— Labs ir! Ta ir balta ķēve. Es to gribu savam karnevālam. Devītais krātiņš ir tukšs.
— Man vajadzēs virvi, — Rahs jau griezās prom, bet vecene viņu apstādināja. — Tikai viena virve viņu spētu noturēt — tā, ar kuru senie dievi sasēja vilku Fenrisu. lā bija taisīta no zivs dvašas, putna spļaudekļiem, sievietes bārdas, kaķa ņaudiena, lāča cīpslām un vēl no kaut kā. Atceros — no kalnu saknēm! Mums nekā tāda nav, nav arī rūķīšu, kas to noaustu, — nāksies iztikt ar dzelzs stieņiem. Es viņai uzlaidīšu miegu, — un Fortūnas Mammucis, rokām adīdams nakts gaisu, rīkles balsī dārdināja dažus derdzīgus vārdus. Kad vecene bija beigusi savu buršanu, ap Vienradzi uzvirmoja zibens smarža.
— Tagad taisiet krātiņu, — viņa teica abiem vīriem. — Lai kādu troksni jūs arī saceltu, viņa gulēs līdz saullēktam — ja tikai jūs savā pierastajā stulbumā nepieskarsities viņai ar rokām. Sadaliet devīto krātiņu daļās un saceliet to ap viņu — tikai uzmanīgi! Roka, kas pieskaras viņas krēpēm, acumirkli pārvēršas ēzeļa pakavā, ko tā arī ir pelnījusi! — Viņa vēlreiz pameta izsmiekla pilnu skatu uz tievo, garo vīru. — Un sīkie triki, burvi, tagad tev padosies vēl grūtāk, — nosēkdamās viņa izgrūda: — Pie darba! Tumsas palicis pavisam maz!
Kad vārdi vairs nespēja viņu sasniegt, jo, it kā būtu izlēkusi tikai noskandēt pulksteņlaiku, viņa ieslīdēja atpakaļ savas kulbas ēnā, virs, vārdā Rahs nospļāvies ziņkārīgi bilda: — Taisni jābrīnās, ko tā vecā grabaža uztraucas. Kāpēc lai mēs tam lopiņam nepieskartos?
Burvis atbildēja tik klusā balsī, ka to gandrīz nevarēja sadzirdēt: — Cilvēka rokas pieskāriens viņu uzmodinātu pat no visdziļākā miega, kādu var uzsūtīt tikai velns. Bet Fortūnas Mammucis jau nav nekāds velns.
— Viņa gan gribētu, lai mēs tā domājam, — noņir- dzās tumšmatainais. — Ēzeļa pakavs! Gha! — Rokas viņš tomēr sabāza dziļi kabatās: — Kāda tur atburšana? Kaut kāda veca, balta ķēve!
Taču burvis jau gāja pēdējās melnās kulbas virzienā.
Pasteidzies! — viņš nosauca pāri plecam. — Drīz ausīs diena!
Atlikušo nakti viņi pavadīja, noārdot devītā krātiņa jumtu, grīdu un stieņus un liekot tos apkārt Vienradzei. Kad Rahs pagrūda durvis, lai pārliecinātos, ka tās ir aizslēgtas, austrumu puses pelēkie koki sarkani nokvēloja, un Vienradze atvēra acis. Abi vīri steigšus lavījās prom, tikai garais burvis pagriezies ieraudzīja, kā Vienradze uzraušas stāvus un, šūpodama galvu kā vecs, balts zirgs, raugās dzelzs stieņos.
Pusnakts karnevāla deviņas melnās kulbas dienasgaismā izskatījās mazākas — trauslas kā sakaltušas lapas, tās it nemaz vairs neradīja draudīgu iespaidu. Drapēriju vairs nebija — tagad kulbas rotāja no segām izgriezti melni, skumji karogi un sarainas melnas lentes, kas plandīja vējā. Savāds bija to izvietojums krūmiem aizaugušajā laukā — krātiņu piecstūris apjoza trīsstūri, kura centrā zvilnēja Fortūnas Mammuča kulba. Vienīgi šā krātiņa saturu vēl aizklāja melns šķidrauts. Fortūnas Mammuci nekur nemanīja.
Vīrs, vārdā Rahs, vadāja paretu laucinieku pūli no viena krātiņa pie otra, drūmi stāstīdams par to iemītniekiem: — Šis te ir mantikors. Cilvēka galva, lauvas ķermenis, skorpiona aste. Notverts pusnakti, elpas saldināšanai mielojoties ar vilkaci.
Nakts radības, Vestas pie gaismības!
Tas ir pūķis. Šad un tad izvemj pa liesmai — parasti uz tiem, kas viņu biksta, puisīt! Iekšās viņam vārās elle, bet āda ir tik auksta, ka stindzina. Pūķis runā, bet pašvaki, septiņpadsmit valodās, sirgst ar podagru. Satīrs. Dāmas lai turas tālāk! Riktīgs nekauņa! Notverts dīvainos apstākļos, par piemaksu demonstrējam pēc izrādes tikai džentlmeņiem. Nakts radības! — Stāvēdams pie Vien- radzes krātiņa, kas bija viens no trim iekšējiem, garais burvis vēroja procesijas gaitu ap piecstūri. — Man te neklātos būt, — viņš teica Vienradzei. — Vecene brīdināja, lai turos tālāk no jums, — viņš patīkami nospurdza. — Kopš es viņai piebiedrojos, viņa mūžīgi mani ir izsmējusi — par to es savukārt viņu kaitinu!
Vienradze burvi knapi dzirdēja. Viņa nepārtraukti grozījās savā cietumā, saraudamās no pieskaršanās dzelzs stieņiem, kas viņu apjoza. Neviena nakts radība necieš aukstu dzelzi, un, lai gan Vienradze spēja ar to samierināties, tomēr tā nāvīgā smaka šķita pārvēršam viņas kaulus smiltīs un asinis — lietus ūdenī. Laikam viņas krātiņa stieņi bija noburti, jo tie nepārtraukti cits ar citu ļauni spīļainā ātrrunā sačukstējās. Smagā atslēga ķiķināja ucf šņukstēja kā traks mērkaķis.
— Teiciet man, ko redzat! — burvis atkārtoja Fortūnas Mammuča vārdus: — Paskatieties uz saviem leģendārajiem biedriem un teiciet, ko redzat!
Cauri tumsnīgajai pēcpusdienai nošķinda Raha tērauda balss: — Elles vārtsargs! Kā redzat, ar trim galvām un veselīgu čūsku kažoku. Pēdējo reizi virszemē redzēts Hērakla laikos, kurš to izvilka, pašaudams aiz paduses. Taču mēs viņu izvilinājām gaismā ar labākas dzīves solījumiem. Cerbers. Paraugieties viņa sešās sarkanajās pieviltajās acīs! Pienāks tā diena, kad jūs atkal tajās rau- dzīsities. Uz šo pusīti pie Midgarda Čūskas! Uz šo pusīti!
Vienradze palūkojās cauri stieņiem uz krātiņa iemītnieku. Viņa neticēja savām acīm. — Tas taču ir tikai suns, — viņa nočukstēja. — Izsalcis, nelaimīgs suns ar vienu vienīgu galvu un pavisam šķidru spalvu, nabadziņš. Kā viņi to var uzskatīt par Cerberu? Vai viņi visi ir akli?
— Ieskatieties vēlreiz, — bilda burvis.
— Bet satīrs, — Vienradze turpināja, — satīrs ir pērtiķis, vecs pērtiķis ar izmežģītu pēdu! Drakons ir kro- kodils, kas drīzāk izvemj zivis, ne liesmas. Un lielais man- tikors ir lauva — teicams lauva, bet nemaz ne briesmīgāks par citiem. Neko nesaprotu!
— Vesela pasaule ir viņas vēderā, — Rahs nobubi- nāja. Burvis atkārtoja: — Ieskatieties vēlreiz!
Un tad — kā mēdz gadīties, ja acis pierod pie tumsas, — Vienradze katrā krātiņā saskatīja vēl pa kādam augumam. Kā milži tie vīdēja pāri Pusnakts Karnevāla gūstekņiem, tai pašā laikā būdami savienoti ar tiem: no patiesības graudiņa izauga vētrainas vīzijas. Blakus man- tikoram — kas badīgām acīm, slienainu muti rēkdams locīja savu nāvīgo asti, līdz tā ar visu indīgo dzeloni nokarājās tieši virs viņa auss — bija ari lauva, salīdzinoši mazs un absurds. Tomēr tā bija viena un tā pati radība. Vienradze izbrīnā piesita ar pēdu.
Tas pats atkārtojās ari citos krātiņos. Drakona ēna pavēra muti un izšņāca nekaitīgu liesmu, liekot garlaikotajiem apmeklētājiem šausmās novērsties, kamēr čūskām klātais Elles Sargsuns gaudoja, sludinādams trīskārtīgu postu un iznīcību saviem nodevējiem, bet klibais satīrs glūnēja caur stieņiem un aicināja jaunas meitenes uz neiedomājamām baudām turpat, uz līdzenas vietas. Kas attiecas uz krokodilu, pērtiķi un skumjo suni, tie pilnībā nobālēja brīnišķo parādību priekšā, kļūdami vien par ēnām pat Vienradzes apskaidrotajās acīs. — Savāda burvestība, — viņa maigi noteica, — lai drīzāk piemīt kāda nozīme, nevis maģija!
Burvis atviegloti un ar patiku iesmējās. — Labi teikts, tiešām labi teikts! Es zināju, ka vecā briesmone ar saviem lētajiem apvārdojumiem jūs neapžilbinās. — Viņa balss kļuva stingra un noslēpumaina — Nu viņa ir kļūdījusies trešoreiz. Vecā pagurusi krāpniece izdarījusi vismaz divas liekas kļūdas. Ta stunda tuvojas!