Burvis Smendriks iztaisnojās par dažām collām vairāk, kā likās iespējams. — Nebaidieties nenieka, — viņš vareni iesāka. — Lai ar kādām burvestībām es arī nodarbotos, mana sirds ir jūtīga. — Bet viņu pārtrauca Raha un viņa sekotāju tuvošanās, kuri vairs neķiķināja nevīžīgā barā, kā pie mantikora. Burvis steidzās prom, maigi saukdams: — Nebaidieties, Smendriks ir ar jums! Neko nedariet bez manis! — Balss, kas sasniedza viņu, bija tik klusa un vientuļa, ka viņa nebija pārliecināta, vai to dzird vai tikai jūt tās pieskaršanos.
Satumsa. Pūlis stāvēja krātiņa priekšā, dīvainā kautrībā lūkodamies uz viņu. Rahs pavēstīja: — Vienradze, — un atkāpās sāņus.
Viņa dzirdēja, kā dauzās sirdis, redzēja, ka riešas asaras un aizraujas elpa, bet neviens nebilda ne vārda. Pēc skumjām, zaudējuma un maiguma visu sejās viņa saprata, ka tie ir pazinuši viņu, un pieņēma šīs alkas kā pašsaprotamas. Viņa atcerējās mednieka vecvecmāmiņu un mēģināja iedomāties, kā tas ir — kļūt vecam un raudāt.
— Citā vietā, — pēc brīža teica Rahs, — priekšnesums ar to arī beigtos, jo ko gan vairs citu viņi varētu parādīt pēc īsta vienradža? Taču Fortūnas Mammuča Pusnakts
Karnevālam tomēr ir vēl viens noslēpums — dēmons, kas ir vēl postošāks par pūķi, mežonīgāks par mantikoru, vienkāršāks par vienradzi un briesmīgāks par harpiju! — viņš pamāja ar roku pēdējās kulbas virzienā, un melnais aizkars sāka atvērties pats no sevis. — Uzlūkojiet viņu! — Rahs iekliedzās. — Uzlūkojiet beidzamo, Pašu Pēdējo! Uzlūkojiet Elliju!
Krātiņa iekšpuse bija tumšāka par apkārtējo novakari, un aiz stieņiem, kā dzīvs, drebinājās aukstums. Šai aukstumā kaut kas iekustējās, un Vienradze ieraudzīja Elliju — vecu, kaulainu, driskainu sarāvušos sievu — šūpojamies un sildāmies pie neesošas uguns. Ellija izskatījās tik trausla, ka no tumsas svara viņai būtu vajadzējis sagrūt, un tik bezpalīdzīgi vientuļa, ka skatītājiem aiz žēluma būtu vajadzējis traukties Elliju atbrīvot. Taču tā vietā viņi sāka klusām atkāpties, it kā Ellija viņiem nāktu virsū. Bet viņa pat neskatījās uz tiem. Viņa sēdēja tumsā un savā nodabā dziedāja — tas līdzinājās zāģa skaņai vai koka čerkstoņai gāžoties:
— Tas, kas noplūkts — ataugs rīt, Nokauts — kājās stājis. Tas, kas nozagts — makā krīt, Gājis — prom aizgājis.
— Nu, sevišķi neiespaido? — vaicāja Rahs. — Bet neviens milzis nespēj ar viņu mēroties, neviens dievs nespēj viņu deldēt, neviena burvestība neaizsargās viņu — vai no viņas, jo viņa nav mūsu gūstekne! Kamēr mēs viņu šeit izrādām, viņa staigā jūsu starpā, pieskardamās un paņemdama savu. Jo Ellija ir Vecums.
Krātiņa aukstums sasniedza Vienradzi. Tam pieskaroties, viņa sajuta, kā pati vīst un novājē, kā skaistums izgaist līdz ar viņas elpu. Neglītums nokarājās viņas krēpēs, nolieca viņas galvu, retināja viņas asti, perinājās viņas ķermenī, lodāja pa viņas spalvu un plosīja viņas prātu ar atmiņām par to, kāda viņa reiz bijusi. Turpat netālu harpija izdvesa savu zemo, dedzīgo skaņu, bet, lai noslēptos no šī pēdējā dēmona, viņa labprāt patvertos tās bronzas spārnu pavēnī. Ellijas dziesma aizzāģēja viņas sirdi:
— Jūrā dzimis — zemē mirst, Muļķis — elpot stājis. Tas, kas iedots rokā — irst, Gājis — prom aizgājis.
Izrāde bija beigusies. Pūlis zagās prom — ne pa vienam, bet pāros vai bariņos. Pat svešinieki saķērās rokās, bieži atskatīdamies, vai neseko Ellija. Rahs žēlīgi sauca: — Vai džentlmeņi neaizkavēsies un neuzklausīs satīra stāstu? — un, skāņi iesmējies, gaudoja tiem nopakaļ:
— Nakts radības, Vestas pie gaismības!
Raha smieklu dzīti un Ellijas dziesmas pavadīti, pārvarēdami sabiezējušo gaisu, viņi steidzās prom garām Vienradzes krātiņam.
Ta ir ilūzija, viņa sev teica. Ta ir ilūzija — ne bez pūlēm pacēlusi nāves smaguma pielieto galvu, viņa dziļi ielūkojās pēdējā krātiņa tumsā un ieraudzīja nevis Vecumu, bet pašu Fortūnas Mammuci, kas savā parastajā pārdabiskajā cēlumā staipīdamās un smīkņādama rāpās zemē no kulbas. Un tad viņa saprata, ka nepavisam nav kļuvusi ne mirstīga, ne neglīta, taču skaista arī viņa vairs nejutās. Bet varbūt arī tā ir ilūzija, viņa pagurumā iedomājās.
— Man tā patika, — Fortūnas Mammucis teica Raham. — Kā jau vienmēr! Man liekas, īstenībā es esmu kā radīta skatuvei!
— Tu labāk uzmani to nolādēto harpiju! Šoreiz es pilnīgi jutu, ka viņa taisās atbrīvoties. It kā es būtu virve, kas viņu notur, bet viņa mani raisītu vaļā! — Rahs noskurinājās un, pazeminādams balsi, nogārdza: — Tiec vaļā no viņas! Kamēr vēl viņa nav mūs izmētājusi uz visām debess pusēm kā skrandu mākoņus. Viņa par to vien visu laiku domā. Es pilnīgi jūtu, ko viņa domā!
— Apklusti, muļķi! — Ari raganas balss izbīlī atskanēja skarbi. — Ja viņa atbrīvotos, es viņu varētu pārvērst par vēju, par sniegu vai par septiņām mūzikas notīm. Bet es vēlos viņu paturēt! Neviena cita ragana uz pasaules vēl nav sagūstījusi harpiju un nekad arī nesagūstīs. Es viņu paturēšu, pat ja man katru dienu nāktos viņu iebarot ar tavām aknām.
— Cik mīļi, — atkāpdamies noteica Rahs. — Bet, ja viņa gribētu tikai tavējās? Ko tad tu darītu?
— Vienalga, barotu ar tavām, — atbildēja Fortūnas Mammucis. — Viņa nejustu atšķirību. Harpijas nav tik gudras.
Vientuļi slīdēdama mēnesnīcā no viena krātiņa pie otra, vecene grabinājās gar slēdzenēm un pārbaudīja savus burvju vārdus, līdzinādamās tirgussievai, kas spaida arbūzus. Kad viņa piegāja pie harpijas krātiņa, briesmone caururbjoši kā bulta nokliedzās un izplēta biedējoši lieliskos spārnus. Vienu bridi Vienradzei jau sāka likties, ka krātiņa stieņi sāk ļodzīties un nolīs kā lietus, bet Fortūnas Mammucis noklikšķināja tievos pirkstus, un redeles atkal kļuva par dzelzi, bet harpija nogaidoši notupās uz laktas.
Viņas raudzījās viena otrā vienādām acīm. — Vēl ne. Vēl ne. Tu esi mana! Pat, ja tu mani nogalināsi, tu būsi mana! — Fortūnas Mammucis teica. Harpija nepakustējās, bet mākonis aizsedza mēnesi.
— Vēl ne, — atkārtoja Fortūnas Mammucis un pagriezās pret Vienradzes krātiņu. — Nu, — viņa saldi dūmakaini nodvesa, — es tevi drusku sabaidīju, ko? — Pievilk- damās tuvāk, viņa palaida smieklus, kas atskanēja kā čūsku lodāšana dubļos.
— Lai ko tavs draugs burvis teiktu, — viņa turpināja,
— kaut kāda prasme jau nu man ir! Lai vienradzis pēkšņi justos vecs un atbaidošs — tur, jāteic, tomēr māka vajadzīga! Un vai tas ir kāds lētais triks — noturēt ieslodzījumā Tumšo!? Neviens pirms manis…
Vienradze pārtrauca viņu: — Nelielies, vecā! Tai krātiņā sēž tava nāve un uzmanīgi klausās.
— Jā, — Fortūnas Mammucis mierīgi noteica, — bet es vismaz zinu, kur tā ir. Taču tu savējo meklēji pa visiem ceļiem. — viņa atkal iesmējās. — Un kur tā ir, es ari zinu! Tev vajadzētu būt pateicīgai, ka es neļāvu tev to atrast!
Aizmirsusi, kur atrodas, viņa atdūrās pret stieņiem. Tas bija sāpīgi, bet viņa neatkāpās. — Kur ir Sarkanais Bullis? — viņa prasīja. — Kur lai es to atrodu?
Fortūnas Mammucis cieši pietuvojās krātiņam. — Karaļa Hagarda [2] Sarkanais Bullis, — viņa nomurmināja.
— lalad tu par viņu zini, — un atņirdza abus priekšzobus. — Nu viņš tevi nedabūs! Tu piederi man!
Vienradze pakratīja galvu. — Tu taču pati labi zini, — viņa maigi atbildēja. — Atbrīvo harpiju, kamēr nav par vēlu — viiiu un mani ari! Vari paturēt savas nabaga ēnas, bet mūs laid vaļā!