Выбрать главу

Taču īsi pirms aerostata izcelšanas krastā konsuls uz­zināja, ka iedzimtie nolēmuši ar varu viņus aizkavēt. Ne­kas nav aklāks un nejēdzīgāks par fanātisma iedvestām kaislībām. Vēsts, ka ieradies kāds kristietis, kurš nolēmis lidot gaisa balonā, bija satraukusi apkaimes iedzīvotājus. Nēģeri, uzskatīdami, ka tāds lidojums viņu reliģijai kai­tīgs, bija sašutuši vēl vairāk nekā arābi; viņi domāja, ka te iecerēts kaut kas ļauns pret Sauli un Mēnesi. Bet, tā kā abi šie spīdekļi afrikāņu tautām ir pielūgsmes objekts, viņi gribēja ķecerīgo ekspedīciju izjaukt.

Uzzinājis iedzimto nolūkus, konsuls apspriedās ar dok­toru Fērgusonu un kapteini Pennē. Kapteinis atteicās pie­kāpties šo draudu priekšā, bet doktors viņu pārliecināja par tādas rīcības nepieciešamību.

—   Nav šaubu, ka aerostatu mums kaut kā izdotos da­būt krastā, — Fērgusons teica, — vajadzības gadījumā talkā nāktu pat imama garnizons, taču nelaime nekad nenāk brēkdama, dārgo kaptein, — ar vienu ļaunprātīgu šāvienu pietiktu, lai aeroštats būtu iznīcināts. Nē, te jārī­kojas daudz apdomīgāk.

—   Bet ko tad lai iesāk? Izceļoties Āfrikas krastā, mūs sagaidītu līdzīgas grūtības. Ko darīt?

—   Vai var būt kas vienkāršāks! — konsuls atbildēja. >— Paverieties uz tām saliņām aiz ostas! Izceliet balonu uz vienas no tām, nostādiet ap to matrožus, un balons būs pilnīgā drošībā.

—   Lieliski! — Fērgusons iesaucās. — Tur mēs netrau­cēti varēsim veikt pēdējo sagatavošanos.

Arī kapteinim nebijā iebildumu. Pēc brīža «Apņēmī­gais» piestāja pie Kumbeni salas.

16.   aprīļa rītā balonu izcēla drošā vietā — dzelkšņu krūmiem iežogotā meža klajumiņā. Tur astoņdesmit pēdu attālumā vienu, no otra zemē iedzina divus astoņdesmit pēdu garus stabus; to galos piestiprināja bloku sistēmu, kas ar vertikālas troses palīdzību izcēla aerostatu. Pagai­dām balons vēl bija pilnīgi tukšs. Iekšējais apvalks bija piestiprināts ārējam, tāpēc tos abus izcēla reizē.

Apvalku apakšgaliem bija pievienoti cauruļvadi, pa kuriem balonā vajadzēja iepildīt ūdeņradi.

17.    jūnija diena pagāja, uzstādot ūdeņraža ieguves aparātu; tas sastāvēja no trīsdesmit mucām, kurās ūdens tika sadalīts, sērskābei iedarbojoties uz dzelzs lūžņiem. Iegūtais ūdeņradis, attīrīts no piemaisījumiem, ieplūda lielajā centra mucā, no kurienes pa divām caurulēm tika ieyadīts balonā. "Tādā veidā katrs apvalks pildījās ar stin­gri noteiktu gāzes daudzumu.

Šai operācijai bija nepieciešami tūkstoš astoņsimt seš­desmit galoni sērskābes, sešpadsmit tūkstošu piecdesmit mārciņu dzelzs lūžņu un deviņsimt sešdesmit galonu ūdens.

Balonu piepildīšana sākās nākamajā naktī ap trijiem; tā turpinājās gandrīz astoņas stundas. Nākamās dienas rītā ap vienpadsmitiem aerostats, pārvilkts ar tīklu, graciozi šūpojās virs sava groza, ko pie zemes turēja vairāki smilšu maisi. īpaši rūpīgi tika uzstādīts gāzes karsējamais aparāts un cilindriskajai siltuma kamerai pievienotas abu balonu caurules.

Enkurus, troses, instrumentus, ceļojuma segas un no­jumi, pārtiku un ieročus — to visu novietoja grozā iepriekš paredzētajās vietās; ūdens rezervuāri bija pie­pildīti jau Zanzibārā. Grozā iekrāva arī divsimt mārciņu smago smilšu balastu tā, lai, sadalīts pa piecdesmit mai­siem, tas vienmēr būtu pa tvērienam.

Sagatavošanās darbi tika paveikti ap pieciem vakarā; visu šo laiku salu apsargāja matroži un kanālā kursēja glābšanas laivas.

Iedzimtie joprojām savas dusmas pauda ar kliedzie­niem, dažādām grimasēm un krampjainām kustībām. Pūlī skraidīja burvji, vēl vairāk uzkurinādami fanātiskās dus­mas. Daži dedzīgākie fanātiķi lūkoja peldus sasniegt salu, bet viņus ātri padzina.

Tad viņi izmēģināja buršanu un vārdošanu; lietus iz­saucēji, kuri apgalvo, ka spēj pavēlēt mākoņiem, aicināja talkā negaisu un akmens lietu, kā nēģeri dēvē krusu; šim nolūkam viņi saplūca visvisādas koku lapas un vārīja tās uz lēnas uguns. Tajā pašā laikā viņi nokāva aunu, ar garu adatu durot tam tieši sirdī. Bet, par spīti visām izdarībām, debesis joprojām bija skaidras, nelīdzēja ne nēģeru no­kautais auns, ne viņu vaikstīšanās …

Nēģeriem. neatlika nekas cits kā sarīkot vētrainas or­ģijas: viņi apreibinājās, dzerot dedzinošu no kokosriek­stiem gatavotu liķieri «zembo» vai ārkārtīgi stipro alu «togva». Un augu nakti līdz rītam skanēja viņu nemelo- diskās, taču ritmiskās dziesmas.

Ap sešiem vakarā ceļotāji vēl pēdējo reizi sapulcējās kopā ar kapteini un virsniekiem kuģa kajītē pie pusdienu galda. Kenedijam neviens neko vairs nevaicāja, un viņš savā nodabā klusām kaut ko nesaprotamu murmināja; no doktora Fērgusona viņš nenovērsa ne acu.

Jāpiebilst, ka līksma noskaņojuma pie pusdienu galda nebija, šķiršanās brīža tuvums visiem iedvesa skumjas. Ko gan liktenis šiem drosmīgajiem ceļotājiem sola? Vai viņi kādreiz vēl atgriezīsies draugu pulkā, savas ģimenes lokā? Kas ar viņiem notiks, ja šīs neizpētītas zemes bez­galīgajos tuksnešos, mežonīgo cilšu vidū viņi pēkšņi vairs nebūs spējīgi pavēlēt savam gaisa kuģim? , Līdz šim tādas domas tikai šad tad bija iešāvušās klāt­esošajiem prātā, bet nu satrauktā iztēle viņus bezgala nomāca. Fērgusons, kā parasti savaldīgs un rāms, kaut ko stāstīja; tomēr izkliedēt vispārējo" drūmo noskaņojumu viņam neizdevās.

Lai nēģeru iespējamie uzbrukumi netraucētu Fērgusona un viņa ceļabiedru naktsmieru, viņiem nakti ļāva pārgu­lēt uz kuģa. Sešos no rīta atstājuši kajītes, aeronauti pār­cēlās uz Kumbeni salu.