Balons viegli šūpojās austrumu vējā. Smilšu maisus, kuri turēja balonu pie zemes, tagad aizstāja divdesmit matrožu. Kapteinis Pennē ar saviem virsniekiem ieradās noskatīties svinīgajā startā.
Te pēkšņi doktoram klāt pienāca Kenedijs un, saņēmis viņa roku, teica:
— Tātad tavs lēmums, ir negrozāms, Semjuel?
— Negrozāms gan, dārgo Dik.
— Esmu darījis visu, lai tevi aizkavētu, vai nav tiesa?
•— Tā gan!
— Tādā gadījumā mana sirdsapziņa ir tīra un es dodos tev līdzi.
— Par to es nemaz nešaubījos, — neslēpdams prieku, doktors atbildēja.
Klāt bija pēdējais atvadu brīdis. Kapteinis un virsnieki sirsnīgi apskāva un noskūpstīja savus drosmīgos draugus un, protams, arī Džo, kurš lepnumā staroja. Starp klātesošajiem nebija tāda, kurš nevēlētos paspiest doktoram Fērgusonam roku.
Deviņos no rīta trīs aeronauti iekāpa gaisa balona grozā, doktors pielaida uguni deglim un pilnīgi atvēra krānu, lai sasniegtu augstāko temperatūru. Pēc dažām minūtēm balons, kas līdz šim bija turējies uz zemes līdzsvara stāvoklī, sāka celties augšup. Matroži pamazām atlaida troses, -kuras balonu saturēja. Grozs uzlidoja pēdu divdesmit virs zemes.
— Mani draugi! — nostājies starp abiem ceļabiedriem un pacēlis cepuri, doktors iesaucās. — Nosauksim mūsu gaisa kuģi vārdā, kas tam atnestu laimi. Nosauksim to par «Viktoriju»![24]
Atskanēja skaļi «urā» saucieni.
— Lai dzīvo karaliene! Lai dzīvo Anglija!
Tikmēr balona celtspēja bija strauji pieaugusi. Fērgusons, Kenedijs un Džo māja draugiem pēdējos atvadu sveicienus.
— Atlaidiet visas troses! — Fērgusons sauca.
«Viktorija» spēji uzšāvās gaisā. To pavadīja salūts, kas
nograndēja no visiem četriem «Apņēmīgā» lielgabaliem …
XII nodaļa
Lidojums pāri jūras šaurumam. — Mrima. — Kenedija saruna ar Džo un Džo priekšlikums. — Lieliska kalijas recepte. — IJzaramo. — Mezāna nelaimīgais liktenis. — Dutumi kalns. —>• Doktora kartes. — Nakts zem sikomores.
Debesis bija tīras, vējš mērens, un «Viktorija» gandrīz vertikāli uzlidoja tūkstoš pieci simti pēdu augstumā, ko norādīja barometra krišanās gandrīz par diviem sprīžiem.[25]tādā augstumā spēcīgas gaisa strāvas strauji dzina balonu uz dienvidrietumiem. Lieliska ainava pavērās mūsu gaisa kuģotājiem. Zanzibāras sala bija kā uz delnas un atšķīrās ar košajām krāsām it kā uz milzu globusa; garām slīdēja lauki visdažādākajās zaļo krāsu gammās; kuploja meži un birztalas.
Salas iedzīvotāji atgādināja kukaiņus. Pamazām atvadu saucieni un kliedzieni izdzisa tālumā, līdz aerostatam atlidoja vairs tikai salūta troksnis.
— Kāds skaistums visapkārt! — pirmais klusumu pārtrauca Džo.
Taču pārējie klusēja. Doktors bija pārāk nodarbināts, vērojot barometru un atzīmējot dažus pacelšanās datus.
Kenedijs nespēja novērst acis no ainavas, kas lejā atklājās.
Saules siltums veicināja degļa darbību, gāze apvalkā nemitīgi izpletās, un «Viktorija» jau lidoja divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā.
Transportkuģis «Apņēmīgais», no šejienes raugoties, atgādināja mazu laiviņu, bet Āfrikas piekrasti rietumos, šķiet, ieskāva, milzīga putu apmale.
— Kāpēc jūs klusējat? — Džo iesaucās.
—- Vērojam apkārtni, — pavērsdams tālskati uz kontinenta pusi, doktors atbildēja.
— Bet es vēlos runāt.
Runā vien, Džo! Runā, cik tik vēlies.
Un Džo aizrāvies ļāva vaļu sajūsmas saucieniem.
Šķērsojot jūru, doktors bija nolēmis turēties tieši šādā augstumā: tā piekraste bija pārredzama lielākā platībā. Viņš neizlaida no acīm nojumē pie sienas piekārto termometru un barometru; otrs barometrs, kas atradās ārpusē, bija paredzēts naktssargu vajadzībām.
Jau pēc pāris stundām, lidojot ar vairāk nekā astoņu jūdžu ātrumu stundā, «Viktorija» sasniedza kontinentu. Tad doktors uzskatīja par vajadzīgu nolaisties zemāk; viņš samazināja degļa liesmu, un «Viktorija» turpmāk lidoja tikai trīssimt pēdu augstumā.
Zem aerostata izpletās Mrima — tā nosaukta šī Āfrikas austrumu piekraste; krastmalu kā aizsargvalnis ieskāva kuplas mango birzis, un paisuma laikā kļuva redzamas Indijas okeāna viļņu izskalotās, leknās koku saknes. Kāpu līnija, kas senāk bija iezīmējusi krastu, noapaļojās pie apvāršņa, bet ziemeļrietumos vīdēja Nguru kalna smailā galotne.
«Viktorija» laidās pāri kādam ciematam/ kura nosaukumu — Kaolē — doktors atrada kartē. Visi ciemata iedzīvotāji bija sapulcējušies un ar mežonīgiem kliedzieniem pauda savas bailes un naidu. Viņi velti, tēmēja bultas lidojošajā briesmonī, kurš majestātiski šūpojās virs nevarībā trakojošā nēģeru pūļa galvām.
Vējš dzina balonu uz dienvidiem, bet doktors par to nebūt neuztraucās; viņš pat priecājās, ka varēs izsekot kapteiņa Bērtona un Spīka noieto ceļu.
Kenedijs kļuva tikpat pļāpīgs kā Džo. Viņi abi apmainījās sajūsmas pilnām frāzēm.
— Nost ar diližansiem! — pirmais iesaucās.
— Nost ar kuģiem! — otrs piebalsoja.
— Nost ar dzelzceļiem! — Kenedijs turpināja. — Vai, braucot vilcienā, mēs kaut ko redzētu?.
— Pavisam kas cits — mūsu «Viktorija»! — Džo piebilda. — Tu kusties uz priekšu gluži nemanot, un daba pati slīd tev gar acīm.
— Kādi skati paveras! Taisni brīnums! īr par ko sajūsmināties! Sapnis šūpuļtīklā!
— Vai nebūtu laiks brokastot? — svaigajā gaisā sajutis izsalkumu, Džo pēkšņi ieminējās.
— Laba doma, manu zēn.
— O! Brokastis būs gatavas ātri! Uzkodīsim sausiņus ar gaļas konserviem.
— Un piedzersim klāt kafiju, cik tīk, — doktors piemetināja. — Tu drīksti aizņemties mazliet ogļu no mana degļa; tur to sakrājies pārlieku daudz. Tad arī no ugunsgrēka briesmām būsim pasargāti.