Pēc viņas aiziešanas Pusnakts Karnevālā iestājās klusums. Visi gulēja, izņemot zirneklieni, kas tina, un harpiju, kas gaidīja. Nakts sabiezēja arvien vairāk un vairāk, līdz Vienradzei likās, ka tā pārsprāgs, atraudama debesīs šuvi un atklādama kārtējos stieņus. Kur ir burvis?
Beidzot, steigdamies cauri klusumam, klupdams pāri ēnām, diedams un pieraudams pēdas kā kaķis uz ledus, viņš parādījās. Sasniedzis Vienradzes krātiņu, viņš līksmi paklanījās un lepni ziņoja: — Smendriks jūsu rīcībā!
Tuvējā krātiņā viņa izdzirda aso bronzas skrapstoņu.
— Liekas, mums ir ļoti maz laika, — viņa teica. — Tu patiesi vari mani atbrīvot?
Garais vīrs pasmaidīja, un pat viņa bālie un svinīgie pirksti ielīksmojās. — Es jau teicu, ka ragana ir pielaidusi trīs lielas kļūdas. Jūsu sagūstīšana bija pēdējā, bet harpijas — otrā, jo jūs abas esat īstas, un Fortūnas Mammucis nespēj jūs padarīt par savām, tāpat kā nespēj paildzināt ziemu kaut par vienu dienu. Bet uzskatīt mani par tādu pašu šarlatānu kā viņa — tā bija viņas pirmā un liktenīgā kļūda. Jo arī es esmu īsts! Es esmu Burvis Smendriks, pēdējais no dedzīgajiem svami, turklāt esmu vecāks nekā izskatos.
— Kur ir otrais? — viņa vaicāja.
Smendriks atrotīja piedurknes. — Par Rahu neraizējieties! Es viņam uzdevu mīklu bez atminējuma. Viņš i' neizkustēsies.
Noklikšķinājis pirkstus, burvis izrunāja trīs stūrainus vārdus. Krātiņš nozuda. Viņa attapās starp apelsīnu, citronu, granātu un mandeļu kokiem, bumbierēm un akācijām; zem viņas kājām bija mīksta pavasara zeme, bet virs galvas auga debess. Sirds kļuva viegla, kā dūmi, un viņa sakopoja spēkus lielajam lēcienam maigajā naktī. Taču viņa neveica šo lēcienu, jo saprata, ka režģi, lai arī neredzami, tomēr bija savā vietā. Viņa bija pārāk veca, lai to nezinātu.
— Atvainojiet, — kaut kur tumsā noteica Smendriks. — Man gribējās jūs atbrīvot tieši ar šo burvību.
Viņš iedziedājās zemā, aukstā balsī, un dīvainie koki tika nopūsti kā pieneņpūkas. — Šie ir drošāki buram- vārdi. Stieņi tagad ir tik trausli kā vecs siers, kuru es drupinu un izsvaidu, lūk, tā! — leelsies viņš atrāva rokas. No garajiem pirkstiem pilēja asinis.
— Laikam būšu licis nepareizos uzsvarus, — viņš norūca, paslēpis rokas apmetnī, un mēģināja piešķirt balsij vieglumu: — Ta gadās.
Noskrapstēja trauslas frāzes, un Šmendrika asiņainās rokas nozibēja pret debesīm. Nez no kurienes izkliboja kaut kas pelēks un smīnošs, līdzīgs milzonīgam lācim, kas, dubļaini ņirgdams, bija gatavs saspiest krātiņu kā riekstu, lai kāriem nagiem ķeksētu ārā Vienradzes gaļas gabalus. Smendriks pavēlēja tam atgriezties naktī, bet tas neklausīja.
Atkāpusies stūrī, Vienradze nolaida galvu, bet harpija, maigi žvadzēdama, sakustējās savā krātiņā, un pelēkais apveids, pagriezis to, kas varēja būt galva, ieraudzīja viņu. Palaidis miglainu, ilgstošu šausmu kliedzienu, tas izgaisa.
Vēl trīcēdams, burvis lādējās: — Kādreiz, senos laikos, es jau viņu izsaucu. Arī toreiz es netiku galā. Nu mēs harpijai esam dzīvību parādā, un viņa to var pieprasīt vēl līdz rītausmai! — Apklusis un lauzīdams savainotos pirkstus, viņš gaidīja, ko sacīs Vienradze. — Es pamēģināšu vēlreiz, — viņš beidzot noteica. — Pamēģināt?
Vienradzei likās, ka tur, kur vēl tikko bija pelēkais apveids, var saredzēt, kā vārās nakts. — Jā, — viņa atbildēja.
Dziļi ievilcis elpu, Smendriks trīsreiz nospļāvās un izteica vārdus, kas noskanēja kā zvani jūras dzelmē. Apmaisījis spļāvienu ar riekšavu pulvera, viņš uzvaroši pasmaidīja, kad tas klusi aizdegās ar zaļu liesmu. Kad tā nodzisa, viņš izteica vēl trīs vārdus. Tie nodūca kā bites uz mēness.
Krātiņš sāka sarukt. Stieņu kustību viņa gan nemanīja, bet ikreiz, kad Smendriks izsaucās: — Ak, nē\ — viņai palika arvien mazāk vietas. Viņa jau vairs nevarēja pagriezties. Stieņi virzījās iekšup nežēlīgi kā paisums vai kā rīts, un tie viņu caururbtu, līdz aplenktu viņas sirdi mūža ieslodzījumā. Kad Šmendrika izsauktais smīnošais radījums bija virzījies tai virsū, viņa pat neiekliedzās, bet šoreiz izdvesa skaņu. Ta bija smalka, izmisīga, bet tomēr nepadevīga.
Viņa tā ari nekad neuzzināja, kā Smendriks stieņus apstādināja. Ja viņš bija teicis kādus burvju vārdus, tad viņa tos nebija dzirdējusi; bet krātiņš apstājās par elpas tiesu no viņas ķermeņa. Vienalga viņa sajuta katru badā ņerkstošo stieni kā auksta vēja pūsmu. Taču tie nespēja viņu aizsniegt.
Burvja rokas nolaidās. — Es vairs neuzdrošinos, — viņš smagi noteica. — Nākamreiz es varbūt pat nespētu… — viņa balss nodevīgi aizklīda, un acīs bija manāma tā pati sakāve, kas bija ķērusi gar sāniem nolaistās rokas. — Ragana nav manī kļūdījusies.
— Pamēģini vēlreiz, — Vienradze sacīja. — Tu esi mans draugs. Pamēģini vēl!
Bet Smendriks, rūgti smaidīdams, rakājās savās kabatās, kur kaut kas šķindēja un grabēja. — Es jau zināju, ka beigsies ar to, — viņš murmināja. — Es sapņoju, ka būs citādi, bet, vienalga, zināju, — un izvilka riņķi, kurā karājās vairākas sarūsējušas atslēgas. — Jums pienāktos lielā maga pakalpojumi, bet baidos, ka nāksies samierināties ar otršķirīga kabatzagļa palīdzību. Vienradži nepazīst nedz vajadzību, nedz kaunu, nedz šaubu, nedz parādu — bet mirstīgie, kā būsit ievērojusi, ņem, ko var! Savukārt Rahs vienlaikus spēj koncentrēties tikai uz vienu.
Vienradzi pēkšņi pārņēma pārliecība, ka visi Pusnakts Karnevāla zvēri ir nomodā un klusi viņu vēro. Blakus krātiņā harpija sāka lēni stampāt no vienas kājas uz otru. — Pasteidzies, — teica Vienradze. — Pasteidzies!
Smendriks jau piemēroja zviedzošajai slēdzenei vienu no atslēgām. Pie šī mēģinājuma slēdzene klusēja, bet, kad viņš piemēroja citu, tā skaļi izkliedza: — Ho-ho, tas tik ir burvis! 1as tik ir burvis! — Tai bija Fortūnas Mammuča balss.
— Ai, aizrijies! — murmināja burvis, bet Vienradze sajuta, kā viņš nosarkst. Viņš pagrieza atslēgu, un slēdzene, izlaizdama pēdējo naidīgo gārdzienu, atvāzās. Smendriks plaši pavēra krātiņa durvis un maigi sacīja:
— Nokāpiet, lēdij. Jūs esat brīva!
Viņa viegli nokāpa zemē, un burvis Smendriks pēkšņā izbrīnā atkāpās. — O, — viņš nočukstēja. — Kad mūs šķīra stieņi, likās citādi. Jūs izskatāties mazāka un ne tik — o! Ak Kungs!
Viņa atradās savā mitrajā, melnajā un ilgās prombūtnes dēļ sapostītajā mežā. Kāds no dziļas tālienes viņu sauca, bet Vienradze, sildīdama kokus un modinādama zāli, izjuta mājas.
Tad viņa izdzirda Raha balsi noskrapstam līdzīgi oļiem zem laivas dibena: — Nu, Šmendrik, es padodos! Kāpēc tad vārna līdzinās tāfelei? — Vienradze atkāpās ēnas dziļumā, un Rahs ieraudzīja tikai burvi pie tukšā sarukušā krātiņa. Viņa roka pieķēra kabatai, tad palaidās.
— Nu, tu, kārnais zagli! — Viņš dzelžaini smīnēja.
— Tagad viņa tevi savērs uz dzeloņstieples harpijas kaklarotai! — Tad pagriezās un devās tieši uz Fortūnas Mammuča kulbu.
— Skrieniet! — burvis sauca. Ar izmisīgi muļķīgu un lidojošu lēcienu viņš uzklupa Raha mugurai, savām garajām rokām aizspiezdams tumšmatim acis un muti. Viņi nogāzās reizē, bet Smendriks uzrausās pirmais, pienaglodams ar saviem ceļgaliem Raha plecus pie zemes.
— Dzeloņstieple, — viņš dvesa. — Tu, akmeņu čupa, tu, atkritums, tu, postaža — es tevi piepildīšu ar niecību tā, ka tā spiedīsies tev ārā pa acīm! Es pārvērtīšu tavu sirdi zaļā zālienā un visu, ko tu mīli, — aitās! Es tevi pataisīšu par sliktu, sapņainu dzejdari! Es pavērsīšu tavus kāju nagus tā, lai tie aug uz iekšu! Dabūsi paostīt!