— Tas to ir izdarījis, — priecīgi noteica Smendriks. Pārlaidis sauso mēli vēl sausākajām lūpām, viņš atkārtoja:
— 1ās to ir izdarījis, beidzot tas to ir izdarījis! — Turpinādams smaidīt, viņš pavērsa blašķi, lai sviestu to pāri zālei.
— Nē, pagaidi — ei, nevajag! — miroņgalvas klabošā balss protestēja tik mežonīgi, ka Šmendrika roka metienā apstājās. Abi ar Molliju reizē pagriezās pret miroņgalvu, kura aiz milzu ciešanām savos centienos atbrīvoties jau bija sākusi izlocīties uz sava āķīša un, ar savu izdēdējušo pakausi smagi belzdama pa pīlāru, iegaudojās: — Nedari to! Cilvēki, jūs esat traki — sviest prom tādu mantu! Ja negribat, atdodiet man, bet nesviediet taču prom! — Šņukstēdama tā grīļīgi šūpojās uz pīlāra.
Gluži kā pār izkaltušu zemi dreifējošs lietus mākonis, Šmendrika seju šķērsoja sapņaini izbrīnīts skatiens. Viņš lēni pavaicāja: — Un kāds tev labums no vīna, ja tev nav ne mēles to nogaršot, ne rievoto aukslēju — to izbaudīt, ne barības vada — to norit? Vai tiešām piecdesmit gadus pēc nāves tu vēl atceries un vēlies…?
— Piecdesmit gadi nelaiķa kārtā — kas cits man vēl atliek? — beigusi savu grotesko raustīšanos, miroņgalva aiz vilšanās ierunājās gandrīz cilvēciskā balsī. — Es atceros ne tikai vīnu. Dod man vienu malku, kaut vienu lāsi, un es to tā izgaršošu, kā jūs ar visām savām sulīgajām miesām, orgāniem un garšas kārpiņām nemūžam nespētu. Man pietika laika pārdomāt. Es zinu, kāds ir vīns! Dod man to!
Plati smaidīdams, Šmendriks pakratīja galvu.
— Gana daiļrunīgi, tomēr es pēdējā laikā esmu kļuvis tāds spītīgs. — Miroņgalvai iestenoties nāvīgās ciešanās, viņš atvēzējās ar tukšo blašķi trešo reizi.
Aiz līdzjūtības Mollija Grū jau iesāka: — Bet tā jau ir… — , taču burvis uzmina viņai uz kājas. — Protams, ja tu gadījumā tāpat kā vīnu atcerētos ari ieeju Sarkanā Buļļa alā, tad mēs vēl varētu pakaulēties. — Skaļi apcerēdams, viņš pavirši, ar diviem pirkstiem uzsāka grozīt blašķi.
— Līkop! — miroņgalva mirklī iekliedzās. — Sarunāts, par vienu malku, bet dod to tūlīt! No domām par vīnu es esmu vairāk izslāpis, nekā biju, dzīvs būdams, kad man vēl bija rīkle, kurai izkalst. Dod man vienu malciņu, un es pateikšu visu, ko gribēsi. — Sarūsējušie žokļi sāka trīties viens pret otru. Trīcēdami drupanie zobi sāka plaisāt.
— Dod taču, — Mollija čukstēja Šmendrikam. Viņu šausmināja doma, ka kailie acu dobumi sāktu pildīties asarām. Bet Šmendriks tikai pakratīja galvu.
— Es tev atdošu visu, tikai pasaki, kā mums atrast Bulli.
Nopūtusies miroņgalva nevilcinādamās atbildēja:
— Ceļš iet cauri pulkstenim. Vienkārši izejiet tam cauri un būsit tur. Nu tad varu iedzert?
— Cauri pulkstenim. — Pagriezies burvis nolūkojās lielās zāles tālajā kaktā, kur tas stāvēja — garš, melns un tievs — tīrā saulrieta ēna no pulksteņa. Tā ciparnīcas stikls bija sasists, bet stundeņa nebija vispār. Kaprīzi kā zivs raustošos un grozošos mehānismu aiz pelēkā stikla knapi varēja saredzēt. — Tu gribi teikt — kad pulkstenis nosit īsto stundu, tas atveras un atklāj tuneli vai slēptas trepes. — Šmendrika balss bija šaubu pilna, jo pulkstenis izskatījās daudz par šmaugu, lai sevī slēptu vēl kādu gaiteni.
— Par to es nekā nezinu, — miroņgalva atbildēja.
— Ja gaidīsit, līdz tas nosit īsteno stundu, paliksit tikpat plikpauraini kā es. Kāpēc sarežģīt vienkāršus noslēpumus? Ejiet cauri pulkstenim, un otrā pusē būs Sarkanais Bullis. Do' šu'!
— Bet kaķis teica… — Iebildis Smendriks pagriezās un devās pulksteņa virzienā. Tumsā izskatījās, ka, arvien samazinādamies un salikdams, viņš dodas lejup no kalna. Pietuvojies pulkstenim, viņš neapstājās un turpināja iet, it kā pulkstenis tiešām būtu vienīgi ēna. Taču viņa degungals atdūrās.
— Tas ir stulbi! — atgriezdamies viņš ledaini secināja.
— Tu te gribi mūs piemānīt! Var jau būt, ka ceļš pie Buļļa ved cauri pulkstenim, taču jābūt vēl kaut kam! Pasaki, vai ari es izlaistīšu vīnu pa grīdu, lai tu vēl ilgi atcerētos tā izskatu un smaržu! Atri!
Šoreiz miroņgalva iesmējās domīgi un gandrīz laipni.
— Atceries, ko teicu par laiku! Kad biju dzīvs, tad, tāpat kā jūs visi, ticēju, ka laiks ir vismaz tikpat vai pat vēl reālāks un stabilāks nekā es pats. Es teicu "pulkstenis viens", it kā to varētu atrast uz kartes — un es ļāvu, lai mani steidzina no minūtes uz minūti, no dienas uz dienu, no gada uz gadu — it kā es tiešām pārvietotos no vienas vietas otrā. 'tāpat kā visi pārējie, es dzīvoju no sekundēm, minūtēm, nedēļas nogalēm un Jaungadiem mūrētā mājā, ne reizes no tās neiziedams, — līdz nomiru, jo citu durvju tur nebija. Nu es zinu, ka varēja staigāt arī caur sienām.
Mollija apmulsumā mirkšķināja, bet Šmendriks māja ar galvu. — Jā. īstie burvji tā ari dara. Bet tad jau pulkstenis…
— Pulkstenis nekad nenositīs īsto stundu, — miroņgalva turpināja. — Hagards jau sen kā sabojāja mehānismu — vēl kad viņš centās notvert un saturēt laika ritumu, kas tā steidzās garām. Bet jums svarīgākais būtu saprast, ka nav no svara, cik pulkstenis nositīs nākamreiz — desmit, septiņus vai piecpadsmit. Jūs varat iezvanīt paši savu laiku un uzsākt skaitīšanu, kur vien iepatīk. Kad būsit to izpratuši — tad jebkurš laiks jums būs īstais.
Tobrīd pulkstenis nosita četri. Vēl nebija izdzisis pēdējais sitiens, kad zem lielās zāles grīdas noskanēja atbilde. Ta nebija ne neganta dārdoņa, ne baurošana, kādu Sarkanais Bullis bieži palaida miegā, bet gan zema, jautājoša skaņa, it kā tas būtu pamodies, sajuzdams naktī ko jaunu. Ik akmens plāksne nošņācās kā čūska, un, blāzmojošajām nakts radībām mežonīgi drāžoties uz zāles malām, pati tumsa šķitās nodrebam. Pēkšņi Mollijai radās pārliecība, ka tuvumā ir karalis Hagards.
— Dod vīnu! — miroņgalva sauca. — Savu solījumu esmu turējis! — Klusēdams Smendriks piešķieba tukšo blašķi tukšajai mutei, bet miroņgalva čāpstināja un gul- dzināja, līdz beidzot nopūtusies teica: — Ak, tā tik bija manta, īsts vīns! Tu esi lielāks burvis, nekā es domāju! Tad nu par to laiku tu mani saprati?
—Jā, — Smendriks atbildēja. — Domāju, ka sapratu. — Sarkanais Bullis atkal palaida ziņkārīgo skaņu, un miroņgalva nograbēja pret pīlāru. — Nē. Tomēr nesapratu. Cita ceļa nav?
— Kā gan lai būtu? — Mollija izdzirda soļus, tad klusumu un tad sīkas, piesardzīgas ieelpas un izelpas. Viņa nespēja pateikt, no kurienes tās nāk. Smendriks pagriezās pret viņu ar seju, kas aiz bailēm un apmulsuma šķita no iekšpuses apdūmota, tāpat kā laternas stikls. Tajā bija ari gaisma, taču tā drebinājās kā laterna vētrā.
— Man šķiet, ka saprotu, — viņš bilda, — taču īstenībā tomēr ne. Es pamēģināšu.
— Izskatās, ka tas ir īsts pulkstenis. Nekas. Es varu iziet cauri ari īstam pulkstenim, — daļēji Mollija to teica, lai viņu nomierinātu, taču apjauzdama, ka tas, ko bija pateikusi, ir taisnība, sajuta savā ķermenī gaišumu. — Es zinu, kur mums jāiet, un tas jau ir tikpat labi, kā zināt laiku jebkurā diennakts stundā.
Miroņgalva viņu pārtrauca: — Ta kā vīns bija tik labs, tad mūsu norunas sakarā es jums došu vēl vienu padomu. — Smendriks vainīgi paskatījās. — Sašķaidiet mani! Notrieciet uz grīdas, lai es sadruptu gabalos! Neprasiet, kāpēc — vienkārši izdariet to! — lielā ātrumā balss gandrīz čukstēja.
Smendriks un Mollija reizē iesaucās: — Ko? Kāpēc? — Miroņgalva atkārtoja savu prasību. Smendriks nerimās.