— Mans labais draugs, )ā tas jau ir kaut kas, tad ar to pietiek! Anglijas valdība manā rīcībā nodevusi transportkuģa Turklāt esam vienojušies, ka ap to laiku, kad sasniegšu Āfrikas rietumu piekrasti, tur kursēs trīs vai četri kuģi. Tātad ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem es būšu Zan- zibārā. Tur iepildīšu savā balonā gāzi, un no turienes mēs lidosim… .
— Mēs? … — Diks atkārtoja.
— Vai tiešām tev vēl ir kādi iebildumi? Runā taču, draugs Kenedijl
— Iebildumi? Man to ir vesels tūkstotis! Bet sāksim kaut vai ar šo: tu vēlies izpētīt Āfrikas zemi, tu ceri pacelties un nolaisties pēc paša vēlēšanās, bet vai tu varēsi to izdarīt, neizlietojot gāzi? Kā man zināms, cita paņēmiena pagaidām nav bijis, un tieši tas aizvien radījis šķēršļus ilgiem pārlidojumiem gaisā.
— Dārgo Dik, es teikšu tikai to, ka nebūs jāzaudē neviens gāzes atoms, neviena tās molekula.
— Un tu varēsi nolaisties pēc vēlēšanās?
— Varēšu.
— Kā tu to izdarīsi?
— Tas ir mans noslēpums, dārgais draugs. Paļaujies uz mani, un lai mana devīze «Excelsior/» kļūst arī tavējā.
— Lai notiek — «Excelsior/» — mednieks piekrita, kaut gan no latīņu valodas nesaprata ne vārda.
Un tomēr viņš bija cieši nolēmis darīt visu, lai aizkavētu šo ceļojumu. Klusībā apņēmies samierināties ar vērotāja lomu, Diks tikai izlikās, ka piekrīt draugam. Bet Semjuels pēc šīs sarunas devās pārbaudīt, kā veicas ar lidojuma sagatavošanu.
IV nodala
Āfrikas pētnieki Bārts, Ričardsons, Overvegs, Vernē, Brenrollē, Peneijs, Andrea Debono, Miani, Gijoms Le- žāns, Brjūss, Krapfs un Rebmans, Mezāns, Rošērs, Bērto ns un Spīks.
Izvēlētais ceļojuma maršruts, pēc kura doktors Fērgusons cerēja lidot, nebūt nebija nejaušība; viņš bija nopietni pārdomājis, no kurienes sākt lidojumu, un viņa lēmumam, pacelties gaisā__tieši no Zanzibāras bija savs pamats. Šī sala atrodas Āfrikas austrumu piekrastē aiz sestās dienvidu paralēles, tātad četrsimt trīsdesmit ģeogrāfiskās jūdzes[7] zemāk par ekvatoru.
Nesen no šīs salas bija devusies ceļā pēdējā ekspedīcija, kas tika sūtīta uz Lielajiem Ezeriem meklēt Nīlas izteku.
Te derētu norādīt, kādu pētījumu rezultātus doktors Fērgusons cerēja apkopot, Tie galvenokārt bija doktora
Barta 1849. gada atklājumi, kā ari leitnantu Bērtona un Spīka veikumi 1858. gadā.
Hamburgas pilsonis doktors Bārts kopā ar savu tautieti Gvervegu bija saņēmis, atļauju pievienoties angļa Ričard- sona ekspedīcijai; tai bija jādodas uz Sudānu.
Šī plašā zeme atrodas starp piecpadsmito un desmito ziemeļu paralēli, tātad, lai to sasniegtu, vajadzēja ielauzties vairāk nekā tūkstoš pieci simti jūdžu[8] Āfrikas iekšienē.
Līdz šim Sudāna bija pazīstama tikai pēc Denhema, Klapertona un Udni ceļojumiem no 1822; līdz 1824. gadam. Ričardsons, Bārts un Overvegs lūko ielauzties dziļāk un vispirms, tāpat kā viņu priekšteči, nonāk Tunisā un Tripolē, bet no turienes sasniedz Fecanas galvaspilsētu Murzuku.
Šeit, atkāpjoties no ekvatora perpendikulārā virziena, viņi met līkumu uz rietumiem Gatas virzienā, un, tā kā viņu gidi ir tuaregi, ceļā rodas daudz nepatīkamu incidentu. Pēc dažādām laupīšanām, apvainojumiem, bruņotām sadursmēm karavāna oktobrī sasniedz plašo oāzi As- benu. Doktors Bārts uz laiku pamet ceļabiedrus, -lai.Veiktu pārgājienu uz Agadesu, bet pēc viņa atgriešanās 12. decembrī ekspedīcija dodas tālāk. Viņi ierodas Damergu provincē, kur visi trīs šķiras, un Bārts ceļo uz Kano, taču sasniedz šo pilsētu tikai ar lielām grūtībām, maksājot prāvas summas kā sava veida nodevas.
Par spīti stiprajam drudzim, doktors Bārts 7. martā kopā ar sulaini atstāj Kano. Viņa ceļojuma galvenais mērķis ir Čada ezera izpēte, no tā viņš tagad atrodas trīssimt piecdesmit jūdžu tālu. Ejot uz austrumiem, Bārts sasniedz lielās impērijas sirdi Centrālajā Āfrikā — Bornu zemes pilsētu Curikoio. Tur Bārts uzzina par Ričardsona nāvi: viņš miris no pārguruma un bada. Bārts ceļo tālāk un nonāk Bornu galvaspilsētā Kukā Čada ezera krastā. Trīs nedēļas vēlāk, 14. aprīlī, vairāk nekā divpadsmit mēnešu pēc aizbraukšanas no Tripoles, viņš beidzot nokļūst Nguru.
1851. gada 29. martā Bārts kopā ar Overvegu dodas uz Adamavas karaļvalsti, kas atrodas uz dienvidiem no Gada ezera, un nonāk līdz Jolas pilsētai, kura atrodas mazliet zemāk par devīto ziemeļu paralēli. Tas ir pats galējais dienvidu punkts, ko varonīgajam ceļotājam izdevies sasniegt.
Augustā viņš atgriežas Kukā, no turienes citu pēc citas apceļo Mandaru, Bagrimi, Kanemu un sasniedz sava ceļojuma tālāko punktu Masenju, kura atrodas uz austrumu garuma 17°20'.
Pēc sava otrā ceļabiedra Overvega nāves Bārts 1852. gada 25. novembrī dodas uz rietumiem, iegriežas Sokoto, šķērso Nigēru un beidzot nokļūst Timbuktā, kur viņam jānīkst mēnešiem ilgi, panesot šeiha apvainojumus un trūkumu. Taču pienāk brīdis, kad kristieša uzturēšanās pilsētā vairs nav iespējama; fellahi viņam atklāti draud, un 1854. gada 17. martā viņš pamet pilsētu, lai bēgtu uz robežu, kur slapstās trīsdesmit trīs dienas, izciešot badu. Novembrī viņam beidzot laimējas nokļūt Kano, pēc tam viņš atgriežas Kukā, nodzīvo tur četrus mēnešus, tad atkal dodas tālāk pa Denhema pēdām. Tripolē doktors nonāk tikai 1855. gada augustā, bet tā paša gada septembrī viņš, vienīgais no ekspedīcijas dalībniekiem, atgriežas Londonā.
Tādi bija doktora Barta drosmīgie ceļojumi.
Semjuels Fērgusons sevišķi rūpīgi atzīmēja, ka Bārts bija nokļuvis līdz ceturtajai ziemeļu paralēlei un septiņpadsmitajam austrumu meridiānam.
Un tagad palūkosimies, ko Austrumāfrikā bija panākuši leitnanti Bērtons un Spīks.