Balona iekšējais apvalks . . . . * . .510 „
Grozs ar tīklu 280 „ Enkuri,- instrumenti, ieroči, segas, nojume
un dažādi piederumi…………………………… 190 fr
Speķis, pemmikāns, sausiņi, tēja, kafija,
degvīns …………………………………………….. 386
Ūdens * . ………………………………………….. 400
Aparāti …………………………………………. .700
Ūdeņradis ………………………………………… 276
Balasts > . …………………………………………. 200
Kopa 4000 mārciņas
Tāds bija četri tūkstoši mārciņu smagās kravas saturs, ko doktors Fērgusons cerēja ņemt līdzi lidojumā; divi simti mārciņu smagais balasts, kā doktors pats izteicās, bija nepieciešams «tikai neparedzētam gadījumam», jo, pilnīgi paļaudamies uz savu lidaparātu, viņš cerēja, ka balasts nebūs jāizmanto.
» Galons — 4,54 1,
VIII nodaļa
Džo — svarīga persona. — Transportkuģa «Apņēmīgais» kapteinis. — Kenedija arsenāls. — Kravas ielādēšana. — Atvadu mielasts. — Aizbraukšana 21. februārī. — Doktora zinātniskās lekcijas. — Diverjē un Livingstons. — Paredzamā gaisa ceļojuma sīkumi. — Kenedijs spiests klusēt.
Ap desmito februāri sagatavošanās darbi tuvojās beigām. Abi aerostata apvalki, ieslēgti viens otrā un pakļauti spēcīgam gaisa spiedienam, bija godam izturējuši pārbaudi, pierādot, cik tie ir izturīgi un rūpīgi pagatavoti.
Džo no prieka nezināja, ko iesākt; viņš likās bezgala aizņemts, nemitīgi skraidot no Grieķu ielas ūz Mičela darbnīcām, tomēr starot staroja priekā un lepnumā un kā sava saimnieka nākamais ceļabiedrs labprāt sniedza dažādus paskaidrojumus pat tiem, kuri nemaz nedomāja viņām ko taujāt. Rādot ziņkārīgajiem aerostatu, klāstot doktora ieceres un plānus, kā arī gādājot viņiem iespēju pavērot doktoru caur darbnīcas pavērto logu vai uz ielas, Džo droši vien nopelnīja dažu labu puskronu. Tomēr nenosodīsim lāga zēnu, ja viņš, izmantodams laikabiedru ziņkāri un sajūsmu, atļāvās nedaudz paspekulēt.
16. februārī «Apņēmīgais» noenkurojās pie Grīničas. Šis pats kuģis, astoņtonnīgais ātrgājējs, bija palīdzējis arī Džeimsa Rosa pēdējai ekspedīcijai polārajos apgabalos. Kuģa kapteinim Pennē bija ļoti laipna cilvēka slava, un par doktora Fērgusona ceļojumu viņš izrādīja īpašu interesi tāpēc, ka cienīja doktoru kopš seniem laikiem. Kapteinis Pennē bija vairāk zinātnieks nekā karotājs, -kaut gan uz kuģa bija četri lielgabali, —- tiesa, līdz šim tie vēl nevienam nekādu ļaunumu nebija nodarījuši.
Kuģa kravas telpas bija pārbūvētas tā, lai tajās varētu novietot aerostatu; 18. februārī tas ar vislielāko piesardzību tika iecelts kuģī. To nolika pilnīgi drošā vietā; grozs, tā piederumi, enkuri, troses, pārtika un ūdens tvertnes, kuras vajadzēja piepildīt pēc izcelšanas krastā, — viss tika ielādēts kuģī paša doktora Fērgusona vadībā.
Kuģī iekrāva arī desmit mucu sērskābes un tikpat daudz metāllūžņu, kas bija nepieciešami ūdeņraža ieguvei. Tik liels daudzums gan nebija vajadzīgs, bet doktors paredzēja ari zaudējuma iespēju. Gāzes ražotājiem nepieciešamās detaļas, saliktas trīsdesmit mučelēs, novietoja kravas telpu pašā dziļumā.
18. februāra vakarā bija paveikti visi priekšdarbi. Doktoru Fērgusonu un viņa draugu Kenediju gaidīja divas lepni iekārtotas kajītes. Kaut gan Kenedijs bija nozvērējies nekur nebraukt, viņš tomēr ieradās uz kuģa,, līdzņemot veselu arsenālu: divas lieliskas no stobra le- jasgala pielādējamas medību divstobrenes un karabīni ar Edinburgas Mūra un Diksona fabrikas zīmi; ar tādiem ieročiem mednieks no divi tūkstoši soļu attāluma var viegli ietriekt lodi kalnu kazai pierē; bez šiem ieročiem Kenedijam vēl bija divi revolveri — kolti ar sešiem lādiņiem, tie varēja noderēt neparedzētos gadījumos; viņš nebija aizmirsis arī savu pul ver dozi un pietiekami daudz ložu, katrā ziņā nepārsniedzot noteiktā svara robežas.
Visi trīs ceļotāji apmetās uz kuģa 19. februāra rītā; kapteinis un pārējie komandas locekļi uzņēma viņus ar lielu cieņu; domājot tikai par ekspedīciju, doktors ārēji likās diezgan mierīgs, Diks šķita vairāk saviļņots, nekā viņam gribējās to izrādīt, bet Džo lēkādams un jokodams visus smīdināja; bocmaņa kajītē, kur viņam bija ierādīta koja, viņš drīz vien kļuva par komandas mīluli.
20. februārī Londonas ģeogrāfu biedrība rīkoja doktoram Fērgusonam un Kenedijam atvadu mielastu; tajā piedalījās arī kapteinis Pennē un viņa virsnieki; mielasts noritēja ļoti dzīvi, vīns lija straumēm, neskaitāmie glaimojošie tosti ļāva klātesošajiem droši cerēt, ka viņi nodzīvos līdz simt gadiem. Dineju vadīja sers Frensiss M…, kurš, par spīti dziļajam saviļņojumam, izturējās ļoti cienīgi.
Diks ^bezgala samulsa, kad arī viņam par godu atskanēja ne mazums tostu. Vispirms apsveikuši Anglijas slaveno dēlu, drošsirdīgo Fērgusonu, klātesošie iedzēra arī uz viņa brašā un tikpat drosmīgā ceļabiedra Kenedija veselību.
Diks tumši pietvīka, taču visi to uztvēra kā pazemības zīmi, un aplausi kļuva skaļāki. Bet Diks nosarka vēl vairāk. Deserta laikā tika saņemta karalienes apsveikuma telegramma; viņa sveica abus ceļotājus un novēlēja panākumus ekspedīcijā. Nu bija nepieciešami jauni .tosti par godu majestātei^
Pusnaktī pēc aizkustinošiem atvadvārdiem un dedzīgiem rokas spiedieniem dinejas dalībnieki šķīrās un izklīda pa mājām.
Pie Vestminsteras tilta ceļotājus gaidīja kuģa laivas. Kapteinis, virsnieki un pasažieri sakāpa tajās, un Tem- zas straujie ūdeņi aiznesa viņus uz Grīniču,
Vienos naktī visi uz kuģa jau gulēja.
21. februāra rītā pulksten trijos sāka dūkt tvaika katli, piecos tika pacelts enkurs, iedarbināta kuģa skrūve, un «Apņēmīgais» peldēja prom uz Temzas grīvu.
Pats par sevi saprotams, ka vienīgais sarunu temats bija par doktora Fērgusona ekspedīciju. Pietika Fērgusonu redzēt un dzirdēt, lai viņam pilnīgi uzticētos, un pēc neilga laiciņa neviens, izņemot skotu, viņa pasākumu vairs neapšaubīja.