— Vai nav trakums? —; Kenedijs iesaucās. — Mēs taču sēžam kā zem pulvera mucas.
-- Ne gluži, — Fērgusons iebilda. — Un tomēr visai patīkami nebūtu, ja gāze uzliesmotu, pamazām izdegtu un mēs nenovēršami nolaistos uz zemes; taču nebīstieties, mūsu aerostats ir hermētiski slēgts.
— Nu tad iekodīsim! — Kenedijs ierosināja.
— Lūdzu — pie galda, mani kungi, — Džo aicināja, — es tūlīt jums sekošu, tikai vispirms pagatavošu kafiju — tādu, ka jūs mēli norisiet.
— Tiesa kas tiesa, — doktors sacīja, — nerunājot par citām mūsu apbrīnojamā Džo spējām, kafiju viņš prot vārīt; Džo gatavo to no dažādu kafijas šķirņu maisījuma, taču recepti nevienam neizpauž.
— Labi, ser, tā kā mēs lidojam izplatījumā, esmu ar mieru atklāt jums savu noslēpumu. Gatavojot šo dzērienu, es gluži vienkārši trīs vienādās daļās sajaucu mokas, bur- boņu un ronunjecas kafiju.
Pēc īsa brīža Džo atnesa trīs kūpošas kafijas tases, un ar to arī beidzās sātīgās brokastis, kurām aizdarā bija ceļotāju lieliskā pašsajūta; pēc tam viņi atkal ieņēma savas Vietas. -
Skats uz Uzaramo zemi
Zeme, virs kuras aerostats lidoja, bija neparasti auglīga; cauri kuplo koku zaļajām lapotnēm tik tikko saskatāmas vīdēja šauras, līkumotas taciņas; aerostats laidās pāri tabakas, kukurūzas un miežu laukiem; šur tur redzēja ari rīsa taisnos stublājus un purpursārtos ziedus. Uz pāļiem celtajos lielajos krātiņos varēja samanīt kazas un aitas: šādi droši vien mājlopus paglāba no leopardu nagiem. Auglīgo apgabalu viscaur klāja krāšņa, bagātīga augu valsts. Daudzos ciematos «Viktorijas» parādīšanās izraisīja ārkārtīgu apjukumu un kņadu. Doktors Fērgusons piesardzīgi vadīja aerostatu tādā augstumā, kur bultas viņu nevarēja skart. Nēģeri, sapulcējušies pie savām cieši kopā saceltajām būdām, vēl ilgi lādēja aerostatu.
Dienas vidū doktors, ieskatījies kartē, izteica pārliecību, ka viņi jau atrodas virs Uzaramo[26]. «Viktorija» it kā rotaļādamās laidās pāri zemei, kur auga kokospalmas, papaijas un kokvilna. Par Jādu augu valsti Džo nemaz nebrīnījās, jo, atrodoties Āfrikā, viņam viss likās dabisks. Kenedijs ievēroja ne mazums zaķu un irbju, kas it kā gaidīt gaidīja mednieka lodi. Taču šķiest pulveri nebija vērts, jo medījumu nevarēja pievākt.
Lidojot ar divpadsmit jūdžu ātrumu stundā, aeronauti drīz vien sasniedza Tundas ciematu uz 38°20' austrumu garuma.
— Lūk, tieši šeit, —-x doktors pavēstīja, — Bērtons un Spīks smagi saslima, un kādu laiku viņu ekspedīciju uzskatīja par neizdevušos. Viņi vēl nebija necik tālu aizgājuši, kad nogurums un trūkums jau lika sevi manīt.
Šajā apgabalā patiešām nemitīgi plosās malārija. Lai izvairītos no saslimšanas, doktoram neatlika nekas cits kā turēties pēc iespējas augstāk virs miklās zemēs, kas garoja svelmainajā saulē.
Retumis varēja saskatīt karavānas, kuras, apmetušās «krālā», gaidīja dzestrās vakara vēsmas, lai dotos tālāk. Par «krālu» šeit apzīmē plašas apmetnes džungļos dzelkšņainu krūmu iežogojumā, kur ceļojošie tirgotāji patveras ne vien no plēsīgiem zvēriem, bet arī no apkaimes laupītāju ciltīm. Ceļotāji redzēja, ka iezemieši, pamanot gaisa balonu, panikā bēg; Kenedijs labprāt būtu aplūkojis viņus tuvāk, bet Semjuelam pret to radās iebildumi.
— Iedzimto vadoņiem ir' musketes, — viņš teica, — mūsu balons varētu kļūt lielisks mērķis viņu lodēm.
— Vai tad no vienas lodes balons būtu pagalam? — Džo nesaprata.
—1 Ne uzreiz, bet ar laiku mazais plīsumiņš pārvalkā pārvērstos milzīgā caurumā, pa kuru izplūstu visa gāze.
— Tādā gadījumā turēsimies tālāk no šiem mežoņiem, — Džo piekrita. — Nez ko viņi domā, redzot mūsu lidaparātu? Droši vien ir gatavi pielūgt mūs kā dievus.
— Lai pielūdz vien, — doktors piebilda, — tikai pa gabalu. Tā vienmēr ir drošāk. Skatieties, apkārtne jau mainās. Apdzīvotu vietu redz arvien mazāk, bet mango birzis pavisam nozudušas. Šajos platuma grādos tās vairs neaug. Zemes virsma kļūst pauguraina, tas liecina, ka tuvojamies kalniem.
— Nudien, •— Kenedijs teica, 1 — rādās, ka šajā pusē iezīmējas kaut kādas virsotnes.
— Jā gan, rietumos.,, Tās ir Urizaras kalnu grēdu pirmās smailes, droši vien Dutumi kalns, aiz kura, es ceru, mēs piezemēsimies un pārgulēsim nakti. Nekavējoties jāpastiprina degļa liesma, lai varam sasniegt seši simti pēdu augstumu.
— Jūsu konstruētais deglis, ser, ir apbrīnojams izgudrojums! — Džo iesaucās. — Manevrēt ar to nav nemaz grūti, ne arī sarežģīti — atliek tikai pagriezt krāniņu, un viss kārtībā.
—- Tā, lūk, tagad mēs būsim drošībā, •— kad «Viktorija» pacēlās augstāk, mednieks piezīmēja. — Saules staru atspulgi sarkanajās smiltīs pārāk neciešami dzēla acīs.
— Cik vareni koki! — Džo jūsmoja. — Tie šeit ir pavisam parasti un tomēr bezgala skaisti. JKāds ducis šādu milzeņu — un, raugi, jau vesels mežs!
— Tie ir baobabi, — doktors paskaidroja. -— Vai redzat tur to vareno baobabu, tā apkārtmērs droši vien nebūs mazāks par simt pēdām. Iespējams, ka tieši zem šī koka tūkstoš astoņi simti četrdesmit piektajā gadā gājis bojā francūzis Mezāns. Zem mums atrodas Dželamo- ras ciemats, uz kurieni Mezāns bija iedrošinājies doties viens. Šīs zemes valdnieks nelaimīgo francūzi sagūstījis, piesējis pie baobaba saknēm un, kamēr skanējušas kara dziesmas, nežēlīgi lēnām pārgriezis gūsteknim vēnas, pēc tam iedūris dunci kaklā, tad izrāvis to, lai uz- trītu, un tikai tad norāvis nelaimīgajam galvu. Francūzim bija tikai divdesmit seši gadi.
— Vai tiešām Francija nepieprasīja slepkavas sodīšanu? — Kenedijs sašutis vaicāja.