Nevienai no daudzajām ekspedīcijām, kas devās augšup pa Nīlu, vēl nebija laimējies atrast šīs; upes noslēpumaino iztekas vietu. Kā vēstī vācu ārsts Ferdinands Vernē, ekspedīcija, kas 1840. gadā gāja uz Āfrikas centru Mehmeta-Ali aizbildnībā, apstājās Gondokoro, starp ceturto un piekto ziemeļu paralēli.
1855. gadā savojietis Brenrollē, kurš mirušā Vodeija vietā bija iecelts par Sardīnijas konsulu Austrumsudānā, izbrauc no Hartumas kā gumiarābika un ziloņkaula tirgotājs Jakubs un sasniedz Belēniju aiz ceturtās paralēles. Tur saslimis, viņš atgriežas Hartumā un 1857. gadā mirst.
Ne ēģiptiešu medicīniskās apkalpes priekšnieks doktors Peneijs, kurš ar nelielu tvaikonīti nonāk vietā, kas atrodas vienu grādu zemāk par Gondokoro, bet, atgriezies Hartumā, spēku izsīkuma dēļ mirst, ne venēcietis Miani, kurš apbrauc ūdenskritumus pie Gondokoro un sasniedz otro paralēli, ne Maltas tirgotājs Andrea De- bono, kas savā ceļojumā nonācis vēl mazliet tālāk, —- neviens no viņiem nav varējis tikt pāri šai apburtajai robežai.
1859. gadā Francijas valdības uzdevumā uz Hartumu pa Sarkano jūru devās Gijoms Ležāns divdesmit viena ekipāžas vīra un divdesmit kareivju pavadībā, tomēr, kuģojot pa Nīlu, viņš netika tālāk par Gondokoro, kur dumpīgās nēģeru ciltis apdraudēja viņiem dzīvību. Līdzīgi Nīlas izteku pūlējās atrast d'Eskeiraka de Lotīra ekspedīcija.
Ceļotājus katrreiz bija aizkavējusi viena un tā pati liktenīgā robeža; Nērona sūtņi esot sasnieguši devīto para* lēli; tātad astoņpadsmit gadsimtos bija apgūtas tikai piecas sešas paralēles, proti, trīssimt vai trīssimt sešdesmit ģeogrāfiskās jūdzes.
, Vairāki ceļotāji, lūkodami atrast Nīlas izteku, par izejas punktu bija izvēlējušies Āfrikas austrumu piekrasti.
Skots Brjūss, kura ceļojums ilgst no 1768. gada līd2 1772. gadam, izbrauc no Abesīnijas ostas Masavas, šķērso Tigrē apgabalu, apmeklē Aksuma drupas, saskata Nīlas izteku tur, kur tās patiesībā nav, un neko nopietnu nepanāk.
1844. gadā anglikāņu misionārs doktors Krapfs nodibina misiju Mombasā netālu no Zanzibāras un kopā ar mācītāju Rebmanu atklāj divus kalnus trīssimt jūdžu attālumā no krasta; tie ir Kilimandžāro un Kenija kalni, kuros vēlāk uzkāpj Heiglins un Torntons.
1845. gadā francūzis Mezāns viens pats izceļas krastā pie Bagamojo iepretī Zanzibārai un aiziet līdz Dželamo- rai, kur mežoņu cilts viršaitis liek viņu nežēlīgi noslepkavot.
1859. gada augustā jaunais hamburdzietis Rošērs kopā ar arābu tirgotāju karavānu sasniedz Njasa ezeru un guļot tiek nogalināts.
Beijdzot 1857. gadā bengāliešu armijas leitnanti Bērtons un Spīks Londonas ģeogrāfu biedrības uzdevumā dodas uz Āfrikas Lielajiem ezeriem; 17. jūnijā viņi atstāj Zan- zibāru un ceļo taisnā virzienā uz austrumiem.
Pēc četru mēnešu grūta gājiena, kad viņu bagāža ir izlaupīta un pavadoņi noslepkavoti, Bērtons un Spīks nonāk tirgotāju un karavānu apmešanās vietā Kazehā; tā atrodas Mēness kalnu apgabalā; tur viņi vāc vērtīgus .materiālus par iezemiešu paradumiem, valdību, reliģiju, par šīs zemes faunu un floru; pēc tam ekspedīcija dodas uz pirmo no Lielajiem ezeriem — Tanganjiku, kas atrodas starp trešo un astoto dienvidu paralēli. To viņi . sasniedz 1858. gada 14. februārī. Šeit mūsu ceļotāji iepazīst dažādas piekrastes ciltis, no kurām vairums ir kanibāli. Izbraukuši no turienes 26. maijā, viņi atgriežas Kazehā 20. jūnijā. Tur Bērtons saslimst un vairākus mēnešus pavada gultā; izmantojot šo laiku, Spīks noiet vairāk nekā trīssimt jūdžu uz ziemeļiem līdz Ukereves ezeram, ko sasniedz 3. augustā; tačņ viņam izdodas redzēt tikai to ezera daļu, kas atrodas uz dienvidu platuma 2°30'. 25. augustā Spīks atgriežas Kazehā un-drīz vien kopā ar Bērtonu ceļo uz Zanzibāru, kur ierodas tikai nākamā gada martā. No turienes abi drosmīgie pētnieki aizbrauc uz Angliju, un Parīzes ģeogrāfu biedrība piešķir viņiem prēmiju. Doktors Fērgusons, kā parasti, rūpīgi atzīmēja, ka šī pēdējā ekspedīcija nebija tikusi tālāk par otro dienvidu paralēli un divdesmit devīto austrumu meridiānu. Tātad doktora Fērgusona nolūks nebija apkopot Bārta atklājumus ar vēlākajiem Bērtona un Spīka atklājumiem. Lai to panāktu, Āfrikas kontinentā vajadzēja šķērsot vairāk nekā divpadsmit paralēles.
V nodaļa
Kenedija sapņi. — Partikulu un vietniekvārdu lietošana daudzskaitli. — Dika smalkie aplinku mājieni. — Pa- staiga pa Āfrikas karti. — Starp diviem cirkuja punktiem. — Jaunākās ekspedīcijas. — Spīks un Grānis. — Krapfs, Dekēns, Heiglins.
Doktors Fērgusons ļoti enerģiski gatavojās ceļojumam; pats vadīdams konstrukcijas darbus, viņš aerostatā veica dažus pārveidojumus, par kuriem nevienam nestāstīja.
Jau ilgāku laiku Fērgusons cītīgi studēja arābu un nēģeru valodu dialektus un, būdams spējīgs lingvists, ātri tos apguva.
Tajā laika no Fērgusona ne soli neatkāpās viņa draugs mednieks, kurš droši vien bažījās, ka Fērgusons var aizceļot, ne vārda viņam nesacījis; Diks vairākkārt mēģināja pārliecināt draugu, ka nodoms ir nerealizējams, bet Semjuels Fērgusons nebija pārliecināms. Reizēm Diks gāja pie drauga ar patētiskiem lūgumiem, bet Semjuelu tie neietekmēja. Dikam sāka likties, ka draugu aizturēt neizdosies.
Nabaga skots patiesi bija nožēlojams. Uz zilo debess jumu viņš vairs nespēja skatīties bez šausmām, pat miegā viņam reiba galva it kā dīvainās šūpās, un ik nakti pa sapņiem viņš krita lejup no neizmērojamiem augstumiem.
Jāpiezīmē, ka šo briesmīgo murgu laikā Diks reizi vai divas izvēlās no gultas. Taču viņš neaizmirsa tūlīt pat parādīt Fērgusonam savu pārsisto galvu.
— Es kritu tikai no trīs pēdu augstuma! — viņš labsirdīgi sacīja. — Bet skaties, kāds puns man radies! Apdomā labi!