Viņš ilgi soļoja, līdz iesāka peldēt. Varenākie viļņi sašķīda, nesasniedzot pat kāju cīpslas, bet kautrīgais paisums izbēga no viņa. Taču, kad beidzot viņš ļāvās iegrimt straumē, aizmugurē sacēlās milzu bangas — zaļi melns viļņojums — dziļš, līdzens un ciets kā vējš. Saslēdzies no viena apvāršņa līdz otram un uz mirkli pat nosegdams Sarkanā Buļļa kupri un nolaideno muguru, tas savācās klusumā. Šmendriks pacēla mirušo princi, tad kopā ar Molliju metās skriet, līdz klints seja tos neap- stādināja. Vilnis sašķēlās kā ķēžu lietusgāze.
Tad no jūras sāka nākt vienradži.
Mollija tā arī skaidri viņus nesamanīja — tie bija kā gaisma, kas lēca tai pretī, un kā kliedziens, kurš apžilbināja. Būdama pietiekami gudra, lai saprastu, ka nevienam mirstīgam nav dots redzēt visus pasaules vienradžus, viņa mēģināja atrast savējo un raudzīties vienīgi viņā. Taču to bija pārāk daudz, un tie bija pārāk skaisti. Izstiepusi rokas, akla kā Bullis, viņa devās tos satikt.
No brīvības apreibušie vienradži noteikti viņu sabradātu — tāpat kā Sarkanais Bullis samīdīja princi Liru. Taču ierunājās Smendriks, un tie, apliekdamies apkārt vai pat pārlēkdami pāri visiem trim, sāka plūst kā jūra, kas virpuļodama sašķist pret klinti, lai atkal saietu kopā. Tūkstošiem šķellnadžu aizdziedāja garām kā cimbals, visapkārt Mollijai plūda un ziedēja tik neiespējama gaisma kā aizdedzies sniegs. Ne raudādama, ne smiedamās, viņa stāvēja pavisam mierīga, jo prieks bija par lielu, lai miesa to uztvertu.
— Paskaties augšā! — Smendriks mudināja. — Pils
gāžas!
Pagriezusies viņa ieraudzīja, kā, vienradžiem lecot augšā pa klinti un plūstot ap torņiem, tie izkūst kā smilšu veidojums, ko aprij jūra. Pils sagāzās lieliem aukstiem gabaliem, kas, virpuļodami gaisā, kļuva arvien plānāki un vaskotāki, līdz izzuda pavisam. Neatstādama nekādu drupu ne zemē, ne abu sagrāves vērotāju atmiņās, tā sašķīda un izzuda bez skaņas. Pēc minūtes viņi pat neatcerējās, kur tā stāvējusi vai kā izskatījusies.
Bet gluži reālais karalis Hagards, kā mākoņos no rokām izlaists nazis, gāzās cauri savas atburtās pils paliekām. Mollija izdzirdēja, kā viņš iesmējās, — it kā to visu jau būtu gaidījis. Visai maz kas bija spējis pārsteigt karali Hagardu.
Kad jūra bija paņēmusi atpakaļ viņu dimantveida pēdas — tāpat kā no karaļa Hagarda pils — nepalika ne zīmes, ka tie reiz šeit vispār bijuši. Vienīgā atšķirība, ka vienradžus Mollija Grū atcerējās ļoti labi.
Viņa uzrunāja pati sevi: — Labi, ka viņa aizgāja neatvadījusies. Citādi es kļūtu muļķīga. Pēc minūtes es vienalga kļūšu muļķīga, bet labāk, ka notika tieši tā. — Tad kā sauleszaķītis pār viņas matiem un vaigu pārslīdēja siltums, un pagriezusies viņa aplika rokas Vienradzes kaklam.
— Ai, tu paliki! — viņa čukstēja. — Tu paliki! — Viņa jau grasījās kļūt pavisam muļķīga un vaicāt: — Vai tu paliksi? — , bet Vienradze maigi aizslīdēja pie prinča Lira, kurš gulēja, palēnām zaudēdams savu tumši zilo acu krāsu. Viņa stāvēja tam pāri, tāpat kā toreiz viņš, apsargādams lēdiju Amalteju.
— Viņa spēj atjaunot, — Smendriks maigi noteica. — Vienradža rags var izaicināt pat nāvi! — Cieši viņā paskatīdamās — ko sen nebija darījusi —, Mollija pamanīja, ka beidzot viņš bija pietuvojies pats saviem pirms- sākumiem un spēkiem. Viņa gan neprata pamatot savu gaišredzību — slavas oreols ap viņu negailēja, un arī nekādas pazīstamas zīmes viņam par godu neuzradās. Tas bija burvis Smendriks — kā allaž — un tomēr it kā pirmo reizi…
Pirms pieskarties ar ragu, Vienradze ilgi stāvēja pie prinča Lira. Lai arī meklējumi bija beigušies laimīgi, viņa izskatījās nogurusi, un viņas skaistumā vīdēja skumjas, kādas Mollija vēl nekad nebija manījusi. Likās, ka Vienradze bēdājas nevis par princi Liru, bet par neatgriežami zudušo meiteni, lēdiju Amalteju, kura būtu varējusi laimīgi dzīvot tālāk kopā ar princi. Vienradze nolieca galvu un tikpat neveikli kā pirmo skūpstu vai skatienu pārlaida savu ragu pār Lira zodu.
Smaidīdams kaut kam sen pagājušam, viņš piecēlās sēdus. — Tēti, — viņš izbrīnā nobēra. — Tēvs, es redzēju sapni! — Ieraudzījis Vienradzi, viņš piecēlās, un viņa sejā sārtodamas atkal sāka plūst asinis. — Es biju miris.
Pieskardamās otrreiz — šoreiz virs sirds — Vienradze uz mirkli ļāva ragam tur palikt. Abi trīcēja. Kā vārdus viņai pretī princis Lirs izstiepa rokas. Viņa atbildēja: — Es tevi atceros. Atceros.
— Kad es biju miris… — princis Lirs iesāka, taču Vienradze jau bija prom. No zemes neizrāvusi ne stiebriņu un nenoripinājusi ne akmeni, viņa aizlēca augšup pa klinti tik viegli kā putna ēna: pacēlusi pēdu, saulesgaismas apspīdētiem sāniem, ar raga slogam smieklīgi trauslo galvu un kaklu, viņa atskatījās uz trim lejā palikušajiem, kas sāpju pilnām sejām centās viņu sasaukt. Viņa pagriezās un nozuda; taču Mollija Grū pamanīja, ka šīs balsis viņu bija ķērušas kā bultas — un pat vairāk, lai kā vēlēdamās Vienradzes atgriešanos, viņa nožēloja, ka bija saukusi.
— Tiklīdz es ieraudzīju viņu, tā sapratu, ka esmu bijis miris. Toreiz, kad pamanīju viņu no sava tēva torņa, bija tāpat. — Paraudzījies augšup, princis Lirs ievilka elpu. Tā arī bija vienīgā skumjām pildītā skaņa, kādu jebkad par karali Hagardu izdvesa kāda dzīva būtne.
— Vai tiešām es? — viņš čukstēja. — Lai gan lāstā ir minēts, ka tas būšot es, kas gāzīs pili, es to nekad nedarītu! Viņš gan mani lāgā nemīlēja — bet vienīgi tāpēc, ka es nebiju tāds, kādu viņš vēlējās. Tā būtu mana vaina, ka viņš ir kritis?
Šmendriks atbildēja: — Ja jūs nebūtu mēģinājis glābt Vienradzi, viņa nekad nebūtu vērsusies pret Sarkano Bulli un iedzinusi to jūrā. Viņa dēļ pārplūzdama, jūra atbrīvoja pārējos vienradžus, kas arī sagrāva pili. To zinādams, jūs rīkotos citādi?
Neatbildēdams princis Lirs pakratīja galvu. Mollija ievaicājās: — Bet kāpēc Bullis skrēja prom no viņas? Kāpēc nepalika un necīnījās?
Viņi vairs nespēja to jūrā saskatīt, kaut Bullis bija pārāk milzīgs, lai tik īsā brīdī aizpeldētu no redzesloka. Vēl ilgi neviens no viņiem neuzzināja, vai ūdens beidzot ieņēmis sevī tā milzu apmērus vai arī tas sasniedzis kādu citu krastu — šai karaļvalstī Bullis nekad vairs neparādījās.
— Sarkanais Bullis nekad necīnās. Tas var pakļaut, bet ne cīnīties. — Pagriezies pret princi Liru, Smendriks uzlika roku viņa plecam. — Tagad jūs esat karalis! — Līdzīgi pieskāries Mollijai, viņš izteica vārdu, kas vairāk atgādināja svilpienu, un visi trīs pacēlās gaisā kā pieneņu pūkas. Viņa neizbijās. Maģija pacēla Molliju tik viegli kā mūzikas noti, ko tā uzņēmusi. Mežonīgu sajūtu pārņemta, viņa tomēr nožēloja, ka tik ātri jau atradās klintsaugšā.
No pils pāri nebija palicis nekā — ne šķembu, ne rētu; un zeme tās vietā ne par toni neizskatījās bālāka. Pavērtām mutēm blenzdami, pa izgaisušajiem koridoriem klaiņoja četri jaunekli rūsaini skrandainās bruņās. Riņķodami tukšumā, kas reiz bija lielā zāle, un ieraudzījuši Liru, Molliju un Šmendriku, viņi iesmiedamies skrēja tiem pretī. Nokrituši ceļos Lira priekšā, viņi reizē iesaucās: — Jūsu Majestāte! Lai dzīvo karalis Lirs!
Lirs piesarka un murminādams: — Ko jūs! Ko jūs! Kas jūs būtu? — centās visus atkal dabūt kājās. Pārsteigts viņš ciešāk ielūkojās katrā sejā. — Es jūs pazīstu — īstenībā es jūs pazīstu — bet kā tas var būt?