Raganas vecīgajās acīs iespīdējās tik mežonīga gaisma, ka pastaigā izkliedētie naktstauriņi, ielidojuši tajā, sadrupa sniegpārslu pelnos. — Tad jau es drīzāk pamestu savu nodarbošanos, — viņa norūca. — Tu domā, ka vilkties cauri mūžībai kopā ar saviem paštaisītajiem biedēkļiem bija mans sapnis vēl tad, kad es biju jauna un ļauna? Domā — es izvēlējos šo muļķīgo, nožēlojamo maģiju tāpēc, ka nezināju par īsto? Es noņēmos ar suņiem un pērtiķiem, jo nevaru pieskarties zālei, bet atšķirību es zinu! Nu tu man prasi, lai es atsakos no jums — no spēka, ko dod jūsu klātbūtne! Es teicu Raham, ka, ja vajadzētu, es viņa aknas izbarotu harpijai, un es to izdarītu! Bet, lai noturētu tevi, es tavu draudziņu Šmendriku ņemtu un… — Aiz- svilusies viņa sāka nez ko muldēt, līdz beidzot apklusa.
— Ja runā par aknām, — ierunājās Vienradze, — tad ar svešām nekāda īstā maģija neiznāk. Tev jāizrauj savējās, necerot tās saņemt atpakaļ. īstās raganas to zina.
Lūkojoties uz Vienradzi, pāri Fortūnas Mammuča vaigiem noripoja daži smilšu graudiņi. Ta raud visas raganas. Viņa pagriezās un aizsteidzās savas kulbas virzienā, bet, pēkšņi atgriezusi galvu, akmeņaini nosmīnēja. — Bet divreiz es tevi tomēr apvedu ap stūri! Tu tiešām iedomājies, ka tie acu bolītāji būtu pazinuši tevi bez manas palīdzības? Nē — man nācās tev piedot paskatu, ko viņi saprastu, un ragu, ko viņi ieraudzītu. Mūsu dienās bez lētas karnevāla raganas vienkāršie ļaudis īstu vienradzi nepazīs. Labāk jau nu paliec pie manis neīstā izskatā, jo visā šai pasaulē tikai Sarkanais Bullis tevi spēj pazīt! — Viņa nozuda savā kulbā, un harpija beidzot no mākoņiem izlaida mēnesi.
Smendriks atgriezās neilgi pirms rītausmas, slīdēdams starp kulbām tik klusi kā ūdens. Tikai harpija nodvesās, kad viņš gāja garām. — Es ātrāk nevarēju atnākt, — viņš teica Vienradzei. — Vecene likusi Raham mani novērot, bet viņš gandrīz nemaz neguļ. Taču es viņam uzdevu mīklu, un to atminēšanā viņam allaž paiet vesela nakts. Nākamreiz es viņam izstāstīšu anekdoti — tā viņam aizņems veselu nedēļu.
Viņa bija noskumusi un mierīga: — Es esmu noburta. Kāpēc tu man neteici?
— Es domāju, ka jūs zināt, — burvis maigi iebilda. — Galu galā, vai tad jūs neizbrīnīja tas, ka viņi jūs pazina? — Smaids padarīja viņu nedaudz vecāku. — Ak, protams, ne. Tas jūs nekad neizbrīnīs.
— Līdz šim es nekad neesmu bijusi noburta, — ilgstoši un dziļi notrīsēdama, viņa atbildēja. — Līdz šim pasaule mani pazina.
— Es pilnīgi saprotu jūsu izjūtas, — Smendriks dedzīgi ieteicās. Viņas tumšo acu bezdibeņa skatiena iespaidā nervozi pasmaidījis, viņš nodūra galvu. — Tikai retais tiek uzskatīts par to, kas viņš īstenībā ir. Pasaulē ir tik daudz nenovērtēšanas un pārvērtēšanas. Es, teiksim, uzreiz pazinu jūsos vienradzi un atzīstu, ka esmu jums draugs. Taču jūs mani uzskatāt par klaunu, nodevēju vai neaptēsto, un tādam man arī jājūtas, ja reiz jūs to tā redzat.
jums liktā burvība ir tikai burvība, Tā zudīs, tiklīdz būsit brīva. Uz mani vērstā kļūda — dzīva Vien jūsuprāt, un nesama man ilgi.
Ne vienmēr esam tādi, kādi liekamies, Pavisam reti, kādi sapnī tiekamies. Reiz lasīju vai dziesmā dzirdēts tika, Kā, Zemes sākumus kad lika, Vienradži prata atšķirt vienu, otru, No īstā — neīsto, no dailes — rotu, No skumjām dvēselē sirds smaidu dotu.
Debesīm kļūstot gaišākām, viņa balss atskanēja skaļāk, un kādu bridi Vienradze nedzirdēja ne stieņu čīkstoņu, ne harpijas spārnu vēdas.
— Es domāju, ka tu esi mans draugs, — viņa teica.
— Tu man palīdzēsi?
— Kam gan vēl citam, ja ne jums, — atbildēja burvis.
— Jūs esat mana pēdējā cerība.
Kratīdamies drebuļos, gaudodami un šķaudīdami, Pusnakts Karnevāla skumjie zvēri pa kārtai sāka mosties. Viens bija sapņojis par klintīm, vabolēm un maigām lapām; otrs — par lēkāšanu augstā, sakarsušā zālē; trešais — par dubļiem un asinīm. Bet cits — par roku, kas kasa tam vientuļo vietiņu aiz auss. Tikai harpija nebija gulējusi un nu sēdēja, lūkodamās saulē bez mirkšķināšanas. Smendriks turpināja: — Ja viņa atbrīvosies pirmā, mēs esam pagalam!
Netālu viņi izdzirda Raha balsi — tā vienmēr atskanēja netālu: — Smendrik! Hei, Šmendrik, es uzminēju! Ta ir kafijas kanna, pareizi? — Burvis sāka palēnām doties prom. — Šonakt! — viņš nočukstēja Vienradzei. — Uzticieties man kaut līdz rītausmai, — un ar grūtībām trokšņaini nozuda — un atkal likās, ka daļu no sevis viņš ir atstājis. Pēc brīža pie krātiņa nāvīgi taupīgiem soļiem pielēkšoja Rahs. Savas melnās kulbas aizsegā Fortūnas Mammucis zem deguna murkšķēja Ellijas dziesmu:
— Te ir tur; un zems ir augsts, Zaudējis — ko krājis. Kas ir tiesa — netiek pausts, Gājis — prom aizgājis.
Drīzumā sāka pulcēties jaunsavervētie izrādes skatītāji. Rahs kā mehāniskais papagailis tos sasauca: — Nakts radības! — bet Smendriks, stāvēdams uz kastes, rādīja trikus. Vienradze viņu vēroja ar lielu interesi un pieaugošu neticību viņa meistarībai, taču ne sirdij. No pūces auss viņš iztaisīja pūci; lūgšanu pārvērta akmenī, ūdens glāzi — saujā ūdens, pīķa piecinieku — pīķa trumpī un trusīti — slīkstošā zelta zivtiņā. Kļūdīdamies viņš ikreiz žigli palūkojās Vienradzē, it kā teikdams: — Ak, bet jūs taču zināt! — Reiz viņš pārvērta sakaltušu rozi sēkliņā. Kaut arī tā izrādījās tikai redīsa sēkla, triks viņai patika.
Sākās priekšnesums. Un atkal Rahs vadāja pūli no viena Fortūnas Mammuča nabaga spoka pie otra. Pūķis meta liesmas, Cerbers gaudodams piesauca sev palīgā Elli, bet satīra kārdināšana noveda sievietes līdz asarām. Šķielēdami viņi rādīja uz mantikora dzeltenajiem ilkņiem un samilzušo dzeloni; apklusdami aizdomājās par Mid- garda Čūsku; un apbrīnoja Arahnes jauno zirnekļa tinumu, kas līdzinājās zvejnieku tīklam ar pilošu mēnesi tajā. Visi arī uzskatīja, ka tīkls ir īsts, taču par mēness patiesumu vienīgā pārliecinātā bija zirnekliene.
Šoreiz Rahs nestāstīja par karali Fineju un argonautiem, bet, cik ātri spēdams, steidzināja ziņkārīgos garām harpijas krātiņam, nomurminādams tikai viņas vārdu un tā nozīmi. Harpija nosmaidīja. To ievēroja tikai Vienradze un nožēloja, ka nebija lūkojusies kur citur.
Kad, klusi raudzīdamies, visi nostājās krātiņa priekšā, viņa rūgti nodomāja: — Viņu acis ir tik skumjas. Nez, cik vēl skumjākas tās kļūtu, ja es tiktu atburta, un viņi atklātu, ka skatās uz parastu baltu ķēvi? Raganai taisnība — neviens mani nepazītu! — Un maiga, kā burvja Smendrika, balss viņas iekšienē atkārtoja: — Bet viņu acis ir tik skumjas.
Kad Rahs noķērcās: — Laiks Pašām Beigām! — un melnie aizkari pavērās, atklādami aukstajā tumsā murminošo Elliju, viņa, pat zinādama, ka tā ir vienīgi Fortūnas Mammucis, tomēr sajuta tās pašas bezpalīdzīgās bailes no vecuma, kuras lika pūlim mesties prom. Viņa nodomāja: — Ragana pat nezina, ka viņa zina vairāk nekā apzinās.
Nakts uznāca drīz — varbūt harpija to bija pasteidzinājusi. Saule nogrima netīrajos mākoņos kā akmens jūrā — ar tikpat lielām cerībām reiz uzpeldēt — nebija ne mēness, ne zvaigžņu. Fortūnas Mammucis meta slīdošus līkločus ap krātiņiem. Harpija neizkustējās, un tas lika vecenei apstāties, ilgi viņā noraugoties.
— Vēl ne, — viņa beidzot nočukstēja. — Vēl ne, — bet nogurušajā balsī atskanēja šaubas. Taukainajā tumsā dzelteni spīdošām acīm vecene uzmeta īsu skatienu Vien- radzei. — Nu, ko, diena pagājusi. — Čerkstoši nopūtusies, viņa atkal aizgriezās.