt vai vēl pagaidīsit?
— Kā vien vēlaties. — Un viņš iesāka lasīt, taču viņa no tā visa nedzirdēja ne vārda. Par laimi, vēl pirms dzejoļa beigām ienāca ieroču nesēji, un viņš bija par kautrīgu, lai prasītu viņas domas to klātbūtnē. Kad tie devās prom, princis jau strādāja pie nākamā dzejoļa, bet, kad viņš atvadījās, bija ļoti vēls. Turēdama savu raibo kaķi, Mollija sēdēja pie galda.
Jaunais dzejolis bija iecerēts kā sestīne, un, traucoties augšup pa trepēm uz savu istabu, prinča Lira galva laimīgi šķindēja no žonglēšanas ar tās beigu atskaņām. — Pirmo es atstāšu pie viņas durvīm, — nodomāja princis, — bet pārējās paturēšu rītam. — Viņš sāka pārdomāt savu pirmītējo lēmumu par darbu neparakstīšanu, spēlēdamies ar tādiem pseidonīmiem kā Ēnu Bruņinieks un Le Chevalier Mal-Aimt'[6], kad aiz stūra ieraudzīja lēdiju Amalteju. Tumsā viņa veikli kāpa lejup, bet, ieraudzīdama viņu, izdeva savādu, blējošu skaņu un sastingusi apstājās trīs pakāpienus augstāk.
Ap pleciem apmesto talāru kāds no karaļa vīriem bija speciāli viņai nozadzis Hagsgeitā. Izlaistiem matiem, basām kājām — viss viņas izskats uz trepēm uzdzina tādas skumjas, ka tās apvijās prinča Lira kauliem, un viņš izlaida no rokām gan savas dzejas, gan visu izlikšanos un patiesībā jau gribēja mesties prom. Taču, būdams varonis viscaur, viņš drosmīgi pagriežas, lai seju sejā mierīgi un goddevīgi pateiktu: — Lai jums jauks vakars, milēdij.
Cauri pustumsai raudzīdamās viņā, lēdija Amalteja izstiepa roku, taču, vēl nepieskārusies, atrāva to atpakaļ.
— Kas tu esi? — viņa čukstēja. — Vai Rahs?
— Es esmu Lirs, — pēkšņi izbijies, viņš atbildēja.
— Vai tad jūs mani nepazīstat? — Taču viņa atkāpās, prin- čaprāt, tik plūstošiem soļiem kā dzīvnieks, nolaizdama galvu kā kaza vai stirna. — Es esmu Lirs, — viņš atkārtoja.
— Vecene! Mēness izdzisa! Ak! — Reizi nodrebinā- jusies, lēdija Amalteja pazina viņu. Taču viņas augums vēl arvien palika mežonīgi vērīgs, un tuvāk viņa nenāca.
— Jūs sapņojat, milēdij. — Viņš bija atguvis bruņinieka stāju. — Par ko gan — gribētos man zināt!?
— Man tas ir rādījies arī agrāk, — viņa lēni atbildēja.
— Es biju būrī, vēl bija kāda veca sieviete un iesprostoti dzīvnieki. Bet es jūs neapgrūtināšu ar šo stāstu, milord princi. Šis sapnis man arī agrāk ir bieži rādījies.
Viņa jau būtu to pametusi, taču princis ierunājās balsī, kāda piemīt vienīgi varoņiem — līdzīgi kā daudziem dzīvniekiem attīstās īpašs sauciens, kad tie ir ap- bērnojušies. — Sapnis, kas tik bieži atgriežas, visdrīzāk ir kā ziņnesis, kas nācis brīdināt par nākotni vai atgādināt par nelaikā aizmirstām lietām. Ja vēlaties, pastāstiet vēl, un es mēģināšu to jums atminēt!
Apstājusies viņa viegli pagrieza galvu un noraudzījās viņā, vēl arvien līdzinādamās spalvainam radījumam, kas lūr cauri brikšņiem. Taču acīs atspoguļojās kas cilvēcisks — it kā viņa būtu zaudējusi ko nepieciešamu vai pēkšņi aptvērusi, ka šis nepieciešamais viņai nekad nav bijis. Ja viņš būtu pamirkšķinājis, viņa aizskrietu; taču viņš ne tikai nepamirkšķināja, bet ar savu nesatricināmo skatienu piekala viņu nekustīgu, kā bija iemācījies to darīt ar grifiem un himērām. Viņas basās kājas ievainoja princi sāpīgāk par jebkādiem ilkņiem vai plosošiem nagiem, taču viņš to varonīgi izcieta.
Lēdija Amalteja sāka stāstīt: — Šai sapni ir melni, restoti furgoni; dzīvnieki, kuri reizē ir un nav; un spārnota būtne, kas mēnesnīcā metāliski mirdz. Garš vīrs ar zaļām acīm un asiņainām rokām.
— Garais vīrs būs jūsu tēvocis, burvis, — pārdomāja princis Lirs. — Vismaz tiktāl ir skaidrs, un asiņainās rokas mani nepārsteidz. Piedodiet, bet viņa izskats man nekad nav sevišķi paticis. Tas arī viss?
— Visu es izstāstīt nevaru. Tas nekad nebeidzas. — Viņas acīs kā dīķī krītošs milzu akmens atgriezās bailes: virpuļodams viss aizvilkās ar mākoņiem, un visriņķī rosījās žiglas ēnas. — Es skrienu prom no vietas, kur biju drošībā, un man visapkārt deg nakts. Bet tā ir arī diena, un es, mirkdama siltā, skābenā lietū, staigāju zem dižskābaržiem; un tur ir tauriņi, medainas skaņas, izraibināti ceļi un pilsētas kā zivs asakas; bet lidojošā būtne nogalina veco sievu. Lai kā nogriezdamās, es atkal un atkal skrienu sastingušajā ugunī ar savām dzīvnieka kājām…
— Lēdij, — princis Lirs pārtrauca, — milēdij, ar jūsu atļauju, pietiek! — Satumsdams viņas sapnis pieņēma veidolu un nostājās starp abiem, un pēkšņi viņš vairs nevēlējās zināt tā nozīmi. — Nevajag turpināt!
— Bet man jāturpina, jo tas nekad nebeidzas! Pat kad es pamostos, kustos, runāju vai pusdienoju, es nespēju atšķirt, kas ir reāls, kas — sapnis. Aizmirsdama to, kas ar mani notiek patlaban, es atceros to, kas nevar būt bijis. Cilvēki raugās uz mani tā, it kā man viņus vajadzētu pazīt, un es viņus arī pazīstu, bet tikai sapnī, un, kaut esmu nomodā, uguns nāk arvien tuvāk…
— Nevajag turpināt! — viņš izmisīgi lūdza. — Šo pili uzbūvēja ragana, un, ja šeit pārāk bieži piemin murgus, tie var īstenoties! — viņu stindzināja ne pats sapnis, bet tas, ka viņa, to stāstot, neraudāja. Būdams varonis, viņš izprata raudošas sievietes un zināja, kā tās mierināt — pārsvarā bija kāds jānogalina —, taču viņas klusais ārprāts gan mulsināja, gan atbruņoja; bet seja sagrāva drupās to attālināto cienību, ko viņš tik ļoti mīlēja uzturēt. Beidzot atkal ierunājies, viņš stostījās kā jauneklis: