Sarkanā Buļļa nakts medību rēcieni atskanēja arvien retāk, bet, kad badīgās skaņas tomēr sasniedza dzirdi, viņa pārbijās, un ap viņiem atkal uzauga sienas un ziema, it kā abu pavasaris būtu viņas veidota prieka dāvana princim. lādos brīžos viņš būtu viņu apskāvis, taču labi ilgi jau zināja viņas bailes no pieskārieniem.
Kādu pēcpusdienu lēdija Amalteja stāvēja uz pils augstākā torņa, vērodama, kā princis Lirs atgriežas no karagājiena pret jau agrāk nogalinātā milzu cilvēkēdāja svaini, — kā jau paredzējis, viņš vēl arvien reižu reizēm devās klejojumos. Netīras ziepju krāsas debesis blāķiem stāvēja virs Hagsgeitas ielejas, taču lietus nelija. Tālu lejā brūnaļģu brūnām un sudrabainām strēmelēm jūra slīdēja pretī dūmakainajam horizontam. Ķēmīgajiem putniem nebija miera: tie bieži izlidoja pa pāriem vai trim, apmeta žiglu loku virs ūdens un atgriezās, lai sprauslādami, karaļa Hagarda pils virzienā lepni stāvus saceltām galvām soļotu pa smiltīm. — Vaineteic, vaineteic! — Bēgums driz solījās pāriet paisumā.
Lēdija Amalteja uzsāka dziedāt, un viņas balss balansēdama kā vēl kāds putns lidinājās gurdi gausajā gaisā:
— Es esmu ķēniņmeita, Bet savā dvēselē Un savas ādas važās Es novecoju te. Es labāk skrietu prom Un badā slapstītos…
Viņa neatcerējās, ka agrāk būtu dzirdējusi šo dziesmu, taču tās vārdi knaibīja un raustīja kā bērni, kas mēģina aizvilkt uz kādu vietu, ko tie vēlas atkal ieraudzīt. Viņa noskurinājās, lai tiktu no tiem vaļā.
— Bet es nenovecoju, — viņa sev teica, — un nejūtos kā važās. Es esmu lēdija Amalteja, Lira mīļotā, kurš ir ienācis manos sapņos, lai mani ari tajos nemāktu šaubas. Kur es būtu varējusi iemācīties tik skumju dziesmu? Es esmu lēdija Amalteja un zinu vienīgi prinča Lira iemācītās dziesmas.
Viņa pacēla roku, lai aptaustītu zīmi uz pieres. Mierīgi kā Zodiaks virpuļoja jūra, bet ķēmīgie putni klaigāja. Tas, ka zīme neizzuda, viņu nedaudz uztrauca.
— Jūsu Majestāte, — kaut nebija atskanējusi ne skaņa, viņa teica. Tad sev aiz muguras izdzirda čabošo nosmējienu un pagriezās pret karali. Bruņu kreklam viņš bija uzvilcis pelēku apmetni, bet galva bija kaila. Melnās līnijas uz sejas rādīja, kur laika nagi bija vilkušies pāri cietajai ādai, taču viņš izskatījās stiprāks un arī mežonīgāks par savu dēlu.
— Tam, kas jūs esat, jūs esat par ātru; bet par lēnu tam, kas reiz esat bijusi, man domāt. Stāsta, ka mīla padara vīrus veiklākus, bet sievietes — mierīgākas. Ja mīlēsit vēl vairāk, es jūs beidzot pieķeršu!
Neatbildējusi viņa tam uzsmaidīja. Viņa nekad nezināja, ko sacīt bālacainajam vecajam vīram, kuru tik reti redzēja, — un ari tad vienīgi kā kādu kustību gar tās vientulības malu, kurā viņa dalījās ar princi Liru. Tad dziļi ielejā nomirgoja bruņutērps un atskanēja skrapstoša skaņa, nogurušajam zirgam paklūpot pret akmeni. — Jūsu dēls atgriežas mājup! Sagaidīsim viņu kopā!
Karalis Hagards lēnām pienāca pie margām, bet mirguļojošajai figūriņai, kas jāja mājup, neveltīja vairāk, kā vienu acu uzmetienu. — Nē, tiešām — kāda daļa jums vai man gar viņu? Viņš nav mans ne pēc dzimšanas, ne mantības. Es viņu savācu, atcerēdamies, ka nekad neesmu bijis laimīgs un ka man nekad nav bijis dēla. No sākuma tas bija tīri patīkami, bet drīz vien viss padzisa. Viss, ko es savācu, nomirst. Nezinu, kāpēc, bet tā tas vienmēr ir bijis, izņemot vienu dārgumu — kas manā apsardzībā nav ne atdzisis, ne izbalojis — vienīgo, kas jebkad man piederējis. — Viņa bargā seja pēkšņi kā aizcirties slazds badīgi nozibsnīja: — Taču Lirs nespēs jums palīdzēt to atrast. Viņš pat nekad nav īsti zinājis, kas tas ir.
Bez brīdinājuma visa pils noskanēja kā noraustīta stīga — pie tās pamatiem guļošais lops bija izkustinājis savu šausmīgo svaru. Jau pie tā pieradusi, lēdija Amalteja viegli nobalansēja un gaiši ieteicās: — Sarkanais Bullis. Bet kāpēc jūs iedomājaties, ka esmu ieradusies to nozagt? Man nav ne apsargājamas karaļvalsts, ne ari vēlmes pēc iekarojumiem. Ko es ar viņu iesāktu? Un cik vēl viņš noēd!?
— Neizsmejiet mani! — karalis atteica. — Sarkanais Bullis pieder man ne vairāk kā zēns, un tas neēd, un to nevar nozagt. Viņš kalpo ikvienam, kam nav baiļu, un man ir tikpat maz baiļu kā miera. — Tomēr lēdija Amalteja ievēroja ļaunas nojautas slīdam pa garo, pelēko seju un nomūkam uzacu un kaulu paēnā. — Neizsmejiet mani! Kāpēc jums jātēlo, ka esat aizmirsusi par saviem meklējumiem un ka man būtu par tiem jāatgādina? Es zinu, pēc kā esat nākusi, un jūs ļoti labi zināt, ka man tas ir. Tad ņemiet to, ja varat, — tikai neuzdrošinieties padoties! — Melnās grumbas pavērsa savas malas kā naža asmeņus.
Jādams princis Lirs dziedāja, taču lēdija Amalteja vēl nevarēja sadzirdēt vārdus. Viņa mierīgi vērsās pie karaļa: — Milord, visā jūsu pilī, visā karaļvalstī, visos valdījumos, kādus vien Sarkanais Bullis spētu jums sagādāt, es vēlos tikai vienu, un tikko jūs teicāt, ka viņš nepieder jums — lai jūs to paturētu vai atdotu. Lai kas tas būtu, ko jūs tā lolojat, ja vien tas nav viņš, es patiesi novēlu jums gūt prieku no tā! Arlabudienu, Jūsu Majestāte!
Viņa devās uz torņa kāpnēm, bet karalis nostājās ceļā, un, raudzīdamās savām tumšajām, kā nagu nospiedumi sniegā, acīm, viņa apstājās. Pelēkais karalis pasmaidīja, un uz brīdi viņu sasaldēja savāds laipnums, jo pēkšņi likās, ka abi ir līdzīgi. Bet tad viņš ierunājās: — Es jūs pazīstu. Es jūs gandrīz jau pazinu, kad ar savu pavāri un klaunu nācāt pa ceļu. Kopš tā brīža nav bijis nevienas kustības, kas nebūtu jūs nodevusi. Solis, skatiens, galvas pagrieziens, kakla noplaiksnījums elpojot, pat tas, kā jūs pilnīgi nekustīgi stāvat — tie visi bija mani spiegi. Uz īsu mirkli jūs mani izbrīnījāt, un par to es savā vīzē esmu pateicīgs. Bet jūsu laiks ir pagājis.
Ar jaunekļa bezdomu grāciju viņš pēkšņi piegāja pie margām un pāri plecam raudzījās jūras virzienā. — Tūlīt būs paisums. Nāciet skatīties! Nāciet šurp! — viņš teica pavisam maigi, taču pēkšņi viņa balss ieņēma sevī ari pretīgo piekrastes putnu klaigas. — Nāciet, es jums nepie- skaršos!
Princis Lirs dziedāja:
— Tevi mūžīgi mīlēšu es, Cik vien mūžība ilga ir…
Briesmīgā galva pie viņa segliem piebalsoja tādā kā basa falsetā. Lēdija Amalteja piegāja pie karaļa.
Pāri jūrai, zem biezajām, virpuļojošajām debesīm, kā koki, lēni pieaugdami, vēlās viļņi. Tuvojoties krastam, tie izlieca savas muguras arvien augstāk un augstāk, tad pie- plaka un lēca tam virsū tik nikni kā slazdā iesprostoti dzīvnieki, kas metas pret sienu un ar elsojošiem rūcieniem atkrīt atpakaļ, lai lēktu atkal un atkal; bet ķēmīgie putni sērīgi klaigāja. Pirms pāršķelšanās viļņi bija pelēk- zaļi, bet pēc tās — viņas acīm pāri vēja plandīto matu krāsā.
— Tur, — viņas tuvumā atskanēja savāda, spalga balss. — Tur viņi ir. — Plati smaidīdams, karalis Hagards rādija uz balto ūdeni. — Tur viņi ir, — viņš iesmējās kā pārbiedēts bērns. — Tur viņi ir! Vēl pasakiet, ka tie nav jūsējie, vēl sakiet, ka nenācāt šurp, viņus meklēdama! Vēl pasakiet, ka cauru ziemu palikāt pilī mīlas dēļ!
Nespēdams sagaidīt atbildi, viņš aizgriezās, lai raudzītos viļņos. Viņa seja bija neticami pārmainījusies: prieks bija iekrāsojis drūmo ādu, noapaļojis vaigu kaulus un atslābinājis kā stopa stiegru novilkto muti. — Tie ir mani, — viņš maigi noteica. — Tie pieder man! Sarkanais Bullis man tos savāca pa vienam, un es viņus pavēlēju iedzit jūrā. Vai gan var būt labāka vieta, kur turēt vienradžus, un kāds gan cits krātiņš tos spētu noturēt? Jau sen kā iebiedējis viņu sirdis, Bullis tos apsargā, būdams nomodā vai gulēdams. Nu tie dzīvo jūrā, un ik paisums neaiznes tos līdz zemei par vienu vienīgu soli, kuru tie neuzdrošinās spert, jo neuzdrīkstas iznākt no ūdens. Viņi baidās no Sarkanā Buļļa.