— Kad labākie ciematu jaunekļi tiks līdz galmam, jūs tiem mācīsit bruņinieku un varoņu mākslas. Gudrākais no ministriem sniegs jums padomus, jūsu labvēlību meklēs prasmīgākie mūziķi, žonglieri un stāstnieki! Un ar laiku uzradīsies ari princese, kas vai nu bēgs no sava neizsakāmi ļaunā tēva un brāļiem, vai, tieši otrādi, viņu labā meklēs taisnību. Bet varbūt izdzirdēsit, ka viņa ir ieslēgta dimantcietā krama cietoksnī ar līdzjūtīgu zirnekli kā savu vienīgo kompanjonu…
— Tas man ir vienaldzīgi. — Karalis Lirs tik ilgi klusēja, ka Šmendrikam jau likās, ka viņš ir aizmidzis: — Es vienīgi vēlētos viņu sastapt vēlreiz un pateikt visu, kas man uz sirds. Citādi viņa nekad neuzzinās, ko es īstenībā gribēju sacīt. Jūs taču apsolījāt, ka es viņu ieraudzišu!
Burvis atbildēja asi: — Es vienīgi solīju, ka ieraudzīsit vienradžu atstātās zīmes, un tā ari bija. Jūsu karaliste ir aplaimota, kā neviena cita, jo to brīvības pilni ir šķērsojuši viņi. Kas attiecas uz jums, jūsu sirdi un to, ko pateicāt vai netikāt teicis, viņa atcerēsies pat tad, kad cilvēki būs kļuvuši par pasaku varoņiem zaķu sarakstītās grāmatās. Atcerieties to un nomierinieties! — Karalis vairs neatbildēja, un Šmendriks nožēloja savus vārdus.
— Viņa jums pieskārās divreiz, — pēc brītiņa viņš centās atjaunot sarunu. — Pirmoreiz — lai jūs atdzīvinātu, bet otrs pieskāriens bija veltīts tieši jums. — Lirs neatbildēja, un burvis tā arī nekad neuzzināja, vai ticis dzirdēts, vai ne.
Šmendriks sapņoja, ka, parādoties mēnesim, atnākusi Vienradze un apstājusies pie viņa. Plānais nakts vējš cilāja un bužināja viņas krēpes, un mēness apspīdēja no sniegpārslām veidoto nelielo galvu. Zinādams, ka tas ir sapnis, viņš priecājās par šo tikšanos. — Cik jūs esat skaista! Es tā arī nekad jums to nepateicu. — Viņš būtu pamodinājis pārējos, taču viņas acis brīdinādamas skaidri iedziedājās kā pāris izbiedētu putnēnu, un viņš saprata — tikko izkustēsies, lai pasauktu Molliju un Liru, tā uzmodinās pats sevi, un viņa izzudīs. la nu viņš vienīgi noteica: — Domāju, ka viņi jūs mīl vairāk, lai gan ari es cenšos.
— Tieši tāpēc, — viņa pateica, taču viņš neizprata, kam domāta atbilde. Gulēdams pavisam mierīgi, viņš cerēja, ka no rīta spēs precīzi atcerēties viņas auss formu. Viņa piebilda: — Tagad tu esi īstens un mirstīgs burvis, kā to allaž biji vēlējies. Vai jūties laimīgs?
— Jā, — viņš klusi iesmējās. — Neesmu jau nekāds Hagards, lai, ieguvis savas sirds karstāko vēlēšanos, to pazaudētu. Taču ir burvji un burvji — ir melnā un baltā maģija ar bezgalīgām pelēkā nokrāsām pa starpu, bet tagad es redzu, ka tas viss ir viens. Vai nu es nolemju kļūt par labo un gudro burvi — kā ļaudis to dēvētu — kas palīdz varoņiem, ieriebj raganām, ļauniem pavēlniekiem un nesaprātīgiem vecākiem; izsauc lietu, dziedina no trakiem reiboņiem un vilnas kārsēju kaites, dabū lejā no kokiem kaķus — vai ari dodu priekšroku vārdā nemināmā ādā iesietām, slēdzamām melnās maģijas grāmatām, eliksīru un esenču retortēm, pulverīšiem, zālītēm, indēm un dubļainā dūmakā tumstošam kambarim, kurā kāds saldeni šļupst: kāda atšķirība — dzīve ir īsa, un cik gan daudziem es varētu palīdzēt vai kaitēt? Beidzot man ir spēks, bet pasaule joprojām ir par smagu, lai es spētu to izkustināt, kaut mans draugs Lirs varētu būt citādās domās. — Un atkal nedaudz skumji viņš iesmējās savā miegā.
Vienradze atbildēja: — Tas tiesa. Tu esi cilvēks, un cilvēka spēkos nav izdarīt ko nozīmīgu. — Taču viņas balss bija savādi lēna un nomākta. — Ko tad tu izvēlēsies?
Burvis iesmējās trešo reizi. — Ak, bez šaubām, laipno maģiju, jo jums tā patiktu vairāk. Šaubos, vai vēl kādreiz jūs redzēšu, taču centīšos darīt to, kas labpatiktu jums, ja jūs par to zinātu. Bet jūs pati — kur būsit atlikušo manas dzīves daļu? Šķiet, ap šo laiku jūs jau varētu būt sasniegusi savu mežu?
Viņa nedaudz novērsās, un pēkšņais viņas kamiešu zvaigžņotais gaismojums piedeva visām viņa runām par maģiju smilšainu piegaršu rīklē. Naktstauriņi, knišļi un citi nakts kukaiņi, kas bija pārāk mazi, lai vispār būtu kas īpašs, ieradās, lai dietu ap gaišo ragu, bet tā dēļ viņa neizskatījās muļķīgi, toties tie likās gudri un jauki, jo cildināja viņu. Izlocīdamies gar viņas priekškājām, glaudās Mollijas kaķis.
— Pārējie ir prom, — viņa atbildēja. — Pa vienam aizklīduši uz saviem mežiem, un cilvēkiem nenāksies viņus vieglāk pamanīt, kā kad tie joprojām būtu jūrā. Arī es atgriezīšos savā mežā, taču šaubos, vai tur vai jebkur citur gūšu mierinājumu. Es esmu bijusi mirstīgā, un vēl arvien daļa manis ir mirstīga. Es esmu pārpildīta ar asarām, slāpēm un bailēm no nāves, lai gan nespēju raudāt, neko nevēlos un neceru nomirt. Tagad es vairs nelīdzinos pārējiem, jo vienradzis, kas spētu nožēlot, vēl nebija piedzimis, taču es to spēju. Es nožēloju.
Kaut būdams liels burvis, Šmendriks noslēpa seju kā bērns. — Piedodiet man, piedodiet! — viņš murmināja sev delmā. — Labu gribēdams, tāpat kā Nikoss tam citam vienradzim, esmu nodarījis jums ļaunu — un izmainīt es nevaru neko — tāpat kā viņš. Fortūnas Mammucis, karalis Hagards un Sarkanais Bullis kopā ņemti ir bijuši labāki pret jums nekā es.
Taču viņa tam maigi atbildēja: — Mana tauta atkal ir uz pasaules. Nekādas skumjas — izņemot vienas, mani nemitīs tik ilgi, cik šis prieks, bet arī par tām es tev pateicos! Ardievu, labais burvi! Es mēģināšu doties mājup.
Viņa to pameta bez mazākā trokšņa, taču viņš pamodās; kaķēns ar atšaupto ausi vientulīgi ņaudēja. Pagriezis galvu, viņš pamanīja, kā karaļa Lira un Mollijas Grū atvērtajās acīs trīc mēnessgaisma. Visi trīs gulēja nomodā līdz rītam, nebilzdami ne vārda.
Rītausmā piecēlies, karalis Lirs segloja savu zirgu. Pirms kāpt seglos, viņš griezās pie Šmendrika un Mollijas: — Es priecātos, ja jūs kādreiz mani apciemotu. — Abi piekrita, ka tā arī darīs, tomēr, vīstīdams ap roku nokareno pavadu, viņš vēl kavējās, līdz atzinās: — Es šonakt viņu redzēju sapnī!
Mollija iesaucās: — Es arī! — Pavēris muti, Šmendriks to atkal aizvēra.
Karalis Lirs turpināja aizsmakušā balsī: — Es jūs lūdzu mūsu draudzības vārdā — izstāstiet, ko viņa jums teica. — Viņš cieši satvēra abu plaukstas savā aukstajā un sāpīgajā rokasspiedienā.
Šmendriks vāji uzsmaidīja. — Milord, es tik reti atceros sapņus. Šķiet, mēs svinīgi pārcilājām visādas muļķības, kā jau tas mēdz būt — tukšas un gaistošas nopietnas blēņas… — Palaidis viņa roku, karalis vērsa savu pustrakā skatienu uz Molliju Grū.
— Es neteikšu, — nedaudz izbijusies, bet savādi piesarkusi, viņa attrauca. — Es atceros, bet nevienam, pat ne jums, milord, nekad to neteikšu, pat ja man par to nāktos mirt. — Runādama viņa neraudzījās viņā, bet Šmendrika.
Atlaidis arī viņas roku, karalis Lirs tik mežonīgi iesviedās seglos, ka zirgs, ietaurēdamies kā briedis un aizšķēr- sodāms saullēktu, saslējās pakaļkājās. Noturējies seglos, Lirs nikni noraudzījās Mollija un Šmendrikā ar tik iekritušu, nežēlīgu un zobgalīgu sejas izteiksmi, it kā būtu bijis karalis tikpat ilgi, cik Hagards pirms viņa.
— Man viņa nepateica neko, — viņš čukstēja. — Saprotat? Neko, pilnīgi neko!
Tad viņa seja atmaiga, līdzīgi kā, jūrā vērojot vienradžus, nedaudz atmaiga pat karaļa Hagarda seja. Tai brīdi viņš atkal bija jaunais princis, kuram tā patika sēdēt Mollijas skabūzī. — Viņa uz mani skatījās. Sapnī viņa skatījās uz mani un neteica ne vārda.