!—— Protams, pieprasīja, un Francijas sabiedrotais Zan- zibāras imams darīja visu, lai slepkavu aizturētu, bet tas neizdevās.
— Tādā gadījumā es jūs ļoti lūdzu, ser,-neapstāsimies šeit, — Džo-sacīja. — Lūdzu, lūdzu, paklausiet mani, mister Semjuel, celsimies labāk vēl augstāk!
-— Esmu ar mieru, Džo, jo vairāk tāpēc, ka tuvojamies Dutumi kalnam. Ja manas aplēses pareizas, mēs to pārlidosim vēl pirms septiņiem.
— Vai tad mēs lidosim arī naktī? — mednieks vaicāja.
— Pēc iespējas ne, kaut gan, ievērojot vislielāko piesardzību un nezaudējot modrību, mēs ne _ar ko neriskētu arī naktī, tomēr nepietiek, ka būsim Āfriku pārlidojuši, mums vajag to arī redzēt.
— Pagaidām mēs par šo zemi nevaram sūdzēties, ser, — Džo piezīmēja. — Āfrika taču nav nekāds tuksnesis, bet pati koptākā un auglīgākā, zeme pasaulē! Ej nu vēl tici ģeogrāfiem!
— Pacieties, Džo, pacieties! Pavērosim, kas būs tālāk.
Ap pusseptiņiem vakarā «Viktorija» jau atradās pie
Dutumi kalna; lai to pārlidotu, vajadzēja pacelties vairāk nekā "trīstūkstoš pēdu augstumā, bet šim nolūkam gāzes temperatūra bija jāpalielina tikai par astoņpadsmit grādiem. Patiesi jāatzīst, ka Fērgusons savu 'balonu vadīja it kā ar vienu rokas mājienu. Kenedijs norādīja uz šķēršļiem, no kuriem jāvairās, un «Viktorija» pārlidoja kalnus virs pašām korēm.
Pulksten astoņos Dutumi kalns bija pārlidots; un aerostats virs kalna lēzenākās nogāzes sāka piezemēties; no groza izmeta enkurus; viens no tiem, iekritis milzīgā si- komorē, stingri ieāķējās zaros. Džo tūlīt pat nokāpa pa trosi lejā un cieši piestiprināja enkuru pie koka. Nākamajā mirklī pa nolaistajām zīda kāpnītēm viņš veikli ierāpās atpakaļ grozā. Kalnu aizsegā pasargāts no austrumu vējiem, aerostats stāvēja drošībā.
Ceļotāji pagatavoja vakariņas; gaisa ceļojumā krietni izsalkuši, viņi pamatīgi tukšoja līdzņemtos pārtikas krājumus.
— Interesanti, cik lielu gabalu šodien esam veikuši? — negausīgi rīdams tik prāvus kumosus, ka bija jābažījas par pārtikas rezervēm, Kenedijs .vaicāja..
Pavērojis Mēness stāvokli un ieskatījies savā kartē, doktors acumirklī noteica aerostata atrašanās vietu;
Aerostats noenkurojies sikomores zarā
viņa priekšā bya neliela vācu karte no atlanta «Jaunākie atklājumi Āfrikā», kuru Gotā bijā publicējis Fērgusona draugs Petermans. Doktors bija pārliecināts, ka šis atlants viņiem noderēs visu ceļojuma laiku, jo tas ietvēra Bērtona un Spīka maršrutu līdz pat Lielajiem ezeriem,
Sudānas karti, kurai pamatā bija doktora Barta norādītie dati, Gijoma Ležāna Senegālas lejteces karti, kā ari pēc doktora Beiki datiem sastādīto Nigēras deltas karti.
Turklāt viņiem līdzi bija kāds zinātnisks raksts, kurā varēja atrast visus datus par Nīlu: «The sources of the Nile, being a general survey of the basin of that river and of its head stream, with the history of the Nilotic discovery by Charles Beke, Th. D.»[27]
Fērgusonam bija arī «Londonas Ģeogrāfu Biedrības Vēstnesī» publicētā lieliskā karte, tātad neviens jaunatklātais punkts Āfrikas zemēs viņam nevarēja paiet secen.
Atzīmējot aerostata atrašanās vietu, doktors secināja, ka viņi šajā dienā pavirzījušies par diviem platuma grādiem, proti, nolidojuši aptuveni simt divdesmit jūdžu uz rietumiem.
Kenedijs aizrādīja, ka viņi tagad lido uz dienvidiem. Bet doktoru tāds virziens apmierināja, viņš gribēja doties pēc iespējas savu priekšteču pēdās.
Nakts sardzi bija nolemts sadalīt trīs maiņas, lai katrs savu reizi paliktu nomodā un gādātu par guļošo biedru drošību. Doktoram nācās stāties sargpostenī deviņos vakarā, Kenedijam pusnaktī, bet Džo — trijos no rīta.
Tad Kenedijs un Džo, ietinušies segās, apgūlās un mierīgi aizmiga, kamēr doktors Fērgusons viņus sargāja.
XIII nodaja
Laika pārmaiņa. — Kenedija slimība. — Doktora Fērgu- sona zāles. — Ceļojums kājām. — Imengo baseins. — Ru- beho kalns. — Seši tūkstoši pēdu augstumā. — Atpūta dienā.
Nakts pagāja mierīgi. Bet, sestdienas rītā pamodies, Kenedijs sāka sūdzēties par nogurumu un drudzi. Laiks bija mainījies; debesis klāja smagi mākoņi, it kā draudot ar lietavām. Zungomero ir drūma zeme, bez lietus tur paiet tikai pāris nedēļu janvārī.
Drīz vien ceļotājus pārsteidza spēcīga lietus gāze; 'dzelkšņainiem krūmiem un gigantiskām liānām aizaugušie ceļi uzreiz kļuva nelietojami, tos izskaloja spēji izveidojušies strauti — tā saucamie «nullahi». Gaisā skaidri varēja saost sērūdeņraža smaku, par kuru bija jau stāstījis kapteinis Bērtons.
— Ja jau kapteinis Bērtons to novērojis, — Fērgusons sacīja, — tad viņam taisnība. Var likties, ka šeit aiz katra krūma guļ līķis.
— Pretīga zeme, — Džo teica, — bet man šķiet, ka misters Kenedijs pēc pagājušās nakts nejūtas visai labi.
— Tiesa gan, mani krata spēcīgs drudzis, — mednieks apstiprināja.
— Nav brīnums, dārgo Dik, mēs taču atrodamies vienā no neveselīgākajiem Afņķas apgabaliem. Bet ilgāk mēs šeit nekavēsimies. Dosimies tālāk.
Džo veikli atbrīvoja enkuru no sikomores un pa zīda kāpnītēm ierāpās grozā. Doktors pielaida uguni deglim, un pēc brīža «Viktorija» no jauna pakļāvās spēcīgam vējam. Miglā tik tikko saredjzamas vīdēja dažas būdas. Apkārtnes izskats pārvērtās. Āfrikā bieži vien nelieli veselībai kaitīgi apgabali robežojas ar ļoti labvēlīga klimata vietām.
Kenedijs neapšaubāmi bija slims, jo viņa spēcīgo ķermeni kratīja drudzis.
— Slimošanai nav īstais laiks, — ievīkstīdami'es segā, viņš sacīja.
— Mazliet pacieties, dārgo Dik, — doktors Fērgusons lūkoja.draugu uzmundrināt, — tas ātri pāries.
— Pāries? Kaut nu! Paklau, Semjuel, ja tavā ceļojuma aptieciņā ir kādas zāles, tad dod tās drīzāk šurp, lai varu