Tuvumā iedziedājās princis Lirs:
— Citi grib piedāvāt vairāk, kā spēj, Visu uz mūžiem, ko liktens tiem sēj…
Cieši aptvērusi margas, lēdija Amalteja vēlējās, kaut viņš drīzāk ierastos, jo nu viņa zināja, ka karalis Hagards ir ārprātīgs. Zem viņiem klājās šaurā, dzeltenbālā piekraste, akmeņi, paisums un nekas vairāk.
— Man patīk tos vērot. Tie piepilda mani ar prieku! — Bērnišķīgā balstiņa gandrīz iedziedājās. — Es esmu pārliecināts, ka tas ir prieks. Kad es to pirmoreiz izjutu, domāju, ka nomiršu. Es redzēju divus. Agrajā rīta ēnā viens dzēra no strauta, bet otra bija uzlikusi galvu tam uz muguras. Man likās, ka nomiršu! Es teicu Sarkanajam Bullim: — Man tos vajag! Man vajag visus, cik vien to ir, jo mana vajadzība ir milzīga! — lāpēc ari Bullis viņus izķēra — vienu pēc otra. Bullim bija vienalga. Tikpat labi tie varēja būt skarabeji vai krokodili. Viņš vienīgi spēj atšķirt to, ko es vēlos, no tā, ko nevēlos.
Pārliecies zemajām margām, viņš uz brīdi bija viņu aizmirsis, un viņa būtu varējusi aizbēgt no torņa. Taču viņa palika, kur bijusi, jo, kaut ari bija diena, visapkārt viņai uzmodās vecs, slikts sapnis. Paisuma viļņi sašķīda uz akmeņiem un, atkal savienojušies, atkrita atpakaļ; bet princis Lirs jādams dziedāja:
— Bet tevi mūžīgi mīlēšu es, Vienalga, vai mīli vai ne.
— Kad pirmoreiz tos ieraudzīju, šķiet, es vēl biju jauns, — karalis Hagards turpināja. — Tagad gan man jābūt vecam — vismaz es esmu pievācis daudz ko vairāk, nekā man bija toreiz, atkal gan atlikdams visu atpakaļ. Es vienmēr esmu zinājis, ka nekur nav vērts ieguldīt savu sirdi, jo nekas nav mūžīgs, un man bija taisnība — līdz ar to es vienmēr esmu bijis vecs. Un tomēr ikreiz, kad es vēroju savus vienradžus, tas līdzinās tam ritam mežā, un, par spīti pats sev, es kļūstu patiesi jauns, jo pasaulē, kurā ir tāds skaistums, viss ir iespējams.
Sapni es raudzījos lejup uz četrām baltām kājām un sajutu zemi zem šķeltajiem nagiem. Laukums virs manām uzacīm dega, tāpat kā tagad. Taču tajā nebija nekādu vienradžu, kas nāktu ar paisumu! Karalis ir ārprātīgs, viņa nodomāja. Hagards turpināja: — Nez, kas ar tiem notiks, kad manis vairs nebūs. Skaidrs, ka Sarkanais Bullis tos mirklī aizmirsīs un dosies prom jauna saimnieka meklējumos, bet šaubos, vai pat tad tie atgūs savu brīvību. Ceru, ka ne, jo tādā gadījumā tie man piederēs mūžīgi.
Tad viņš pagriezās, lai atkal raudzītos viņā tikpat maigi alkatīgām acīm kā princis Lirs: — Jūs esat pēdējā. Bullis jūs palaida, jo tikāt pārveidota par sievieti, taču es zināju tāpat. Starp citu, kā jums izdevās šī pārvērtība? Jūsu burvis to nebūtu spējis. Šaubos, vai viņš pat krējumu varētu pārveidot sviestā.
Pietiktu atlaist rokas no margām, lai nokristu, taču tā vietā viņa gluži mierīgi atbildēja: — Milord, es nesaprotu. Ūdenī nekas nav redzams.
Karaļa seja notrīsēja, it kā viņa raudzītos caur uguni. — Vai jūs vēl arvien sevi noliedzat? — viņš čukstēja. — Jūs uzdrīkstaties sevi noliegt? Nē, tas ir tikpat māksloti un gļēvi kā tas, ka esat cilvēks! Ja vēl sevi noliegsit, es pats savām rokām nogrūdīšu jūs lejā pie jūsu tautas! — Viņš paspēra soli, bet viņa, nespēdama pakustēt, plati atvērtām acīm vēroja viņu.
Viņas galvu pildīja jūras troksnis reizē ar prinča Lira dziedāšanu un Raha pinkšķošajām nāves vaimanām. Murminādama pelēkā karaļa Hagarda seja slējās pāri viņai kā āmurs. — Tam tā jābūt, es nevaru būt kļūdījies! Tomēr šīs acis ir tikpat muļķīgas kā viņam — kā jebkuras acis, kas nekad nav redzējušas vienradžus, bet vienīgi savu attēlu spogulī. Kas tas ir par apmānu, kā tas var būt? Tagad tajās nav nekādu zaļo lapu!
Tad viņa aizvēra acis — tajās bija ieslēgts vairāk, nekā tās izrādīja. Smiedamies un buldurēdams, garām nošū- pojās radījums ar bronzas spārniem un raganas seju, bet tauriņš sakļāva spārniņus, lai viņai iebelztu. Ar bālajiem ragiem pašķirdams zarus, Sarkanais Bullis klusi virzījās cauri mežam. Viņa zināja, ka karalis Hagards aiziet, taču acis neatvēra.
Ilgi pēc tam vai varbūt tikai pēc brīža viņa izdzirda burvja balsi sev aiz muguras: — Apklustiet, nomierinieties, viss beidzies! — Viņa ij nezināja, ka bija ko teikusi.
— Jūrā! Jūrā! Ak, nesatraucieties! Vērojot šos paisumus, arī es tos neredzēju — ne šoreiz, ne agrāk. Taču viņš gan — un, ja Hagards ko redz, tad tas ari tur ir! — Viņa smiekli nošķīla, kā skaldot malku. — Neraizējieties! Dzīvojot šai raganas pilī, ir grūti ieskatīties lietu būtībā. Nepietiek ar gatavību saskatīt — jāskatās visu laiku! — Viņš atkal iesmējās, šoreiz gan maigāk. — Labi. Tagad mēs tos atradīsim! Nāciet! Ejam abi!
Pagriezusies viņa kustināja lūpas, lai izrunātu vārdus, taču tie neatskanēja. Ar savām zaļajām acīm burvis viņu pētīja. — Jūsu seja ir mitra, — nobijies viņš teica. — Es ceru, ka tas ir no šļakatām. Ja jūs esat kļuvusi tik cilvēciska, lai raudātu, tad nekāda pasaules maģija — nē, tām jābūt šļakatām! Nāciet man līdz! Kaut tās būtu šļakatas!
Pils lielajā zālē pulkstenis nosita seši. Patiesībā bija vienpadsmit minūtes pāri pusnaktij, taču zāle bija tikai nedaudz tumšāka nekā sešos vai pat dienvidū. Un pils iemītnieki bija iemanījušies noteikt laiku tieši pēc tumsas pakāpes. Bija stundas, kad zāle bija auksta un drūma siltuma un gaismas trūkuma dēļ, kad gaiss bija sasmacis un mierīgs, bet akmeņi smakoja kā sastāvējies ūdens, jo nebija logu, kas ielaistu spirgto vēju. Ta bija dienā.
Taču naktīs — gluži kā daži koki cauru dienu tver dzīvinošo gaismu un saglabā to savu lapu apakšās vēl ilgi pēc saulrieta — tātad naktīs pils bija tumsas pārlādēta, tā ņudzēja un mudžēja no tumsas. Tad vismaz aukstumam lielajā zālē bija iemesls, un, pamodušās no dienas snaudas, pa kaktiem sāka dipēt un čirkstēt sikas skaņas. Tieši naktīs šķita, ka senā akmeņu smarža ceļas no daudz zemākiem slāņiem nekā grīda.
— Iededz gaismu! — sauca Mollija Grū. — Nu, lūdzu, vai tu nevarētu iedegt gaismu?
Smendriks īsi nomurmināja dažas profesionālas frāzes. Pirmajā mirklī nenotika nekas, bet tad, izkai- sīdamies pa telpu spīdošu, pīkstošu un steidzīgu lausku tūkstošos, pāri grīdai sāka izplatīties dzeltenbāls gaišums. Pils nakts kustonīši kvēloja kā jāņtārpiņi. Aiz savām slimīgajām gaismiņām veidodami žiglas ēnas un krustām šķērsām mētādamies pa zāli, tie padarīja tumsu vēl aukstāku, nekā tā bija.
— Labāk jau nu nebūtu to darījis. Nevari atkal izslēgt? — vaicāja Mollija. — Vismaz tās purpursarkanās, ar tām — kājiņām?
— Nē, nevaru, — dusmīgi atbildēja Šmendriks. — Ne- čauksti! Kur ir miroņgalva?
Maza kā citrons, atvāzusies platā smaidā, tā blāvoja pīlāra ēnā kā rīta mēness — lēdija Amalteja to redzēja, bet nekā neteica. Pēc nokāpšanas no torņa viņa vēl nebija runājusi.
— Lūk! — Lēni mādams ar galvu un pie sevis izdvesdams svinīgas skaņas, burvis plati piesoļoja pie miroņgal- vas, ilgi un pētoši lūkodamies tās ieplaisājušajos un iedrupušajos acu dobumos. Līdzīgā nopietnībā raudzīdamās, Mollija Grū tomēr bieži pameta skatu uz lēdiju Amalteju. Beidzot Šmendriks noteica: — Labi. Nestāviet tik tuvu!