— Vai tiešām ir tādi buramvārdi, kas liktu miroņgal- vai sākt runāt? — vaicāja Mollija. Izpletis pirkstus, burvis veltīja viņai lietpratēja smaidiņu.
— Ir buramvārdi, kas liek ierunāties visam! Būdami izcili klausītāji, Meistarburvji izgudroja, kā apvārdot visu dzīvo un nedzīvo pasauli, lai tā ar viņiem runātu. Jo dzirdēt un redzēt ari ir burvju būtības pamats! — Dziļi ievilcis elpu, viņš pēkšņi aizgriezās un saberzēja rokas. — Pārējais ir tehnikas jautājums. Labi! Sāksim!
Strauji pagriezies pret miroņgalvu un viegli uzlicis roku uz bālā galvvidus, viņš to uzrunāja pavēlnieciskā, dziļā balsi. Vārdi no viņa mutes izmaršēja kā zaldāti, kuru soļi, šķērsojot tumšo gaisu, spēcīgi atbalsojās, taču miroņ- galva neizdvesa ne skaņas.
— Es tikai painteresējos, — burvis maigi noteica. Atrāvis roku no miroņgalvas, viņš to uzrunāja atkal. Šoreiz buramvārdi izskanēja mēreni pieglaimlgi un gandrīz žēlabaini. Miroņgalva turpināja klusēt, taču Mollijai izlikās, ka, driz vien izgaisdama, pāri bezsejas priekšai pārslīd nomoda atblāzma.
Mirdzošo nešķīstenīšu drebelīgajā gaismā lēdijas Amaltejas mati laistījās kā ziedi. Mierīga, kā reizēm mierīgs mēdz būt kaujaslauks, viņa neieinteresēti, bet arī ne vienaldzīgi, vēroja, kā Šmendriks tuksneškrāsas kaulu kamolam deklamē vienu apvārdojumu pēc otra, uz kuriem tas nereaģēja tāpat kā viņa. Ar katru buršanos Šmendrika tonis kļuva arvien izmisīgāks, taču atbildes vietā miroņgalva tikai klusēja. Un tomēr Mollija Grū bija pārliecināta, ka tā, apzinādamās visu apkārtnotiekošo, uzjautrināti klausās. Pārāk labi viņa pazina izsmiekla pilnu klusēšanu, lai sajauktu to ar nāvi.
Pulkstenis nosita divdesmit deviņus — vismaz pie šī skaitļa Mollijai tas nojuka. Rūsainie sitieni vēl nebija no- žvadzējuši līdz grīdai, kad Šmendriks, kratīdams abas dūres pret miroņgalvu, pēkšņi iekliedzās: — Labi jau labi, tu, pretenciozais skrimsli! Pa aci negribi dabūt? — Ar šiem vārdiem viņa balss pārgāja nožēlojamā, niknā ņurdoņā.
— Klaigā vien! — miroņgalva noteica. — Uzmodini vēl veco Hagardu! — Balss skrapstēja kā vējā kopā sasitušies zari. — Pakliedz skaļāk! Vecais virs droši vien tepat kaut kur ir. Viņš neko daudz neguļ.
Mollija aiz prieka vai iekliedzās, un pat lēdija Amalteja tuvojās par soli. Bez triumfa pazīmēm sejā Šmendriks stāvēja sažņaugtām dūrēm. Miroņgalva turpināja: — Vari sākt! Vari man uzprasīt, kā atrast Sarkano Bulli! Atbilde būs nekļūdīga! Ceļā pie Buļļa esmu nolikta par karaļa sargkareivi. Pat princis Lirs nezina slepeno eju, bet es gan!
Mollija Grū kautrīgi pavaicāja: — Ja jau tiešām esat sardzē, ko tad neceliet trauksmi? Un tā vietā, lai izsauktu bruņnešus, piedāvājat savu palīdzību?
Miroņgalva graboši nozviedzās: — Es jau ilgi esmu uz ši pīlāra. Es biju Hagarda galvenais rokaspuisis — līdz viņš bez kāda īpaša iemesla nocirta man galvu. Tās vēl bija tais laikos, kad viņš bija tik negants, ka vienkārši gribēja pārliecināties, vai tas ies pie sirds. Izrādījās, ka ne, taču viņš nolēma, ka manu galvu varētu vismaz kaut kā izmantot, un tādēļ uzstutēja to šeit kā savu sargu. Ņemot vērā iepriekšminēto, es pret karali Hagardu neesmu tik lojāls, kā varētu iedomāties.
Šmendriks klusi pavaicāja: — Tad atklāj mums šo mīklu! Atklāj mums ceļu pie Sarkanā Buļļa!
— Nē, — traki iesmiedamās, miroņgalva atbildēja.
— Kāpēc tad ne? — Mollija neganti iekliedzās. — Kas tās par spēlītēm? — Lai ari miroņgalvas izstieptie dzeltenie žokļi vairs nepakustējās, pagāja vēl laiks, līdz vibrējošie ļaunie smiekli nostāja. Tikmēr, savīstījušās savā lede- nīgajā gaismā, pierima pat šaudīgās nakts radības.
— Es esmu miris, — atbildēja miroņgalva. — Es esmu miris un karājos tumsā, pārraudzīdams Hagarda īpašumu. Mans vienīgais prieciņš ir kaitināt un izvest no pacietības dzīvos, bet pat tas gadās reti. Žēl, jo dzīves laikā tas man īpaši gāja pie sirds. Tāpēc ceru uz jūsu sapratni, ja, pats sev izdabādams, jūs nedaudz izmantošu. Pienāciet rit! Varbūt ari pateikšu!
— Bet mums nav laika! — Mollija lūdzās. Smendriks iebikstīja ar elkoni, bet viņa, piemetusies pavisam tuvu miroņgalvai, apelēja pie tukšuma apdzīvotajām acīm.
— Mums nav laika! Varbūt jau tagad ir par vēlu!
— Man gan ir laiks, — miroņgalva domīgi atbildēja.
— Patiesībā nemaz nav tik labi, ka ir laiks. Steiga, juceklis, izmisums; nepabeigti darbi, kaut kas palaists garām, kaut kas par lielu, lai vispār būtu apgūstams, — dzīvei tādai ari jābūt. Ir jau paredzēts, ka kaut kas būs ari jānokavē. Neuztraucieties par to!
Mollija būtu vēl turpinājusi lūgties, taču burvis, žigli satvēris to aiz rokas un pavilcis malā, nikni noteica:
— Stāvi mierā! Ne vārda vairs, ne vārda! Tas sasodītais taču ierunājās! Varbūt mīklas atminēšanai ar to ir gana!
— Nav gan! — miroņgalva informēja. — Es runāšu, cik vien vēlēsities, bet neko nepateikšu. Tīri draņķīgi, ne? Būtu jūs mani dzīvu redzējuši!
Nepievērsdams uzmanību, Šmendriks tincināja Molliju: — Kur ir vīns? Paskatīsimies, kā man izdosies ar vīnu!
— Es nevarēju atrast, — viņa nervozi atbildēja. — Pārmeklēju visur, bet neizskatās, ka pilī būtu kaut lāsīte. — Bezgalīgā klusumā burvis viņā nikni noraudzījās. — Es skatījosl — viņa taisnojās.
Šmendriks lēni pacēla abas rokas un ļāva tām atkal nokrist. — Nu ko, ja mēs nevaram atrast vīnu, tad ir cauri! Vēl jau atliek mani triki, bet no gaisa vīnu es neuzburšu!
Miroņgalva klaboši iespurdzās: — Matēriju nevar ne radīt, ne iznīcināt. Vismaz vairumam burvju tas neizdodas.
No tērpa krokām Mollija izvilka blašķlti, kas tumsā blāvi nospīdēja. — Man ienāca prātā — ja tev iesākumam būtu ūdens… — Smendriks un miroņgalva viņā paraudzījās gluži līdzīgi. — Nu, kaut kas tāds jau ir darīts, — viņa skaļi paziņoja. — Tev nenāktos radīt no jauna! To es nemaz no tevis neprasītu!
Ieklausījusies sevis teiktajā, viņa paraudzījās sāņus uz lēdiju Amalteju, bet Smendriks, paņēmis no viņas rokām blašķi un pie sevis murminādams dīvaini trauslas frāzes, sāka to, dziļdomīgi grozīdams, pētīt. Beidzot viņš secināja: — Kāpēc ne? Tev taisnība, tas ir standarta triks. Atceros, savulaik tas bija traki modē, tikai mūsdienās skaitās novecojies. — Lēni pārlaidis blašķei plaukstu, viņš ieauda gaisā kādu vārdu.
— Ko tu dari? — dedzīgi ievaicājās miroņgalva. — Ei, dari to tuvāk, te! Es nekā neredzu! — Taču, pārliecies pie krūtīm piespiestajai blašķei, burvis aizgriezās. Viņš uzsāka monotoni čukstošu skandējumu, kas Mollijai atgādināja skaņu, ko turpina radīt izdzisis ugunskurs vēl ilgi pēc pēdējās oglītes izgailēšanas.
— Zini, — pats sevi pārtraucis, viņš atzinās, — tas nebūs nekas sevišķs. Vin ordinaire*, labākajā gadījumā. — Mollija svinīgi pamāja. — Un parasti sanāk pārāk salds, bet, kā lai es tam lieku izdzert pašam sevi — nav ne mazākās jausmas. — Miroņgalvai rūgti žēlojoties, ka tai nekas nav ne redzams, ne dzirdams, apvārdošana tika atsākta vēl maigākos toņos. Pateikusi ko cerīgi nomierinošu lēdijai Amaltejai, Mollija nesagaidīja ne tās skatienu, ne atbildi.
Strupi aprāvis skandējumu, Smendriks piecēla blašķi pie lūpām. Iepriekš paostījis, viņš nomurmināja: — Švaks, švaks, galīgi nekādas buķetes! Nekad vēl ar maģijas palīdzību nav iegūts labs vīns. — Viņš to sasvēra, lai iedzertu, tad paskatījās, pakratīja un, stindzinoši smaidīdams, ap- vāza otrādi. No tās neiztecēja ne piles.