Seši tūkstoši pēdu augstumā gaisa blīvums ievērojami samazinās, skaņas vadāmība pavājinās un balsis šķiet klusākas. Redzamība kļūst sliktāka; skatiens uztver tikai lielu objektu visai nenoteiktās kontūras, cilvēkus un dzīvniekus saskatīt vairs nav iespējams, ceļi atgādina pavedienus, ezeri r— dīķus.
Doktors un viņa biedri nejutās visai omulīgi; gaisa strāva ar neparastu spēku rāva viņus pāri vientuļiem kalniem, kuru virsotnēs pārsteidzoši bieza sniega sega saistīja skatienus. Kalnu izvietojums liecināja par ūdens iedarbību zemes veidošanās procesā.
Saules stari vertikāli krita uz šīm vientuļajām kalnu smailēm. Doktors Fērgusons precīzi uzskicēja šo augstieni, kas ietver četras gandrīz taisnās līnijās izvietotas kalnu grēdas ar pašu garāko -no tām ziemeļu pusē.
Ātri pārlidojusi Rubeho kalnu, «Viktorija» nolaidās zemāk virs tumšajiem mežiem kalna otrā pusē. Garām slīdēja nogāzes un gravas, tuvojās vienmuļais Ugogo apgabals; vēl zemāk stiepās dzeltenīgi, saulē izdeguši, saplaisājuši līdzenumi, šur tur pavīdēja dzelkšņaini krūmāji; apvārsni rotāja dažas birzis, tālāk pāriedamas mežā.
Balons tuvojās zemei, doktors izmeta enkurus, un viens no tiem tūlīt pat ieķērās milzu sikomores zaros. Džo nekavējoties nošļūca lejā pa trosi un rūpīgi piestiprināja enkuru. -Doktors tikai nedaudz samazināja degļa liesmu, lai «Viktorija» nezaudētu celtspēju un turētos gaisā. Vējš bija spēji norimis.
— Nu, dārgo Dik, — Fērgusons ierunājās, — velc laukā šautenes, vienu ņem pats, otru dod Džo, un lūkojiet pārnest mums pūsdienām kād.u garšīgu antilopes' gabaliņu.
— Uz medībām! — Kenedijs sajūsmā iesaucās.
Pārrāpies pāri groza malai, skots pa koka zariem nokāpa lejā, kur veiklais, manīgais Džo jau bija paguvis nokļūt un, gaidot mednieku, izvingrināja locekļus. Ceļabiedriem aizejot, aerostata svars samazinājās, tāpēc doktors degli pilnīgi nodzēsa.
— Uzmanieties, ser, ka neaizlidojat bez mums! — Džo viņam uzsauca.
— Neuztraucies, draugs, «Viktorija» šeit turas stingri, bet es tagad sakārtošu savas piezīmes. Vēlu jums veiksmīgas medības, tikai rīkojieties piesardzīgi! Starp citu, es no sava posteņa vērošu apkaimi un, tiklīdz radīsies kaut niecīgākās aizdomas par briesmām, izšaušu no ka- rabīnes. Tas būs signāls, pēc kura mums atkal jāsanāk kopa.
•— Nerunāts! — mednieks atbildēja.
XIV nodaļa
Gumijkoku mežā. — Zilā antilope. — Pulcēšanās signāls. — Negaidīts uzbrukums. — Kanļenjēi. — Nakts gaisā. — Mabunguru. — Žiguelamkoa. — Ūdens rezerves. — Ierašanās Kazehā.
Neauglīgā zeme ar izkaltušo, karstumā saplaisājušo māla augsni likās neapdzīvota. Vietumis redzēja karavānu pēdas — tur baloja pussatrunējuši, pīšļos pārvēl tušies cilvēku un dzīvnieku kauli.
Pēc pusstundas gājiena Diks un Džo, saspringti turot gatavībā šautenes, iegāja gumijkoku mežā. Kas zina, ar ko te vajadzēs sastapties. Kaut gan Džo nebija lielisks šāvējs, tomēr itin veikli rīkojās ar ieroci. . — Jauka pastaiga, mister Dik, lai gan apkārtne nav sevišķi pievilcīga, — klupdams pār kvarca gabaliem, kuri mētājās visapkārt, Džo teica.
Kenedijs pamāja, .lai biedrs apklust un apstājas. Viņiem bija jāiztiek bez suņiem, bet veiklajam kalpam Džo diemžēl kurta vai putnu suņa oža nepiemita.
Izžuvuša strauta peļķē slāpes dzesēja desmit antilopes. Jaušot briesmas, graciozie dzīvnieki kļuva tramīgi; ik pēc malka tie izslēja galvas un ošņāja ar kustīgajām nāsīm gaisu.
Apgājis dažus biezu krūmu pudurus, Kenedijs tuvojās antilopēm, bet Džo stāvēja uz vietas; šāviena attālumā Diks nospieda gaili. Antilopes, acumirklī nozuda; tikai viena ievainota nokrita zeme. Kenedijs steidzās medījumam klāt. *
Tas bija skaists, zilganpelēks dzīvnieks,ar sniegbaltu vēderu un kājām — zilā antilope.
•—• Trāpītsļ — mednieks iesaucās. Ļoti retas sugas antilope, ceru, ka man izdosies apstrādāt tās -adu tā, lai to saglabātu.
— Vai tiešām jūs pratīsiet to izdarīt, mister Dik?
— Bez šaubāmi Paskat vien, cik spoža spalva!
— Bet doktors Fērgusons nekādā ziņa nepieļaus ņemt līdzi lieku kravu.
—• Tev taisnība, Džo! Tomēr visu šo skaisto dzīvnieku šeit pamest būtu žēl.
— Visu? Nē, mister Dik. Mēs izgriezīsim pašus labākos gabalus, un es to neizdarīšu sliktāk par Londonas miesnieku cunftes, cienījamo priekšnieku.
— Kā vēlies, draugs, bet tev jāzina, ka man, medniekam, dzīvnieku nodīrāt nebūtu grūtāk kā nošaut.
— Tam es pilnīgi ticu, mister Dik. Un esmu pārliecināts, ka tikpat viegli jūs pratīsiet uztaisīt pavardu no trim akmeņiem; - sausas- malkas šeit netrūkst, bet man pēc dažām minūtēm būs nepieciešamas gailošas ogles.
— Tas nebūs ilgi jāgaida, — Kenedijs atbildēja.
Viņš nekavējoties iekārtoja pavardu, un pēc brītiņa . tajā jau liesmoja uguns.
Džo izgrieza" antilopes mīkstumus kotletēm un labākos filejas gabalus, kuri drīz vien pārvērtās garšīgos-cepešos.
— Kā draugs Semjuels priecāsies! — mednieks sacīja.
— Mister Dik, vai zināt, kas pašlaik nodarbina manu prātu? v
-— Droši vien tas, ko tu patlaban dari.
— Nepavisam. Es domāju, kādas sejas mēs rādīsim, ja vairs neatradīsim aerostatu.
— Muļķīgas iedomas! Vai tev šķiet, ka doktors mūs varētu pamest?
— Nē, bet ja nu enkurs pēkšņi noraujas…
— Neiespējami. Turklāt Semjuels viegli varētu atkal nolaisties, viņš taču lieliski vada savu balonu.
Bet ja nu vējš to aizrauj prom, ja nu viņš vairs nespēj pie mums atgriezties?
—- Paklau, Džo, izbeidz fantazēt!
— O, mister Dik, pasaulē viss notiekošais ir dabisks, tātad arī iespējams, tāpēc viss ir jāparedz …