Tā doktors Fērgusons ieinteresēja visus, gan ticīgos,, gan neticīgos, gan profānus, gan zinātniekus; pašam nejaušot, viņš bija kļuvis par dienas varoni. Paskaidrojumus par savu. ekspedīciju Fērgusons labprāt sniedza katram. Viegli pieejams — viņš izturējās brīvi un vienkārši. Ne viens vien drosmīgs piedzīvojumu meklētājs bija ar mieru dalīties viņa slavā un ceļojuma briesmās, taču doktors visus atraidīja, nepaskaidrojot noraidījuma cēloņus.
Daudzi Fērgusonam piedāvāja savus izgudrojumus aerostata vadīšanai, bet viņš nevienu no tiem nevēlējās pieņemt. Uz jautājumu, vai viņš pats nav izgudrojis kaut ko tamlīdzīgu, doktors neatbildēja, tikai vēl rosīgāk gatavojās ceļojumam,
III n o d a ļ a
Doktora Fērgusona draugs. — Kad sākās šī draudzība. — Diks Kenedijs Londonā. — Negaidīts un dīvains priekšlikums. — Ne visai nomierinošs sakāmvārds. — īsumā par Āfrikas upuriem. — Gaisa balona priekšrocības. —■ Doktora Fērgusona noslēpums.
Doktoram Fērgusonam bija draugs. • Tas nebūt nebija viņa otrais «es» — alter ego; draudzība starp diviem līdzīgiem raksturiem nebūtu pastāvējusi.
Abiem draugiem piemita atšķirīgas īpašības, spējas un temperaments, tieši tāpēc Kenedijs un Semjuels Fērgusons sapratās kā viena sirds un dvēsele, un pretējie raksturi viņu draudzību sevišķi netraucēja. Gluži otrādi.
kalnu piekājē, tas nav nekas neparasts. Kenediju daudzināja kā izcilu šāvēju; viņš prata tēmēt naža asmenī tā, ka nazis lodi pāršķēla divās daļās, turklāt tik vienādās, ka, tās nosverot, nebija iespējams noteikt, kura no tām lielāka.
Izskata ziņā Kenedijs ļoti atgādināja Halbertu Glendi- ningu, kādu to attēlojis Valters Skots romānā «Klosteris». Dika augums pārsniedza sešas collas; stalts un iznesīgs — viņš šķita apveltīts ar Hērakla spēku; tumši iedegusi seja, melnās, dzirkstošās acis, nosvērtais, drosmīgais raksturs, kā arī viņa personības labestība un godīgums saistīja katru.
Viņi bija sadraudzējušies Indijā, dienējot vienā pulkā; kamēr Diks tur piedalījās tīģeru un ziloņu medībās, Semjuels vāca augu un kukaiņu kolekcijas; katrs no viņiem bija meistars savā jomā, un bieži vien reti sastopamais augs, ko atrada doktors, bija tikpat vērtīgs, cik pāris ziloņa ilkņu.
Glābt drauga dzīvību vai izdarīt viņam kādu pakalpojumu vēl . nebija gadījies ne vienam, ne otram. Tomēr abu draudzība bija nesatricināma. Ja liktenis viņus reizēm attālināja, tad savstarpējās simpātijas atkal tuvināja.
Pēc atgriešanās no Indijas viņus daudzkārt izšķīra doktora tālās ekspedīcijas, bet, pārbraucis mājās, Fērgusons nekad neaizmirsa dažas nedēļas ziedot savam draugam,
Diks runāja par pagātni, Semjuels domāja par nākotni; viens raudzījās uz priekšu, otrs —• atpakaļ. Fērgusons bija pārāk trauksmains, turpretī Kenedijs — mierīgs.
Pēc ceļojuma % uz Tibetu doktors gandrīz divus gadus par jaunām ekspedīcijām pat neieminējās. Diks sprieda, ka drauga piedzīvojumu kāre un ceļojumu kaislība sākusi dzist. Skotu tās iepriecināja.
«Ja ne šodien, tad rīt,» viņš domāja, «tas beigtos slikti.» Lai cik pieredzējis arī nebūtu cilvēks, nemitīgi klejojot starp cilvēkēdājiem un plēsīgiem zvēriem, tam agri vai vēlu uzbrūk nelaime.
Un Kenedijs centās Semjuelu atrunāt no ceļojumiem: zinātnes labā doktors taču jau bija darījis pietiekami daudz, bet, lai izpelnītos cilvēku atzinību, — pat pārāk daudz.
Doktors atturīgi klusēja; viņš allaž bija domīgs, nonē- mās ar noslēpumainiem skaitļiem, augām naktīm kaut ko rēķināja un izmēģināja savādas ierīces, no kurām citi
Diks Kenedijs
neko nesaprata. Varēja nojaust, ka Fērgusonam prātā briest kaut kas ļoti svarīgs.
«Kas īsti viņam padomā?» Kenedijs lauzīja galvu, kad draugs janvārī devās atpakaļ uz Londonu.,
Atbildi uz šo jautājumu Diks kādu rītu izlasīja avīzē «Daily Telegraph».
— Žēlīgā debess! — viņš iesaucās, — Viņš taču ir ķerts! Ārprātīgs! Šķērsot Āfriku gaisa balonā! Tā tik vēl trūka! Tad lūk, par ko viņš sapņojis veselus divus gadus!
Ja pieturas zīmju vietā aiz katra Dika izsauciena jūs iztēlotos, kā viņš no visa spēka sit sev ar dūri pa galvu, tad viņa dvēseles stāvoklis šajā brīdī jums būtu skaidrs.
Kad Dika saimniecības vadītāja vecā Elspete grasījās iebilst, ka avīzes ziņa neatbilst patiesībai, Diks viņu pārtrauca:
— Ko niekus! It kā es nepazītu savu draugu! Vai tas neizskatās tieši pēc viņa? Ceļot pa gaisu! Skat, ko sadomājis — sacensties ar ērgļiem! Nu nē, tas nenotiks! Gan es pratīšu viņu aizkavēt! Ja ļaus viņam vaļu, viņš kādā jaukā dienā aizlaidīsies uz Mēnesi!
Tai pašā vakarā Diks Kenedijs satraukts un izmisis devās uz galveno dzelzceļa staciju un, iekāpis vilcienā, nākamajā dienā ieradās Londonā.
Trīs ceturtdaļstundas vēlāk ormanis viņu aizveda uz doktora Fērgusona nelielo mājiņu Grieķu ielā, SOho skvēra tuvumā. Šķērsojis lieveni, skots savu ierašanos pavēstīja ar pieciem spēcīgiem dūres sitieniem durvīs.
Durvis atvēra pats Fērgusons.
— Diks? — bez īpaša pārsteiguma viņš iesaucās. .
>— Diks gan, — Kenedijs atbildēja.
— Dārgo Dik, kā tu gadījies Londonā pašā ziemas medību sezonā?
— Kā redzi — esmu Londonā.
— Un kādā nolūkā?
— Lai aizkavētu nedzirdētu neprātību.
— Neprātību?
— Vai tas, ko raksta avīzēs, ir taisnība? — rādīdams draugam «Daily Telegraph», Kenedijs vaicāja.
— A, re, par ko ir runa! Jāatzīst, ka avīzes nav visai taktiskas. Bet sēsties taču, dārgo Dik!