Kamēr pārējie klupdami turpināja gājienu, viņš steidzīgi klāstīja princim Lirām pasaku par viņu piedzīvojumiem — sākot ar savu paša savādo vēsturi un vēl savādāko likteni — uzskaitot Pusnakts Karnevāla sagrāvi un bēgšanu kopā ar Vienradzi, turpinot par sastapšanos ar Molliju Grū, ceļojumu uz Hagsgeitu un Drinna stāstu par dubulto lāstu pilsētai un tornim. Te viņš pieklusa, jo tālāk sekoja Sarkanā Buļļa nakts: nakts, kura, uz labu vai ļaunu, beidzās ar maģiju un kailu meiteni, kas cīnījās savā ķermenī kā govs plūstošās smiltīs. Viņš cerēja, ka princi vairāk ieinteresēs paša heroiskā piedzimšana, nevis lēdijas Amaltejas izcelsme.
Princis Lirs aizdomīgi brīnījās: — Man sen zināms, ka karalis nav mans tēvs. Bet vienalga, esmu centies būt viņam labs dēls. Es esmu naidnieks katram, kas pret viņu perina kādus plānus, un, lai viņa bojāejas veicināšanā iesaistītu mani, būtu nepieciešams kas daudz vairāk par kādas vecenes buldurēšanu. Kas attiecas uz pārējo, tad es domāju, ka nekādu vienradžu vairs nav, un es zinu, ka karalis Hagards nekad nevienu nav redzējis. Kā gan jebkurš cilvēks, kas kaut reizi — nerunājot par tūkstošiem ar katru paisumu — ir uzlūkojis vienradzi, varētu būt tik skumjš kā karalis Hagards? Ak, ja es būtu redzējis viņu kaut vienu vienīgu reizi… — Samulsis viņš apklusa, jo arī pats sajuta, ka viņa runa vedināja uz skumjām, no kurām viņu vairs nekad nevarētu atsaukt atpakaļ. Mollijas kakls un pleci klausījās uzmanīgi, taču par to, vai lēdija Amalteja varēja sadzirdēt abu vīru sarunu, viņa nedeva nekādas zīmes.
— Tomēr kaut kur karaļa dzīvē ir noslēpts arī prieks, — Smendriks piezīmēja. —Jūs nekad neesat pamanījis tā atstātās pēdas? Nekad tās neesat manījis viņa acīs — tiešām? Es gan esmu. Padomājiet labi, princi Lir!
Princis apklusa, un viņi devās tālāk netīrajā tumsā. Ne vienmēr viņi spēja pateikt, vai nolaidās vai kāpa augšup, vai eja atkal aizliecās vai ne, līdz akmens grubuļainais tuvums viņu pleciem pēkšņi nepārvērtās sienas drūmajā slīpnē pret viņu sejām. No Sarkanā Buļļa nebija ne mazākās skaņas, no ļaunās gaismas — ne mazākā uzplaiksnījuma, bet pietika Šmendrikam pieskarties savai miklajai sejai, lai Buļļa smaka jau pilētu no viņa pirkstiem.
Princis Lirs ierunājās: — Reizēm pēc uzturēšanās tornī viņa sejā kaut kas bija. Ne īsti gaisma, bet skaidrība. Es atceros. Kad biju maziņš, tad ne uz mani, ne uz ko citu viņš nekad tā neraudzījās. Bet man bija savs sapnis. — Stipri palēninājis gaitu, princis sāka šļūkāt: — Man rādījās viens un tas pats sapnis — kas atkārtojās un atkārtojās — ka nakts vidū es stāvu pie loga un redzu Bulli, redzu, kā Sarkanais Bullis… — Viņš pieklusa.
— Redzat, kā Bullis dzen vienradžus jūrā, — Smendriks nobeidza. — Tas nebija sapnis. Hagardam par prieku tagad viņi visi paisumā dreifē turp un atpakaļ — visi, izņemot vienu. — Burvis dziļi ievilka elpu. — Tas viens ir lēdija Amalteja.
— Jā, — atbildēja princis Lirs. — Jā, es zinu.
Cieši uzlūkojis viņu, Smendriks dusmīgi noprasīja:
— Kā to saprast — zināt? Kā jūs vispār varat zināt, ka lēdija Amalteja ir vienradzis? Viņa to jums nevarētu atklāt, jo pati neatceras. Kopš jūs esat aizņēmis viņas fantāzijas, viņa domā vienīgi par to, kā būt mirstīgai sievietei. — Viņš ļoti labi apzinājās, ka īstenībā viss ir otrādi, bet tobrīd tam nebija nozīmes. — Kā jūs varat zināt? — viņš pārprasīja.
Apstādamies princis Lirs pavērsa pretī seju. Bija pārāk tumšs, lai Šmendriks saskatītu ko vairāk kā vēso, pie- naino spīdumu vietā, kur bija viņa platās acis.
— Līdz pat šim brīdim es nezināju, kas viņa ir, — skanēja atbilde, — bet, pirmoreiz ieraugot, es sapratu, ka viņa ir kas vairāk par to, ko saskatu. Vienradze, nāra, ragana, burve, Gorgona — nekas mani neizbiedētu un nepārsteigtu. Ko es mīlu, to mīlu.
— Tās ir ļoti skaistas jūtas, — Šmendriks atbildēja.
— Bet, kad es pārvērtīšu viņu atkal īstajā būtnē, lai tā varētu cīnīties ar Sarkano Bulli un atbrīvot savu tautu…
— Ko es mīlu, to mīlu, — princis Lirs stingri atkārtoja.
— Jums nav varas pār to, kam ir kāda nozīme.
Pirms burvis spēja ko atbildēt, starp viņiem nostājās lēdija Amalteja, lai arī neviens no vīriem nebija ne redzējis, ne dzirdējis viņu atgriežamies no ejas. Tumsā atspīdēdama un trīsuļodama kā tekošs ūdens, viņa teica:
— Es tālāk neiešu.
Viņa to teica princim, taču atbildēja Šmendriks: — Izvēles nav. Mēs varam vienīgi turpināt ceļu. — Pienāca Mollija Grū — viena nemierpilna acs un bāls vaigukaula iesākums. Burvis atkārtoja: — Mēs varam vienīgi turpināt iet.
Lēdija Amalteja vairījās viņu uzlūkot. — Viņš nedrīkst mani pārveidot. — Viņa uzrunāja princi Liru: — Neļaujiet viņam lietot savu maģiju. Bullim nav nekādas daļas gar cilvēciskām būtnēm — mēs varam paiet tam garām un tikt ārā. Bullis vēlas vienīgi vienradzi. Sakiet, lai viņš nepārvērš mani vienradzī!
Princis Lirs izgrieza pirkstus, līdz tie nokrakšķēja. Šmendriks piekrita: — Tas taisnība. Ari šoreiz, tāpat kā iepriekš, mēs varam mierīgi izbēgt no Sarkanā Buļļa. Bet, ja mēs to izdarīsim, citas iespējas nebūs vairs nekad. Visi pasaules vienradži paliks viņa gūstekņi uz mūžiem. Visi, izņemot vienu, kura palēnām novecos un tad nomirs.
— Viss nomirst, — viņa arvien vēl vērsās pie prinča Lira, — un tas ir labi. Arī es vēlos nomirt, kad mirsi tu. Neļauj mani noburt, neļauj mani padarīt par nemirstīgo. Es neesmu vienradze, neesmu maģisks radījums. Es esmu cilvēks, un es tevi mīlu.
Viņš tai maigi atbildēja: — Es neko daudz nezinu par burvestībām — izņemot to, kā tās pieveikt. Es zinu ko citu. Pret diviem, ja tie abi turas kopā, ir bezspēcīgi pat varenākie burvji — bet šis, galu galā, ir vienīgi nabaga Šmendriks. Nebaidies! Nebaidies ne no kā! Lai arī kas tu būtu bijusi, tagad tu esi mana! Es spēšu tevi noturēt!
Beidzot viņa pagriezās pret burvi, un pat cauri tumsai viņš spēja sajust šausmas tās acis: — Nē, mēs neesam pietiekami stipri! Viņš mani pārvērtīs, un, lai notiktu, kas notikdams, mēs zaudēsim viens otru! Būdama Vienradze, es tevi nemīlēšu, un tu mani mīlēsi vienīgi tāpēc, ka citādi nevarēsi. Es būšu skaistāka par jebko zemesvirsū un dzīvošu mūžīgi.
Pēkšņā Šmendrika balss lika viņai sarauties, kā sveces liesmai. — Es to neizturēšu! Es to visu nepārcietīšu! — Pārmezdama skatienu te uz princi, te burvi, viņa saturēja savu balsi kopā kā brūces malas. —Ja pirms tā, kad viņš mani pārvērtīs, būs atlicis kaut mirklis mīlai, tu to sajutīsi, jo es ļaušu Sarkanajam Bullim iedzīt sevi jūrā pie pārējiem. lād es vismaz būšu tavā tuvumā.
— Tas nebūs vajadzīgs, — piespiesti viegli Šmendriks iesmējās. — Šaubos, vai es spētu veikt šo pārvērtību, pat ja jūs to gribētu. Pat varenais Nikoss tā arī nekad neiespēja cilvēcisku būtni pārvērst vienradzī — bet tagad jūs patiesi esat cilvēks. Varat mīlēt, baiļoties, pārspīlēt un liegt lietām būt tam, kas tās īsteni ir. Lai tad ar to arī visi meklējumi beidzas! Vai pasaule ir kļuvusi sliktāka, ka zaudējusi vienradžus, un vai tā kļūtu labāka, ja tie atkal brīvi skrietu? Par vienu krietnu sievieti pasaulē vairāk — tas ir visu aizgājušo vienradžu vērts! Lai nu beidzam! Appreciet princi un dzīvojiet laimīgi tālāk!
Šķita, ka eja kļūst gaišāka, un Šmendriks iedomājās, kā viņiem pretī, likdams nagus zemē tik stīvi kā gārnis, groteski piesardzīgi zogas Sarkanais Bullis. Pagriežoties blāvais Mollijas Grū vaigukaula mirgojums bija izdzisis. — Jā, — lēdija Amalteja piekrita, — tā ir mana vēlēšanās.