Garā ceļojuma dīkajās, stundās doktors virsnieku kajītē nolasīja veselu ģeogrāfijas lekciju ciklu. Jaunie jūrnieki bija sajūsmināti_ par pēdējos četrdesmit gados veiktajiem atklājumiem Āfrikā. Fērgusons viņus iepazīstināja ar Barta, Bērtona, Spīka un Granta pētījumiem; viņš stāstīja par šo noslēpumaino zemi, kas kļuvusi par zinātnisko pētījumu objektu: Ziemeļāfrikā jaunais Di- verjē pētī Sahāras tuksnesi un gatavojas vest uz Parīzi tuaregu vadoņus. Ar franču valdības gādību ceļā pošas divas ekspedīcijas, kuras ies no ziemeļiem uz austrumiem un satiksies Timbuktā. Dienvidos nenogurdināmais Livingstons joprojām ceļo uz ekvatoru un kopš 1862. gada marta kopā ar Makkeneziju dodas augšup pa Rovumas upi. Deviņpadsmitajā gadsimtā katrā ziņā tiks atklāti Āfrikas dzīļu noslēpumi.
Klausītājus īpaši interesēja Fērgusona ceļojums, un doktors sīki viņiem izklāstīja, kā bija tam gatavojies; viņi izteica vēlēšanos pārbaudīt aplēses, viņi diskutēja.
Vislielāko izbrīnu radīja samērā trūcīgie pārtikas krājumi, kurus ceļojumā ņēma līdzi. Kādu dienu viens no kuģa virsniekiem uzsāka sarunu par šo jautājumu.
— Un tas jūs pārsteidz? — Fērgusons viņam vaicāja.
— Bez šaubām.
— Bet cik ilgs, pēc jūsu domām, būs mans ceļojums? Varbūt vairākus mēnešus? Jūs maldāties. Ja ceļojums ieilgs, mēs varam aiziet bojā, mērķi nesasnieguši. Jums jāzina, ka no Zanzibāras līdz Senegālas piekrastei nav vairāk kā trīsarpus tūkstošu jūdžu, varam pieņemt pat, ka četri tūkstoši. Tātad, nolidojot divpadsmit stundās divi simti četrdesmit jūdzes, — lieciet vērā, ka tāds ātrums ir mazāks par mūsu vilcienu ātrumu^— mums pietiks ar vienu nedēļu, lai šķērsotu visu Āfriku, jo mēs lidosim uz priekšu nemitīgi — dienām un naktīm.
— Bet tad taču jūs neko neredzēsiet, nevarēsiet veikt nekādus ģeogrāfiskus atklājumus un izpētīt šo zemi!
— Saprotiet, — doktors atbildēja, — ja esmu sava balona kungs un pavēlnieks, ja varu pacelties un nolaisties pēc paša vēlēšanās, tad varēšu arī apstāties, kad man tas liksies nepieciešami,, it īpaši, ja mūs apdraudēs pārāk spēcīgas gaisa strāvas.
— Ar tām katrā ziņā būs jāsaduras, — kapteinis Pennē piezīmēja, — orkāna ātrums mēdz pārsniegt divsimt četrdesmit tūkstošu jūdžu stundā.
— Nu, lūk, tādā ātrumā Āfriku iespējams šķērsot divpadsmit stundās, — doktors atbildēja, — pamosties Zan- zibārā un aizmigt Senluī.
— Bet vai gaisa balonu vējš spēs nest ar tādu ātrumu? — kāds virsnieks ievaicājās.
— Līdzīgi gadījumi ir bijuši.
— Un vai balons izturēja?
. — Pilnīgi. Tā, piemēram, noticiš* Napoleona kronēšanas laikā — tūkstoš astoņsimt ceturtajā gadā. Parīzē aeronauts Garnerēns vienpadsmitos vakarā palaidis gaisā balonu, uz kura zeltītiem burtiem bija rakstīts: «Parīzē XIII gada 25. frimērā pāvests Pijs VII kronē imperatoru Napoleonu.» Nākamajā rītā pulksten piecos Romas pilsoņi to pašu balonu redzējuši virs Vatikāna, pēc tam tas pārlaidies pāri Romas apgabalam un iekritis Bračano ezerā. Tātad, mani kungi, gaisa balons spēj izturēt tādu ātrumu.
— Gaisa balons, protams, bet cilvēks? — Kenedijs iedrošinājās bilst.
— Arī cilvēks to var izturēt tā paša iemesla dēļ, jo gaisa balons attiecībā pret apkārtējo 'vidi vienmēr ir nekustīgs. Uz priekšu virzās nevis balons pats, bet gaisa masas ap to. Lūkojiet aizdegt balona grozā sveci — un redzēsiet, ka tās liesma pat nepakustēsies. Un, ja Garne- rēna balonā paceltos gaisā aeronauts, viņš ne mazākajā mērā neciestu no lidojuma ātruma. Starp citu, mans nolūks nav šāda ātruma izmēģinājums, un, ja vien radīsies iespēja noenkuroties pie kāda koka vai zemes paugura, ticiet man, ka es to nekavējoties izdarīšu. Turklāt mums būs līdzi pārtika diviem mēnešiem, bet, ja kaut kur piezemēsimies,-tad mūsu veiklais šāvējs gādās mums medījumu vairumā.
— O, mister Kenedij! — ar skaudību noskatīdamies medniekā, jauns mičmanis iesaucās. — Tur tik jums būs zaļa dzīve!
— Nemaz nerunājot par to, ka jūsu prieku vairos lielā slava, — kāds cits piebilda.
— Cienītie kungi, — mednieks ierunājās,. — jūsu komplimenti mani dziļi aizkustina .,, bet… vai zināt … es jau tos neesmu pelnījis.
— Kā tā? — no visām pusēm atskanēja. — Vai tad jūs līdzi nebrauksiet?
— Nebraukšu.
— Un nepavadīsiet doktoru Fērgusonu?
— Nekādā gadījumā, esmu šeit vienīgi tāpēc, lai pē-" dējā brīdī atturētu viņu no šī nodoma.
Visi paskatījās uz doktoru.
— Neklausieties viņā, — Fērgusons, kā vienmēr, mierīgi noteica. Par šo jautājumu ar viņu nav vērts strīdēties; siļds dziļumos viņš skaidri zina, ka dosies līdzi.
— Zvēru pie visiem svētajiem! — Kenedijs iesaucās. — Es galvoju…
— Labāk nezvēri neko, dārgo Dik. Tu esi,jau nomērīts, nosvērts un ne vien tu pats, bet arī tavs pulveris, ieroči un lodes .., Tātad beigsim par to runāt.
IX n o d a ļ a
«Apņēmīgais» ātrā gaitā tuvojās Labās Cerības ragam; laiks bija jauks, kaut gan jūra bija sākusi viļņoties.
30. martā, divdesmit septiņas dienas pēc izbraukšanas no Londonas, pie apvāršņa iznira Galda kalna siluets. Tālskatī jau varēja saskatīt Keiptaunu, pilsētu, kas izvietojusies pakalnu amfiteātra piekājē, un drīz vien «Apņēmīgais» izmeta enkuru ostā. Kapteinis lika tur iebraukt., lai papildinātu akmeņogļu krājumu; šim nolūkam bija jāziedo vesela diena; nākamajā rītā kuģis devās dienvidu virzienā, lai, apbraucot Āfrikas kontinenta galējo dienvidu punktu, nonāktu Mozambikas kanālā.
Džo nebija pirmo reizi jūrā, viņš uz kuģa tūlīt pat jutās kā mājās. Visi viņu iemīlēja atklātās sirds un jautrības dēļ. Doktorā klausījās kā orākulā, un jāatzīst —■ viņš nemeloja vairāk kā citi orākuli.