— Tā stunda tuvojas, — it kā noklausījies burvja vārdus, Rahs teica pūlim. — Ragnaroks. Un tai dienā, kad dievi kritīs, Midgarda Čūska izspļaus savas indes vētru uz pašu vareno Toru, līdz tas apkritis kā noindēta muša!
Uz tiesas dienu gaidīdams, Sev lomu studē smīnēdams: To saku tikai minēdams. Nakts radības, Vestas pie gaismības!…
Čūska bija aizpildījusi visu krātiņu. No viena gala līdz otram, bez galvas un bez astes, ritēja apsūbējušas tumsas vilnis, atstājot telpu tikai savai pērkonīgajai elpai. Vienīgi \flenradze redzēja īstenībā stūrī saritinājušos drūmo žņaudzējčūsku, kas, iespējams, perināja savu Dieva Sodu pār Pusnakts Karnevālu. Taču Čūskas ēnā tā izskatījās maza un blāva kā tārpa spoks.
Kāds lempis pacēla roku un prasīja Raham: — Ja šī lielā čūska, kā tu saki, ir aptinusies ap pasauli, kā tad jums varēja trāpīties vesels gabals krātiņā? Un, ja tā izstiepdamās var aizskalot jūru, kāpēc viņa nepakar visu to jūsu izrādi sev kaklā? — Atskanēja piekrītoša murdoņa, un daži sāka piesardzīgi atkāpties.
— Draugs, man prieks, ka tu to pavaicāji, — drūmi pavērdamies, noteica Rahs: — Lieta tāda, ka Midgarda Čūska pastāv pavisam citā telpā, citā dimensijā. Tāpēc parasti tā ir neredzama, bet, mūsu pasaulē ievilkta — kā Tors reiz to izdarīja —, kļūst skaidri redzama, kā zibens, kas arī mūs apmeklē no citurienes, kur tas izskatās varbūt pavisam citādi. Protams, viņa varētu saniknoties, ja uzzinātu, ka gabals no viņas vēdera tiek izrādīts ik dienas, svētdienas ieskaitot, Fortūnas Mammuča Pusnakts Karnevālā. Bet viņa to nezina. Ne jau nu puncis nodarbina viņas domas, un tā nu mēs visi izmantojam šo viņas netraucēto mieru. — Pēdējo vārdu viņš staipīja un mīcīja kā mīklu, un viņa klausītāji piesardzīgi iesmējās.
— Līdzību burvestības, — noteica Vienradze. — Radīt viņa neprot neko.
— Un ari izmainīt, — pievienojās burvis. — Viņas noplukuši māka slēpjas prasmē nomaskēt. Un pat to viņa nespētu, ja šie vientieši nebūtu tik lētticīgi. Krējumu sviestā viņa neprot pārvērst, bet lauvai piešķirt līdzību ar mantikoru viņa spēj. Bet tas ir vienīgi to acīs, kuri grib tur saskatīt mantikoru — to acīs, kuri īstā mantikorā saskatītu lauvu, pūķī — ķirzaku, bet Midgarda Čūskā — zemestrīci. Un Vienradze — baltu ķēvi.
Vienradze pārtrauca savu lēno, izmisīgo riņķošanu pa krātiņu, pirmo reizi apjauzdama, ka burvis saprot viņas runu. Burvis pasmaidīja, un viņa ieraudzīja, ka tā seja, laika gudrības un bēdu neskarta, ir pārsteidzoši jauna pieaugušam vīrietim. — Es jūs pazīstu, — viņš teica.
Stieņi savā starpā nešķīsti sačukstējās. Rahs veda pūli pie iekšējiem krātiņiem. Vienradze vaicāja garajam vīram: — Kas tu esi?
— Mani sauc burvis Šmendriks. Neesat dzirdējusi par mani?
Vienradze gandrīz gribēja sākt skaidrot, ka diez vai viņai būtu jāpazīst katrs burvis, bet skumjā drošsirdība tā balsī viņu atturēja. Burvis turpināja: — Es kavēju laiku apmeklētājiem, kad viņi sanāk uz izrādi. Liekot lietā nedaudz maģijas un roku veiklības, es pārvēršu kaktusus par karogiem un karogus par karpām, pārliecinošā ātr- runā liekot viņiem saprast, ka, ja vien vēlos, varu pastrādāt daudz draudošākus darbus. Nekāds amats jau tas nav, bet man ir bijuši arī sliktāki, un gan jau kādreiz atradīšu ko labāku! Tas vēl nav beigas!
Bet, viņā klausoties, Vienradzei likās, ka ir sagūstīta uz mūžiem, un viņa atkal sāka soļot pa krātiņu, lai šausmās par šo ieslēgtību nepārplīstu sirds. Rahs stāvēja pie krātiņa, kurā nebija nekā vairāk par brūnu zirneklīti, kas stieņu starpās auda vienkāršu tīklu. — Lidijas Arahne, — viņš teica pūlim. — Pēc drošiem avotiem — pasaules labākā audēja — viņas liktenis tam ir liecinieks. Nelaimīgā kārtā aušanas sacīkstēs viņa uzvarēja dievieti Atēnu. Zaudējums Atēnu aizvainoja, un nu Arahne zirnekļa izskatā auž savus darbus tikai Fortūnas Mammuča Pusnakts Karnevālam pēc speciāla pasūtījuma.
Sniega velki,
uguns diegs,
Meti mainās
tā, ka prieks.
Stieņu starpā novilktais tīkls bija pavisam vienkāršs un gandrīz bezkrāsains, vienīgi reizēm, zirneklienei izsteidzoties nostiept stīgu, noplaiksnīja varavīksne. Bet viņas šurpu turpu šaudīšanās piesaistīja apmeklētāju — kā arī Vienradzes — skatienus arvien pamatīgāk, līdz visiem sāka likties, ka tie ieskatās lielajās pasaules aizās, melnajās plaisās, kas nežēlīgi paplašinājās, bet tomēr nesagruva, kamēr vēl Arahnes tīkls saturēja pasauli kopā. Nopūzdamās viņa noskurināja no sevis šo iespaidu un atkal ieraudzīja īsto tīklu. Tas bija pavisam parasts un gandrīz bezkrāsains.
— Te kaut kas ir citādi, — viņa noteica.
— Jā, — neapmierināti piekrita Smendriks. — Tikai, ne jau pateicoties Fortūnas Mammucim. Redzat, tā zir- nekliene tic. Viņa saskata visas tās viltības, bet pieņem tās par sava darba augļiem. Šeit, atšķirībā no Fortūnas Mammuča burvestībām, visa pamatā ir ticība. Pietiktu šim asprāšu bariņam pārstāt brīnīties, un no visām viņas burvībām paliktu pāri vien zirneklienes šņuksti. Un tos nu neviens nedzirdētu.
Viņa nevēlējās vairs raudzīties zirnekļa tīklā. Palūkojusies sev blakus esošajā krātiņā, viņa pēkšņi sajuta, kā elpa plaušās sastingst aukstā dzelzī. Uz ozola laktas sēdēja radījums ar liela bronzas putna ķermeni un raganas seju — tikpat saspringtu un nāvīgu kā nagi, ar kuriem tas bija iekrampējies kokā. Tam bija apaļas spalvainas lāča ausis, bet pāri zvīņainajiem pleciem, aizķerdamies gaišajos spalvojuma asmeņos, krita biezi un jaunavīgi mēnesnīcas krāsas mati, ieskaudami atbaidošu cilvēka seju. Lūkojoties uz tā mirdzumu, likās, ka nozūd visa debesu gaisma. Pamanījis Vienradzes skatienu, radījums izdvesa dīvainu skaņu — šņācienu un klukstēšanu reizē.
Vienradze klusi noteica: — Šī gan ir īsta. 'Ia ir harpija Kelaeno.
Šmendrika vaigs tapa auzu miltu bālumā, viņš čukstēja: — Vecene viņu noķēra nejauši, miegā, tāpat kā jūs. Bet tas bija uz nelaimi, un viņas abas to zina. Ar Fortūnas Mammuča māku pietiek, lai noturētu šo briesmoni, taču tās pastāvīgā klātbūtne novājina visas viņas burvestības tiktāl, ka drīz viņai vairs nepietiks spēka izcept pat olu. Viņai to nevajadzēja darīt — saistīties ar īstu harpiju un īstu vienradzi! Patiesība vienmēr ir vājinājusi viņas burvestības, bet viņa par katru cenu grib, lai tā viņai kalpotu. Taču šoreiz…
— Ticiet vai neticiet — varavīksnes māsa, — atskanēja Raha brēcieni satriektajiem apmeklētājiem. — Viņas vārds nozīmē "tumšā" — tā, kuras spārnu vēdas aptumšo debesis pirms vētras. Viņa ar abām savām mīļajām māsiņām gandrīz nomērdēja badā karali Fīneju, izkamp- damas un piegānīdamas viņa ēdienu. Bet Ziemeļvēja dēli piespieda viņas to izbeigt, vai ne, skaistulīt? — Harpija neizdvesa ne skaņas, un Rahs nosmēja savus krātiņa smieklus.
— Viņa pretojās vissīvāk no visiem, — viņš turpināja. — Likās, ka vesela elle jāapjož ar vienu vienīgu matiņu, bet mūsu Fortūnas Mammucim pietika spēka arī tam.
Nakts radības, Vestas pie gaismības!
— Pollijai gribas sausiņu? — Daži no pūļa iesmējās. I larpijas nagi tā iecirtās laktā, ka koks iekliedzās.
— Pirms viņa izlauzīsies no krātiņa, jums jau jābūt brīvībā, — teica burvis. — Viņa nedrīkst jūs te atrast!
— Es neuzdrošinos pieskarties dzelzim, — viņa atteica. — Atslēgu varētu atvērt ar manu ragu, bet es nespēju to aizsniegt. Es netikšu ārā! — Lai gan viņa trīcēja bailēs no harpijas, tomēr balss bija gluži mierīga.