— Es jums izrādītu uzmanību ar daudz lielāku grāciju, ja vien zinātu, kā īsti. Mani varoņdarbi un pūķi jūs nogurdina, bet tas ir viss, ko varu jums piedāvāt. Par varoni es kļuvu nesen, bet pirms tam es vispār nebiju nekas cits kā sava tēva garlaicīgais, mīkstčaulīgais dēliņš. Varbūt tagad es atkal esmu garlaicīgs, tikai citā veidā, bet, ja reiz esmu šeit, tad jūs nerīkojaties pareizi, izsviezdama mani mēslainē. Es gribētu, lai jūs kaut ko vēlētos no manis. Ja ne varoņdarbus, tad vismaz kaut ko noderīgu.
Tad — pirmo reizi kopš savas ierašanās karaļa Hagarda pilī — lēdija Amalteja uzsmaidīja viņam. Viegls smaids kā tikko dzimis mēness, niecīgs gaišuma lociņš uz neredzamā malas, bet princis Lirs noliecās pret to, lai sasildītos. Ja uzdrīkstētos, viņš būtu aplicis plaukstas šim smaidam un uzpūtis to gaišāku.
— Uzdziediet man! Tas būtu drosmīgi no jūsu puses — atraisīt balsi šai tumšajā, vientulīgajā vietā, un no tā būs arī labums. Uzdziediet man, dziediet skaļi — apslāpiniet manus sapņus, neļaujiet man atcerēties to, kas tā vēlas, lai es to atceros! Dziediet, mans lord princi, ja jums tīk! Tas jums neliksies varoņa cienīgs uzdevums, taču es būtu priecīga par to!
Un princis Lirs iedziedājās aukstajā trepju telpā, bet daudzas drēgnas, līdz šim neredzētas radībiņas būkšķēdamas šaudījās, meklējot patvērumu no viņa balss dienasgaismas jautrības. Viņš dziedāja pirmo, kas ienāca prātā, un tas izklausījās šādi:
— Kad biju vēl jauns es un mīlēts pārlieku, Un nebij' nekā, ko man dāmas spēj liegt, Kā saulpuķu sēklas es grauzu to sirdis
Un neteicu "mīlu" — to nespēju sniegt.
Bet teicu pats sev, ka tās domā tik šauri, Un mīklai par mani te nekritīs mats. Es gaidīšu to, kura redzēs man cauri, Un pazīšu mīlu — to jutīšu pats.
Un gadi kā mākoņi klīda man pāri, Un dāmas kā sniegpārslas, vējš kuras nes Man slīdēja garām tik vāri, tik vāri, Krāpdams grēkoju, grēkoju, grēkoju es.
Bet es teicu pats sev, ka tās neredz nekā, Cik tīrs es, redz vienīgi likteņa rats, Cik uzticams esmu, to ieraudzīs Tā, Un es pazīšu mīlu — to jutīšu pats.
Un atnāca viņa — tik gudra un maiga — Un teica, ka esot es labāks, kā melš. Vel pirms viņa pabeidza, pievīlu viņu, Indi iedzēra tā, metās jūrā, kas elš.
Un es saku pats sev, kļūdams gaumīgi vecāks Un samaitāts, uzdzīvi nebeigdams, šo:
— Ak, mīla ir stipra, bet ieradums stiprāks, jo es pazinu mīlu, kad izjutu to.
Kad viņš pabeidza, lēdija Amalteja iesmējās, un šķita, ka no šīs skaņas pils vecum vecā tumsa šņākdama atlēca nost no abiem. — Man prieks! Paldies jums, milord!
— Nezinu, kāpēc nodziedāju tieši šo, — princis Lirs neveikli iebilda. — Viens no tēva vīriem man to mēdza dziedāt. Patiesībā, es tam nepiekrītu. Es domāju, ka mīla ir stiprāka par ieradumu vai apstākļiem. Es domāju, ka ir iespējams sevi kādai saglabāt ilgu laiku un, kad viņa beidzot ierodas, neaizmirst, kāpēc esi gaidījis. — Neatbildējusi lēdija Amalteja atkal viņam uzsmaidīja, un princis paspēra soli viņas virzienā.
Izbrīnīts pats par savu uzdrīkstēšanos, viņš maigi noteica: — Ja varētu, es ieietu jūsu sapnī, lai tajā jūs sargātu un nogalinātu to, kas jūs vajā, tāpat, kā es to būtu izdarījis, ja tam pietiktu drosmes stāties man pretī skaidrā dienas laikā. Taču es nevaru tajā ieiet, kamēr jūs par mani nesapņojat.
Pirms viņa paspēja atbildēt — ja vispār grasījās to darīt —, viņi izdzirda no lejas pa vītņu kāpnēm nākam soļus un karaļa Hagarda aizplīvuroto balsi: — Es dzirdēju, kā viņš dzied! Kādā sakarā viņam būtu bijis jādzied? — Un tad Šmendrika, karaliskā burvja, lēnprātīgo ātrrunu: — Majestāte, tā bija tikai tāda heroiska dziesmiņa, chanson dc gestc*, kādas viņš bieži dzied, izjādams pretī varoņdarbiem vai atgriezdamies pēc slavas. Varat būt mierīgs, Jūsu Majestāte…
— Šeit viņš nekad nedzied, — iebilda karalis. — Savos muļķīgajos klejojumos viņš dzied nepārtraukti, par to es nešaubos, jo tā jau varoņi mēdz darīt. Bet viņš dziedāja šeit un ne jau nu par kaujām vai drosmi, bet par mīlestību. Kur ir viņa? Vēl neko nedzirdēdams, es jau zināju, ka viņš dzied par mīlu, jo drebēja pat akmeņi, kā tas mēdz notikt, kad pazemē grozās Bullis. Kur ir viņa?
Princis un lēdija Amalteja tumsā saskatījās, un tajā pašā brīdī jau bija viens otram līdzās, kaut neviens no tiem nebija izkustējies. Tas uzdzina bailes no karaļa, jo varbūt tieši to, kas tobrīd bija piedzimis abu starpā, viņš arī gaidīja. Kāpņu platforma veda uz koridoru; viņi pagriezās un skrēja kopā, kaut tālāk par savu elpu nekā nespēja saskatīt. Viņas soļi bija tikpat nedzirdami kā viņam dotais solījums, bet viņa smagie zābaki atskanēja, kā jau zābakiem uz akmens grīdas jāatskan. Karalis Hagards nesekoja, bet viņa balss šalca tiem nopakaļ pa koridoru un to pārmāca vienīgi burvja vārdi: — Peles, milord, nešaubīgi! Par laimi, man ir īpaši buramvārdi…
— Lai skrien! — teica karalis. — Man tīri labi patīk, ka viņiem jāskrien.
Apstājušies skriet, viņi atkal saskatījās.
Un ziema smilkstēdama vilkās pretī ne jau pavasarim, bet īsajai, kāri ilgotajai karaļa Hagarda zemes vasarai. Dzīve pilī turpinājās tai klusumā, kas piepilda vietas, kurās neviens ne uz ko necer. Mollija Grū gatavoja ēst, mazgāja veļu, berza akmens sienas un grīdu, laboja bruņas un asināja zobenus, skaldīja malku, mala miltus, apkopa zirgus un tīrīja staļļus, kausēja zagto zeltu un sudrabu karaļa lādēm un gatavoja ķieģeļus bez salmiem. Bet vakaros, pirms gulētiešanas, parasti gan lielīdama, gan labodama pareizrakstību, pārlasīja jaunos prinča Lira dzejoļus lēdijai Amaltejai.
Šmendriks pēc karaļa pavēles gan ākstījās, gan krāpās, pats to visu ienīzdams un apjauzdams, ka Hagards to zina un tādējādi gūst vēl papildu baudījumu.
Viņš vairs nepiedāvāja Mollijai bēgt no pils, pirms vēl Hagards nav pārliecinājies par lēdiju Amalteju; un ari slepeno ceļu lejā pie Sarkanā Buļļa viņš vairs necentās atklāt pat tad, ja viņam atlika brīvs bridis. Šķita, ka viņš ir padevies nevis karalim, bet kādam daudz vecākam un nežēlīgākam ienaidniekam, kas šoziem šai vietā viņu beidzot panācis.
Jo drūmāka un bargāka tapa nākamā diena, jo lēdija Amalteja kļuva skaistāka. Izmirkuši un drebinādamies no staigāšanas savos posteņos vai pēc mantu zagšanas karalim, atgriezās ieroču nesēji, bet, satikdami trepēs vai koridoros viņu, tie klusu atvērās kā ziedi. Viņa tiem uzsmaidīja un maigi aprunājās; taču, kad viņa bija aizgājusi, pils allaž likās vēl tumšāka kā jebkad; bet ārpusē vējš kā palags uz auklas grabināja biezās debesis. Jo viņas skaistums bija cilvēciski nolemts, un vecie vīri tajā nespēja rast sev mierinājumu. Viņi vienīgi varēja ciešāk sajozt pilošos apmetņus un klibot lejā pie vārgās skabūža guntiņas.
Bet lēdija Amalteja un princis Lirs kopā pastaigājās, sarunājās un dziedāja tik dzīvespriecīgi, it kā karaļa Hagarda pils būtu pārvērtusies par pavasarīgi zaļu, mežonīgu un ēnainu mežu. Viņi rāpās līkajos torņos kā klintīs, rīkoja piknikus akmeņainajās pļavās zem akmeņainās debess un bangoja augšup un lejup pa kāpnēm, kas bija atdzīvojušās par straumēm. Viņš stāstīja visu, ko zināja vai domāja, un laimīgs izgudroja viņas dzīvi un pat viņas spriedumus par to — uzklausīdama viņa tam palīdzēja šai procesā. Tak viņa to nekrāpa, jo patiesi nekā neatcerējās, kas bijis pirms pils un viņa. Viņa iesākās un nobeidzās ar princi Liru — ja neskaita sapņus, taču, kā jau viņš bija paredzējis, tie drīz izbaloja.