Bet tajā pašā mirklī atskanēja prinča Lira: — Nē.
Tas viņam izspruka tik pēkšņi kā šķaudiens, kas uzrodas ar jautājošu pīkstienu, — muļķīga jaunekļa balss, kas nāvīgi samulsis par bagātīgu un baigu dāvanu. — Nē, — viņš atkārtoja, un šoreiz tas nozvanīja citā — karaļa balsī — ne Hagarda — bet karaļa, kas skumst nevis par to, kā tam nav, bet par to, ko tas nespēj dot.
— Milēdij, es esmu varonis. Tas ir amats, ne vairāk — tāpat kā aušana vai alus darīšana —, un, tāpat kā tiem, tam ir savi triki, stiķi un viltībiņas. Ir paņēmieni, kā pazīt raganas vai indīgus strautus; ir vājās vietas visiem drakoniem un parastās mīklas, kādas cenšas uzdot svešinieki kapucēs. Taču īstenais varonības noslēpums ir zināt lietu kārtību. Pirms cūkganiņš nav uzsācis savus piedzīvojumus, viņš nevar jau būt apprecējis princesi, tāpat kā zēns nevar klauvēt pie raganas durvīm, kad tai ir brīvdienas. Ļauno onkuli nevar sazīmēt un viņa plānus izjaukt, pirms viņš neko ļaunu nav nodarījis. Lietām jānotiek, kad pienācis laiks. Pareģojumus nevar atstāt sapūšanai kā nenovāktus augļus; meklējumus nevar tā vienkārši atmest; un vienradži var tikt neizglābti ilgi, bet ne mūžīgi. Laimīgas beigas nevar pienākt stāsta vidū.
Lēdija Amalteja neatbildēja. Tad vaicāja Smendriks: — Kāpēc ne? Kas to teicis?
— Varoņi, — princis Lirs skumji atsaucās, — varoņi zina par kārtību, laimīgām beigām un to, kas labs vai slikts. Savukārt galdnieki zina par šķiedrām, skaidām un svērteņiem. — Izstiepis rokas pret lēdiju Amalteju, viņš pietuvojās par soli. Neatkāpdamās un nenovērsdamās patiesībā viņa pacēla galvu vēl augstāk, un princis aizgriezās.
— Tu biji tā, kas man to iemācīja. Ne reizes es uz tevi neparaudzījos, lai nepamanītu, cik pasaule jauki harmonē, vai lai nenoskumtu par tās samaitātību. Es kļuvu par varoni, lai kalpotu tev un visam, kas tev līdzinās. Arī lai atrastu iemeslu sarunas uzsākšanai. — Taču lēdija Amalteja nebilda ne vārda.
Bāla kā kaļķis alā cēlās gaisma. Savādus un aiz bailēm taukaini spīdošus, viņi jau skaidri varēja saskatīt cits citu. Pie šīs blāvās, badīgās gaismas pat lēdijas Amaltejas skaistums bija izsīcis. Viņa izskatījās vairāk mirstīga par pārējiem trim.
— Bullis nāk! — noteica princis Lirs, pagriezās un drosmīgiem, platiem varoņa soļiem devās uz priekšu.
Lēdija Amalteja sekoja tik viegli un lepni, kā tas tiek mēģināts iemācīt princesēm. Saņēmusi viņa roku, Mollija Grū palika burvja tuvumā — tāpat kā, juzdamās vientuļa, mēdza pieskarties Vienradzei. No saviem augstumiem viņš tai uzsmaidīja, izskatīdamies gluži apmierināts ar sevi.
Mollija ierunājās: — Lai viņa paliek, kāda ir! Lai tā būtu!
— Saki to Lirām! — viņš priecīgi attrauca. — Vai tad es teicu, ka galvenais ir lietu kārtība? Vai tad es teicu, ka viņai jāizaicina Sarkanais Bullis — jo tā būtu pareizāk un pienācīgāk? Man nav nekādas daļas gar reglamentētām izglābšanām un oficiālām laimīgām beigām. Tas bija Lirs.
— Bet tu viņam liki to darīt. Tu zini, ka vienīgais, ko viņš pasaulē vēlas, ir, lai viņa atteiktos no saviem meklējumiem un viņi abi paliktu kopā. Un viņš to būtu panācis, taču tu atgādināji, ka varonim jādara, kas varonim klājas. Viņš mīl viņu, bet tu viņu piekrāpi.
— Nemūžam, — Šmendriks attrauca. — Klusāk, viņš to izdzirdēs!
Mollija sajuta, ka Buļļa tuvums viņu padara vieglprātīgi apstulbušu. Gaisma un smaka bija kļuvušas par lipīgu jūru, kurā viņa mūžīgi un bezcerīgi viļņojās kā vienradži. 'laka sāka liekties lejup piesātinātās gaismas virzienā; un tālu priekšā princis Lirs ar lēdiju Amalteju soļoja pretī nelaimei tik klusi kā izdziestošas sveces.
Mollija Grū nospurdza: — Es arī zinu, kāpēc tu to izdarīji. Kamēr neesi viņu pārvērtis, tu pats nevari kļūt mirstīgais. Vai tad tā nav? Kamēr tu beidzot nekļūsi par īstu burvi, tev ir vienalga, kas notiks ar viņu vai pārējiem. Ta taču ir? Tad nu lūk — tu nekad nebūsi īsts burvis, pat ja pārvērtīsi Bulli buljonā, jo tavā izpildījumā tas būs vienīgi triks. Tev nekas cits nerūp, izņemot maģiju — un kas tad tas par burvi? Šmendrik, man palika slikti! Es apsēdīšos!
Laikam Šmendriks bija kādu laiku viņu nesis, jo pati jau nu viņa negāja, un viņai šilierējās burvja zaļās acis.
— Tas tiesa. Nekas cits, izņemot maģiju, man nav svarīgs. Ja tas palielinātu manas spējas kaut par mata tiesu, es pats Hagardam sadzītu tos vienradžus. Tiešām. Nekam citam es priekšroku nedodu, nekam citam neesmu uzticīgs. Tikai maģijai. — Viņa balss skanēja noteikti un skumji.
— Tiešām? — sapņaini drebinādamās pati savās šausmās, viņa noprasīja, vērojot garāmslidošo spīdumu.
— Cik briesmīgi. — Tas viņu bija ļoti iespaidojis. — Tu tiešām tāds esi?
— Nē taču, — tūlīt vai varbūt vēlāk viņš atbildēja. — Nē, tā nav taisnība. Kā gan es tāds varētu būt, ja esmu iekūlies visā šai ķezā? Mollij, tagad tev jāiet pašai. Viņš ir tuvu. Viņš ir tepat!
Pirmos Mollija ieraudzīja ragus. Pat ar rokām aizklājot seju no gaismas, bālie ragi asi caurdūra plakstus līdz pat viņas saprāta dziļumiem. Viņa redzēja, kā princis Lirs un lēdija Amalteja stāv ragu priekšā, kamēr uz alas sienām, paceldamās nenosegtajā tumsā, ziedēja liesmas. Princis Lirs bija izvilcis zobenu, taču tas uzliesmoja, un viņš ļāva tam nokrist uz takas, kur tas sadrupa kā ledus. Sarkanais Bullis piesita savu pēdu, un visi nokrita pie zemes.
Šmendriks bija cerējis atrast Bulli savā midzenī vai kādā pietiekami plašā vietā kaujai. Taču tas bija klusi uznācis viņiem pretī pa eju un nu, aizšķērsodams skatu, stāvēja ne tikai no vienas liesmojošās sienas līdz otrai, bet pat sienās pašās un vēl aiz tām, izvirzīdamies projām mūžībā. Tak tā nebija nekāda mirāža, bet pats Sarkanais Bullis, kas, kratīdams aklo galvu, iztvaikoja garaiņus un šņurk- stēja. Pāri viņa briesmīgajai elpai vārstījās žokļu šmak- stināšana.
Tagad. Ir pienācis laiks — vai nu es izraisu sagrāvi, vai radu lielu labumu. Šīs nu ir gala'bcigas. Kā jūras gliemežnīcā, ieklausīdamies vienīgi sevī un ignorēdams Bulli, burvis lēni piecēlās kājās. Taču nekāds spēks viņā neiekustējās un neierunājās; viņa auss neko citu nedzirdēja kā vienīgi tukšuma tālās, smalkās gaudas — laikam vienīgo, ko no rīta līdz vakaram saklausīja vecais karalis Hagards. Tas mani nepiemeklēs. Nikoss kļūdījās. Es esmu tas, pēc kā izskatos.
Atkāpusies par vienu vienīgu soli, lēdija Amalteja mierīgi skatījās, kā Bullis, no savām plašajām nāsīm iz- sprauslādams varenas, dārdošas lietus brāzmas, kārpās ar priekškājām. Izskatījās, ka viņa to samulsinājusi — kas likās gandrīz muļķīgi. Bullis nebauroja. Atsviedusi galvu, lai saskatītu viņu visu, lēdija Amalteja stāvēja tā saltajā gaismā. Galvu nepagriezusi, viņa izstiepa roku pretī princim Lirām.
Labi, labi. Es neko te nevaru padarīt un pat priecājos par to. Bullis viņu palaidīs garām, un kopā ar Liru viņi aizies protu. Tas ir tikpat pareizi kā jebkas cits. Man vienīgi žēl vienradžu. Princis vēl nav pamanījis piedāvāto roku, taču pēc brīža pagriezīsies, ieraudzīs to un pirmo reizi viņai pieskarsies. Viņš nekad neuzzinās, ko tā viņam devusi, un viņa jau tāpat. Nodūris galvu, Sarkanais Bullis uzbruka.
Tas notika bez brīdinājuma — viņa nagu skrapstoņas kā vienīgās skaņas pavadījumā — un, ja vien būtu vēlējies, ar šo kluso uzbrukumu viņš būtu varējis nospiest visus četrus. Taču viņš ļāva tiem izklīst savā priekšā un pie- plakt grubuļainās sienas iedobēm; un — lai arī ar savu ragu viegli būtu varējis tos izķeksēt ārā no seklajiem patvērumiem kā gliemežus — nenodarīdams nekā ļauna, pagāja viņiem garām. Lokans kā liesma, viņš pagriezās tur, kur nemaz nebija vietas pagriezties, un — purnam gandrīz skarot zemi un kaklam pieaugot kā vilnim — atkal nostājās pretī. Tad arī Bullis iebaurojās.