Taču īsi pirms aerostata izcelšanas krastā konsuls uzzināja, ka iedzimtie nolēmuši ar varu viņus aizkavēt. Nekas nav aklāks un nejēdzīgāks par fanātisma iedvestām kaislībām. Vēsts, ka ieradies kāds kristietis, kurš nolēmis lidot gaisa balonā, bija satraukusi apkaimes iedzīvotājus. Nēģeri, uzskatīdami, ka tāds lidojums viņu reliģijai kaitīgs, bija sašutuši vēl vairāk nekā arābi; viņi domāja, ka te iecerēts kaut kas ļauns pret Sauli un Mēnesi. Bet, tā kā abi šie spīdekļi afrikāņu tautām ir pielūgsmes objekts, viņi gribēja ķecerīgo ekspedīciju izjaukt.
Uzzinājis iedzimto nolūkus, konsuls apspriedās ar doktoru Fērgusonu un kapteini Pennē. Kapteinis atteicās piekāpties šo draudu priekšā, bet doktors viņu pārliecināja par tādas rīcības nepieciešamību.
— Nav šaubu, ka aerostatu mums kaut kā izdotos dabūt krastā, — Fērgusons teica, — vajadzības gadījumā talkā nāktu pat imama garnizons, taču nelaime nekad nenāk brēkdama, dārgo kaptein, — ar vienu ļaunprātīgu šāvienu pietiktu, lai aeroštats būtu iznīcināts. Nē, te jārīkojas daudz apdomīgāk.
— Bet ko tad lai iesāk? Izceļoties Āfrikas krastā, mūs sagaidītu līdzīgas grūtības. Ko darīt?
— Vai var būt kas vienkāršāks! — konsuls atbildēja. >— Paverieties uz tām saliņām aiz ostas! Izceliet balonu uz vienas no tām, nostādiet ap to matrožus, un balons būs pilnīgā drošībā.
— Lieliski! — Fērgusons iesaucās. — Tur mēs netraucēti varēsim veikt pēdējo sagatavošanos.
Arī kapteinim nebijā iebildumu. Pēc brīža «Apņēmīgais» piestāja pie Kumbeni salas.
16. aprīļa rītā balonu izcēla drošā vietā — dzelkšņu krūmiem iežogotā meža klajumiņā. Tur astoņdesmit pēdu attālumā vienu, no otra zemē iedzina divus astoņdesmit pēdu garus stabus; to galos piestiprināja bloku sistēmu, kas ar vertikālas troses palīdzību izcēla aerostatu. Pagaidām balons vēl bija pilnīgi tukšs. Iekšējais apvalks bija piestiprināts ārējam, tāpēc tos abus izcēla reizē.
Apvalku apakšgaliem bija pievienoti cauruļvadi, pa kuriem balonā vajadzēja iepildīt ūdeņradi.
17. jūnija diena pagāja, uzstādot ūdeņraža ieguves aparātu; tas sastāvēja no trīsdesmit mucām, kurās ūdens tika sadalīts, sērskābei iedarbojoties uz dzelzs lūžņiem. Iegūtais ūdeņradis, attīrīts no piemaisījumiem, ieplūda lielajā centra mucā, no kurienes pa divām caurulēm tika ieyadīts balonā. "Tādā veidā katrs apvalks pildījās ar stingri noteiktu gāzes daudzumu.
Šai operācijai bija nepieciešami tūkstoš astoņsimt sešdesmit galoni sērskābes, sešpadsmit tūkstošu piecdesmit mārciņu dzelzs lūžņu un deviņsimt sešdesmit galonu ūdens.
Balonu piepildīšana sākās nākamajā naktī ap trijiem; tā turpinājās gandrīz astoņas stundas. Nākamās dienas rītā ap vienpadsmitiem aerostats, pārvilkts ar tīklu, graciozi šūpojās virs sava groza, ko pie zemes turēja vairāki smilšu maisi. īpaši rūpīgi tika uzstādīts gāzes karsējamais aparāts un cilindriskajai siltuma kamerai pievienotas abu balonu caurules.
Enkurus, troses, instrumentus, ceļojuma segas un nojumi, pārtiku un ieročus — to visu novietoja grozā iepriekš paredzētajās vietās; ūdens rezervuāri bija piepildīti jau Zanzibārā. Grozā iekrāva arī divsimt mārciņu smago smilšu balastu tā, lai, sadalīts pa piecdesmit maisiem, tas vienmēr būtu pa tvērienam.
Sagatavošanās darbi tika paveikti ap pieciem vakarā; visu šo laiku salu apsargāja matroži un kanālā kursēja glābšanas laivas.
Iedzimtie joprojām savas dusmas pauda ar kliedzieniem, dažādām grimasēm un krampjainām kustībām. Pūlī skraidīja burvji, vēl vairāk uzkurinādami fanātiskās dusmas. Daži dedzīgākie fanātiķi lūkoja peldus sasniegt salu, bet viņus ātri padzina.
Tad viņi izmēģināja buršanu un vārdošanu; lietus izsaucēji, kuri apgalvo, ka spēj pavēlēt mākoņiem, aicināja talkā negaisu un akmens lietu, kā nēģeri dēvē krusu; šim nolūkam viņi saplūca visvisādas koku lapas un vārīja tās uz lēnas uguns. Tajā pašā laikā viņi nokāva aunu, ar garu adatu durot tam tieši sirdī. Bet, par spīti visām izdarībām, debesis joprojām bija skaidras, nelīdzēja ne nēģeru nokautais auns, ne viņu vaikstīšanās …
Nēģeriem. neatlika nekas cits kā sarīkot vētrainas orģijas: viņi apreibinājās, dzerot dedzinošu no kokosriekstiem gatavotu liķieri «zembo» vai ārkārtīgi stipro alu «togva». Un augu nakti līdz rītam skanēja viņu nemelo- diskās, taču ritmiskās dziesmas.
Ap sešiem vakarā ceļotāji vēl pēdējo reizi sapulcējās kopā ar kapteini un virsniekiem kuģa kajītē pie pusdienu galda. Kenedijam neviens neko vairs nevaicāja, un viņš savā nodabā klusām kaut ko nesaprotamu murmināja; no doktora Fērgusona viņš nenovērsa ne acu.
Jāpiebilst, ka līksma noskaņojuma pie pusdienu galda nebija, šķiršanās brīža tuvums visiem iedvesa skumjas. Ko gan liktenis šiem drosmīgajiem ceļotājiem sola? Vai viņi kādreiz vēl atgriezīsies draugu pulkā, savas ģimenes lokā? Kas ar viņiem notiks, ja šīs neizpētītas zemes bezgalīgajos tuksnešos, mežonīgo cilšu vidū viņi pēkšņi vairs nebūs spējīgi pavēlēt savam gaisa kuģim? , Līdz šim tādas domas tikai šad tad bija iešāvušās klātesošajiem prātā, bet nu satrauktā iztēle viņus bezgala nomāca. Fērgusons, kā parasti savaldīgs un rāms, kaut ko stāstīja; tomēr izkliedēt vispārējo" drūmo noskaņojumu viņam neizdevās.
Lai nēģeru iespējamie uzbrukumi netraucētu Fērgusona un viņa ceļabiedru naktsmieru, viņiem nakti ļāva pārgulēt uz kuģa. Sešos no rīta atstājuši kajītes, aeronauti pārcēlās uz Kumbeni salu.