— Ko tu runā? Kāpēc gan mums vajadzētu tevi sašķaidīt?
— Izdariet to! — miroņgalva uzstāja. — Izdariet! — Elpa tuvojās no visām pusēm, lai gan dzirdami bija tikai vieni vienīgi soļi.
— Nē! Tu esi traks! — Šmendriks uzgrieza tai muguru un devās otrreiz pie tumšā, izdēdējušā pulksteņa. Paņēmusi lēdiju Amalteju aiz aukstās rokas un vilkdama balto meiteni aiz sevis kā gaisa pūķi, Mollija sekoja.
Skumji noteikdama: — Nu, labi. Es jūs brīdināju, — miroņgalva briesmīgā, kā krusa pa dzelzi balsī sāka kliegt.
— Palīgā, karali! Šurp, sardze! Šeit kramplauži, bandīti, marodieri, laupītāji, slepkavas, paļātāji, plaģiatori! Karali Hagard! Ei, karali Hagard!
Tad šķindēdami virs viņu galvām un no visām pusēm tuvojās soļi, un viņi izdzirda skrējienā savstarpēji sasaucošās padzīvojušo bruņnešu svelpjošās balsis. Vienīgi — nemirgoja lāpas, jo bez karaļa pavēles uzšķilt gaismu pilī nedrīkstēja, bet Hagards pagaidām nebija dzirdams. Kā pazudināti un bezpalīdzīgi blenzdami uz miroņgalvu, trīs zagļi stāvēja apmulsumā.
— Piedodiet, bet nodevīgums ir manā dabā. Es taču brīdināju… — miroņgalva nepabeidza, jo tā izzudušās acis pēkšņi ieraudzīja lēdiju Amalteju: plati atpletušās, tās iezaigojās — kaut gan lāgā tā nevarēja būt. — Ak, nē, — balss maigi noteica. — Nē, jūs … Es gan esmu neuzticams, bet ne jau nu tik foti…l
— Skrien! — Smendriks sauca, kā jau ļoti sen reiz bija saucis jūras putu baltajai mežonīgai leģendai, kuru tikko bija atbrīvojis. Kamēr bruņneši trokšņaini meimuroja tumsā, viņi metās pāri lielajai zālei, bet miroņgalva ķērca:
— Vienradze! Vienradze! Hagard, Hagard, lūk, viņa aiziet lejā pie Sarkanā Buļļa! Atceries par pulksteni, Hagard — kur tu esi? Vienradze! Vienradze!
Tad vispārējā kņadā mežonīgi nošalca karaļa balss:
— Muļķis, nodevējs, tu viņai pateici! — Viņa ātrie, slepeni spertie soļi bija dzirdami tik tuvu, ka Smendriks jau taisījās pagriezties, lai cīnītos, — bet tad atskanēja skrap- stoņa un pret veciem akmeņiem spēcīgi nokrakšķēja veci kauli. Burvis turpināja skriet.
Kad viņi stāvēja pulksteņa priekšā, šaubīties, vai ko saprast, vairs nebija lemts. Bruņneši jau bija zālē, un viņu žvadzošie soļi dunoši atbalsojās starp sienām, bet karalis Hagards šņākdams un lādēdamies viņus steidzināja. Lēdija Amalteja nevilcinājās ne mirkli. Viņa iegāja pulkstenī un nozuda kā mēness mākoņu aizsegā — ne tajos iekšā, bet tūkstoš vientulības jūdžu attālumā.
It kā viņa būtu driāda, bet viņas koks būtu laiks, ārprātā nodomāja Mollija. Caur blāvo, plankumaino stiklu viņa varēja saskatīt atsvarus, pendeli un aprūsējušos zvanus, kas visi šūpodamies dega. Tālāk nekādu durvju, pa kurām lēdija Amalteja būtu varējusi iziet, nebija. Bija tikai rūsaina mehānismu aleja, kas aizveda viņas acis projām lietū. Atsvari plīvoja no vienas puses uz otru kā jūraszāles.
Karalis Hagards kliedza: — Apstādiniet viņus! Sašķaidiet pulksteni! — Mollija jau iesāka pagriezt galvu, lai Šmendrikam atklātu, ka laikam sapratusi miroņgalvas teikto, taču burvis bija izzudis tāpat kā karaļa Hagarda zāle. Ari pulkstenis bija nozudis, un viņa atradās kādā vēsā vietā blakus lēdijai Amaltejai.
Karaļa balss viņu sasniedza no liela tāluma, ne tik daudz dzirdama, cik atcerama. Turpinādama galvas pagriezienu, viņa ar skatienu atdūrās prinča Lira sejā. Aiz viņa, drebinādamās kā zivs sāni, krita spoža migla, ne ar ko neatgādinādama korozijas skarto pulksteņa mehānismu. Šmendriks nekur nebija manāms.
Princis Lirs nopietni paklanījās Mollijai, taču pirmo uzrunāja lēdiju Amalteju: — Un jūs būtu aizgājusi bez manis! Jūs neko neesat klausījusies!
Ne ar Molliju, ne burvi iepriekš nerunājusi, viņa atbildēja princim Lirām zemā, skaidrā balsi: — Es būtu atgriezusies. Es nezinu, kāpēc šeit esmu un kas es esmu. Bet es būtu atgriezusies.
— Nē, — princis atbildēja, — jūs nekad nebūtu atgriezusies.
Pirms vēl viņš spēja ko piemetināt, pati sev par lielu izbrīnu kliegdama sarunā iestarpinājās Mollija: — Neuztraucieties par to! Kur ir Šmendriks? — Pieklājīgā izbrīnā, ka šai pasaulē bez viņiem vēl kāds spēj runāt, abi paraudzījās viņā, un Mollija sajuta, kā notrīc no galvas līdz kājām. — Kur viņš ir? Ja jūs ne, es pati atgriezīšos! — Un viņa atkal griezās atpakaļ.
Viņš iznāca no miglas, noliecis galvu kā stiprā vējā. Roku viņš turēja pie deniņiem, bet, kad to noņēma, pa tiem lēnām tecēja asinis.
— Viss kārtībā, — pamanījis, ka asinis uzpil Mollijas Grū rokām, viņš noteica. — Viss kārtībā, ievainojums nav dziļš. Es citādi nevarēju iziet. — Šmendriks drebelīgi paklanījās princim Lirām. — Es nodomāju, ka tas bijāt jūs, kas man tumsā pagāja garām. Sakiet, kā jūs tik viegli izgājāt cauri pulkstenim? Miroņgalva teica, ka jūs ceļu nezinot.
Princis izskatījās apmulsis. — Kādu ceļu? Kas tad bija jāzina? Redzēdams, kurp aiziet viņa, es sekoju.
Šmendrika pēkšņie smiekli norīvējās jēli pret zarainajām sienām, kas, viņu acīm pierodot pie jaunās tumsas, tagad uzpeldēja viņiem visapkārt. — Protams! Dažām lietām jau no dabas ir nolikts pašām savs laiks. — Galvu kratīdams, viņš turpināja smieties, un viņam atkal sāka tecēt asinis. Mollija izplēsa gabalu no savām drēbēm.
— Nabaga vecie vīri! Viņi nemaz negribēja mani ievainot, un, ja varētu, arī es to nebūtu darījis. Tā nu, nepārtraukti klanīdamies viens otram, mēs atvainojāmies, Hagards kauca, bet es tik sitos pret pulksteni. Es zināju, ka pulkstenis nav īsts, bet mani uztrauca, ka tas tomēr tāds šķiet. Tad pienāca Hagards un iecirta man ar savu zobenu. — Burvis pievēra acis, kamēr Mollija saitēja viņa galvu. — Hagards. Man jau viņš bija sācis iepatikties. Pat tagad vēl man viņš patīk. Viņš izskatījās tik izbiedēts. — Likās, ka karaļa un viņa vīru neskaidrās, attālās balsis top skaļākas.
— Es nesaprotu, — iesāka princis Lirs, — kādēļ viņš bija izbijies? Ko mans tēvs …? — Bet tieši tobrīd no tālā pulksteņa gala viņi izdzirda triumfa bezvārdu kliedzienu un varena sabrukuma iesākumu. Mirgojošā dūmaka mirklī izzuda, un pāri viņiem visiem noplaka melns klusums.
— Hagards sadragāja pulksteni, — beidzot noteica Šmendriks. — Atpakaļceļa vairs nav; nav arī izejas, izņemot ceļu pie Buļļa. — Sāka mosties lēns, biezs vējš.
Ceļš bija pietiekami plats visiem, taču viņi gāja cits aiz cita. Lēdija Amalteja pati bija izvēlējusies iet pirmā. Sekojošajiem princim Lirām, Šmendrikam un Mollijai
Grū par laternu kalpoja vienīgi viņas mati. Lai ari priekšā nebija nekādas gaismas, viņa soļoja tik viegli, it kā šo ceļu būtu gājusi jau agrāk.
Viņi tā ari nesaprata, kur atrodas. Aukstais vējš, tāpat kā aukstie izgarojumi, kas to dzina, šķita īsts, bet tumsa tiem ļāva sevi šķērsot daudz negribīgāk par pulksteni, laka, būdama pietiekami reāla, lai nobrāztu pēdas, vietām pati cieta no īstiem akmeņiem un īstas zemes, kas bija nobrukuši no alas sienām. Taču takas gājums bija neiespējams, kā sapnī — slīps un šķībs, pats griezdamies ap sevi, te gandrīz stāvus gāzdamies lejā, te šķietami celdamies, te vezdams prom un lēni lejup, te klīzdams atpakaļ, lai varbūt atkal vestu viņus zem lielās zāles, kur vecais karalis Hagards droši vien vēl trakoja par sabradāto pulksteni un sašķaidīto miroņgalvu. Raganas darbs — skaidra lieta, prātoja Smendriks, jo nekas, ko veidojusi ragana, neizrādās reāls beigu beigās. Tad viņš domās piemetināja: bet šim jau ari jābūt beigu galam. Un, ja tas nav beigu gals, tad viss kļūs pietiekami reāls.